Rīdzinieki ir mēra apkures politikas ķīlnieki

Mani, kā apkures un siltināšanas problēmu apspriešanas sākotnējo iniciatoru, tas, protams, priecē. Šī problēma ir kļuvusi patiešām aktuāla, un tas nozīmē, ka rīdzinieki par siltināšanas lietām aizdomāsies vairāk, nekā pirms tam. Taču nupat ir pienācis tas brīdis, kad aiz kokiem vairs nav redzams mežs. Proti, pati problēmas sakne. Un tāpēc man gribētos ienest zināmu skaidrību šajā polemikā. Vai vismaz paskatīties uz notiekošo no cita skatpunkta.

Sāksim ar to, ka neviena no pusēm jau nenoliedz, ka Rīga tā vai citādāk ir jāsiltina. Tikai, kā jau tas parasti mūsu valstī notiek, sekmīgu siltināšanu traucē politika. Vispirms jau pats mērs savos rakstos ir vienkārši perfekti izanalizējis un pamatojis visu to daļu, kas attiecas uz siltuma ražošanu pilsētā. Tur nav ne ko pielikt, ne ko arī atņemt.

Cipariņi salikti lieliski. Bet galvenā lieta, kas patiesībā tiek pārmesta Rīgas domei, ir tas, ka līdz šim gandrīz nekas nav darīts siltināšanas jomā, no kā patiešām varētu būt reāli ietaupījumi. Un te jau mēra kunga argumenti nav vairs tik stipri un daļa patiesības, šķiet, visai apzināti tiek noklusēta.

Piemēram, pilsētas mērs apgalvo, ka vienīgais ātrais risinājums šai problēmai būtu PVN likmes samazināšana siltumenerģijai. Taču, kā savos rakstos mīl teikt viņš pats – skaitļi nekad nemelo! Tad nu paanalizēsim to, kas mums šobrīd tiek piedāvāts kā brīnumlīdzeklis pret lielajiem apkures rēķiniem, un paskatīsimies, ko mums saka šie skaitļi.

Iedomāsimies, ka notiek brīnums un PVN likme siltumenerģijai jau rīt tiek samazināta no 12% uz 5%, kā no mums to prasa pilsētas galva. Reālos skaitļos, ņemot vienu trīsistabu dzīvokli, nemainīsies praktiski nekas. Dzīvoklis, kuram par siltumenerģiju, piemēram, decembrī bija jāmaksā 112 lati, tagad maksās 105 latus. Turklāt, piedzīvojot kārtējo gāzes cenu kāpumu, tā summa ātri vien izlīdzināsies. Tad, protams, varēs atkal prasīt PVN likmes pazemināšanu. Tikai šoreiz jau līdz 0%. Kaut arī tagad jau ir skaidrs, ka pēc būtības tas neatrisinās neko, jo energoresursu cenas pasaulē tikai augs.

Atkarības politika

Mēra kungs, protams, var turpināt saukt mani un manus labējos kolēģus par nekompetentiem populistiem siltināšanas jomā, bet patiesībā viņš labi saprot, ka nevienu no reālajām apkures rēķinu problēmām PVN likmes samazināšana nedz Rīgā, nedz arī citur Latvijā neatrisinās. Toties fiktīvā cīņa ar šīm PVN un siltumenerģijas cenu vējdzirnavām var ievērojami palielināt paša mēra popularitāti gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās. Tāpēc tagad ēkas viņam nav izdevīgi siltināt vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, lielo apkures rēķinu dēļ cilvēki pirms vēlēšanām kļūs vēl niknāki un tāpēc atbalstīs viņuprāt vienīgo „īsteno cīnītāju” par rīdzinieku interesēm. To kurš aicina samazināt PVN likmi siltumam, un tādā veidā vismaz kaut ko cenšas darīt pilsētnieku labā. Naivi, bet tam noticēs daudzi.

Otrkārt, tieši pirms vēlēšanām lieliski varēs atkal veikt kārtējo naudas injekciju, uz pabalstu „adatas” uzēdinātajiem mazturīgajiem rīdziniekiem. Kā savā rakstā atzīst pats mērs, šim nolūkam pagājušajā ziemā Rīgas dome iztērēja naudu par kopējo summu 6 570 328,91 lats, tādā veidā „palīdzot” it kā 42 439 cilvēku. Piekritīsiet taču, ka šāda „palīdzība” par 6,5 miljoniem latu uz Rīgas budžeta rēķina ir daudz drošāks un ātrāks līdzeklis balsu gūšanai, nekā nodarbošanās ar vēl kaut kādu tur siltināšanu. Domāju, ka summa, kura šai „adatas” un atkarības politikai Rīgas budžetā tiks atvēlēta šogad, būs krietni vien lielāka.

Tas, ko es gribētu likt šai „adatas” politikai pretī – tā ir spēku koncentrēšana reāliem siltināšanas darbiem pilsētā, nevis tikai atrunām un tukšai retorikai par pensionāru ēdināšanu ar omāriem, vai arī stāstiem par 600 sapulcēm, kuras „Rīgas namu pārvaldnieks” it kā ir novadījis bez kādiem redzamiem rezultātiem. Sapulces nav nekāds rezultāts! Rezultāts ir silta māja un mazāks apkures rēķins.

Piemēram, iztērējot mazāk par diviem miljoniem latu – tikai trešo daļu no siltuma pabalstos atdotajiem līdzekļiem, pašvaldība varētu segt energoaudita izmaksas visām Rīgā celtajām sērijveida daudzdzīvokļu mājām, kurām būtu nepieciešama siltināšana. Tādā veidā pirmais solis jau būtu sperts, kas cilvēkiem parādītu viņu reālos ieguvumus no katras konkrētās ēkas siltināšanas. Tāpēc reāls efekts būtu nevis tikai uz vēlēšanām par pabalstiem nopirktas balsis, bet gan ilgtermiņā nosiltinātas mājas. Un tā būtu īsta palīdzība pilnīgi visiem pilsētniekiem, nevis tikai to mazturīgajai daļai.

Gan jau rīdzinieki iztiks arī bez Ziepniekkalnā garākā soliņa, kuram Rīgas dome nolēmusi tērēt 167 000 latu. Droši vien, ka mēs būtu iztikuši arī ar lētāku „Saktas” puķu tirdziņu, ja visa tā rezultāts būtu vismaz dažas nosiltinātas mājas. Tās pašvaldība varētu demonstrēt kā uzskatāmu piemēru, ka maksa par siltumenerģiju pareizi nosiltinātā mājā ir ievērojami mazāka. Pat tad, ja tiek maksāts ēkas siltināšanas kredīts. Līdzīgi kā to izdarīja citas Latvijas pašvaldības.

Taču daudz izdevīgāk ir rīdziniekus padarīt par atkarīgiem pabalstu vergiem un biedēt viņus ar milzīgām kredītu summām, nevis parūpēties par patiesu viņu labklājību. Un tāpēc, atbildot uz apgalvojumu, ka Rīgas pašvaldībai bijis neērti krīzes laikā ar cilvēkiem runāt par ēku siltināšanu, man ir sava līdzība, ar kuras palīdzību raksturot šādu rīcību.

Rīgas pašvaldība ir rīkojusies aptuveni šādi. Saprotot, ka mašīnai ir caura bāka, pašvaldība ir cilvēkiem izsniegusi pabalstus benzīna iepirkšanai. Tā vietā, lai pārliecinātu viņus aizlāpīt bāku, kas tūlīt pat ievērojami samazinās braucēju rēķinus par degvielu. Tieši tas šobrīd ir noticis ar siltināšanu Rīgā. Un tieši to es arī pārmetu pilsētas vadībai. Diemžēl atbilde ir, ka ēku siltināšana sāksies pēc diviem gadiem. Cik noprotams – taisni uz Saeimas vēlēšanām, kad atkal būs vajadzīgas par kārtējiem pabalstiem nopirktās rīdzinieku balsis.