Ballītē pirms Kristiāna nogalināšanas jaunieši uzsmēķēja Džonīti

2011. gada 18. decembrī ap četriem no rīta izdzisa Kristiāna dzīvība. Ne pirmo reizi pie viņa mājās Juglā palika bērnības draugs Arams. Saskaņā ar apsūdzību, viņš naktī aizgājis uz virtuvi un paņēmis nazi ar 22 centimetrus garu asmeni – to pašu, ar kuru upura māte pirms pāris dienām bija griezusi salātus savai dzimšanas dienai...

Arams „...bez pamatota iemesla tīši, mērķtiecīgi iedūra cietušajam” ne mazāk kā piecas reizes ķermenī pa dzīvībai svarīgiem orgāniem un vēl trīs reizes citās vietās. Pēc tam Arams izleca pa trešā stāva logu, tērpies vien zeķēs un Kristiāna šortos, tādu viņu Juglas un Pāles ielas krustojumā savāca „ātrā” palīdzība, mediķi bija pirmie, kuriem puisis atklāja notikušo.

„Kristiāns vēl bija dzīvs, es dzirdēju viņa pēdējo elpas vilcienu, un tad viņš nomira. Es aizvēru viņam acis,” liecinādama Vidzemes priekšpilsētas tiesas zālē, sava dēla bojāeju atkal pārdzīvoja Irēna. Liktenīgajā naktī viņu pamodināja meitas kliedziens: „Mammu, Kristiāns sadurts!”

Tikai pāris metru no nelaiķa mātes tiesas zālē sēdēja cita māte — Indra Saukuma, lidostas „Rīga” juridiskās daļas vadītāja. Viņas dēls ir apsūdzētais Arams, savukārt stūrī bija klusi iekārtojies viņa brālis. Visiem drūmas sejas izteiksmes, uzlūkot Kristiāna vecākus viņi vairījās, tiesas sēdes sākumu kopā ar advokātu gaidīja otrā gaiteņa galā aiz durvīm.

Savu vainu apsūdzētais neatzīst, viņa viedoklis vēl nav zināms, 30. janvārī tiesā runāja liecinieki un cietušie – Kristiāna vecāki. „18. decembra rīta zvanu es laikam atcerēšos visu mūžu, līdz savai pēdējai stundai,” sacīja Raimonds, kuram bijusī sieva pavēstīja, ka viņu dēla vairs nav. Tēvs steidza uz viņu dzīvokli, „aina, kas tur pavērās, bija vienkārši slaktiņš”. Kristiāna sejā bijis sastindzis mēms jautājums – par ko?

Tēvs ne reizi vien redzējis Aramu, abi puiši ciemojušies pie viņa darbā, mājās pie Kristiāna vecmāmiņas, viņam šīs attiecības nepatikušas, taču izlemt par to bijis dēla ziņā. Vaicāts par dēla attiecībām ar apreibinošām vielām, tēvs atklāja: „Kristiānu pieķēru ar cigareti pats 14 gadu vecumā.” Vēlāk Kristiāns izpļāpājies, ka Arama brālim bijusi „zālīte”, un tēvs izstāstījis savā skolas laikā pieredzēto, pie kā var novest narkotikas: „Draugs labāko draugu noslepkavoja, jo širmis aizbrauca ciet.” Tēvs bijis gatavs aizvest Kristiānu uz ārstniecības iestādi iepazīstināt ar sekām, ja viņam parādītos interese par „zālīti”.

Diemžēl tēvs nepaspēja... Tiesā liecināja Kristiāna pēdējās apmeklētās ballītes viesi un visi atzina, ka viņš, Arams un vēl viens puisis ir smēķējuši „zāli”. Pasākums bija Diānas dzimšanas diena, Kristiāns ar meiteni iepazinās internetā, kādu brīdi starp viņiem bijušas arī romantiskas attiecības. Ja tikušies, vienmēr gan trijatā, jo puisis nācis kopā ar Aramu. Ne Diāna, ne citi draugi nekad nekādus strīdus starp draugiem nav manījuši.

Pēc mātes vārdiem, uz ballīti Kristiāns iet negribējis, bet Arams pierunājis, abi devās ciemoties jau pēc pusnakts. Taču tieši Kristiāns ir zvanījis Diānai un interesējies, vai dzīvoklis ir brīvs, t.i., vai mājās nav vecāku. Un viņi kā reiz bija meitai atvēlējuši svinības ar draugiem bez vecāku klātbūtnes.

Drīz abi draugi ieradās, bijuši jautri, tikai Kristiāns manāmi miegains, viņš uzdāvinājis alus pudeli, bet Arams palūdzis papīru, lai uztītu tabaku. Viņam bijusi zaļas krāsas „zālīte”, kurai vēl piebēris parasto tabaku no cigaretes. „Arams sauca šo „zālīti” par Džonīti,” liecināja Diāna.

Līdzīgi izsakās arī pārējie ballītes viesi, turklāt Kristaps, kurš kopā ar abiem pirmoreiz iepazītajiem puišiem izsmēķēja vienu cigareti, liecinājis, ka, atverot logu, Kristiāns ieteicis Aramam: „Varbūt pagaidi, lai vispirms atlaiž.” Jaunieši ievērojuši, ka Arams, jau atnākot, bijis ļoti jautrs, bet pēc alkohola nesmaržojis.

Diezgan drīz, iespējams, ap diviem naktī puiši devās pie Kristiāna, viņš gan nav gribējis iet, bet Arams ļoti steidzinājis, sakot, ka viņam agri jāceļas. Līdz traģēdijai bija palikušas pāris stundas... Vēlāk, jau neatliekamās palīdzības automobilī, Arams pavēstīja, ka viņa draugs kļuvis agresīvs un viņš Kristiānu sadūris. Visvairāk lēcienā no trešā stāva cietušais Arams negribējis palikt slimnīcā, nākamajā dienā viņam bija paredzētas karatē sacensības un jauna josta, savās liecībās atceras mediķi.

No slimnīcas Aramu izrakstīja dažas dienas pēc slepkavības, un viņš nevienu dienu nav pavadījis aiz restēm – par šoku nelaiķa tuviniekiem viņš nav apcietināts. Nākamā tiesas sēde paredzēta 13. martā.