Advokāts Grūtups vada mierpilnu pārtikuša pensionāra dzīvi

Grūtups sabiedrību neatstāj vienaldzīgu – vai pēc katras intervijas viņu gāna par nekaunību vai slavē par uzdrīkstēšanos. Tiekamies viesnīcas bārā, tāpēc šoreiz Grūtups cigareti neaizkūpina, jo kafejnīcās tas sen aizliegts. Parasti viņš kūpina vienā laidā.

Es neko neesmu atmetis, ja vajag, varu nesmēķēt divus mēnešus, bet, ja ir mazākā iespēja, daru to visu laiku. Ar nesmēķēšanu mani spīdzināt nevarēs – esmu kafejnīcā nosēdējis trīs četras stundas bez cigaretes.

Ko sakāt par jauno likumu, kas aizliedz pīpot uz balkoniem un kāpņutelpās?

Tas ir vājprāts! Tiem cilvēkiem nav nekādas radošās potences, tad viņi ir ar kaut ko pārņemti. Tādi paši fanātiķi Amerikā aizliedza lietot alkoholu, ieviesa sauso likumu, ko beigās bija spiesti atcelt. Nu jau lielākā pasaules nelaime ir pīpēšana uz balkona vai desmit metru no valsts vai pašvaldības durvīm, tas ir smieklīgi. Es esmu solidārs ar visiem pīpētājiem, vienīgais, man nepatiktu, ja tos „končikus” mestu uz grīdas – lai noliek pelnu trauku. Es jau nedzīvoju kāpņutelpā, lai uzpīpē zēni, kādreiz ir daudz nepatīkamāki aromāti. Ja laba tabaka, kāpēc ne.

Uz šo jautājumu nekad neatbildu un nekādi nekomentēju. Tas ir žurnālistu ziņā, kur viņi mani ierindo, es izturos absolūti neitrāli.

Bet pārticis esat un pietiekami, lai varētu arī ziedot.

Nodarbojos ar labdarības projektiem, pagājušajā gadā nokrāsojām Dobeles luterisko baznīcu, tas ir milzīgs 15. gadsimta dievnams, renovējām visas ārsienas. Tagad šai baznīcai taisa unikālu svečturi, domāju, līdz pavasarim būs gatavs. Tas būs unikāls akmens izstrādājums Svētā Grāla formā, no retiem Ukrainas un Zviedrijas granītiem un Pakistānas oniksa, tas ir akmens, kam cauri spīd gaisma, ļoti interesants minerāls zaļganā tonējumā.

Dobele man ir dzimtā pilsēta, esmu tur skolu beidzis, man ir vēlme šo baznīcu padarīt greznāku un vērtīgāku. (Grūtups pats noklusē, ka baznīcas fasādes atjaunošanai ziedojis 42 000 latu, arī veco pilsdrupu valnis nostiprināts un mūzikas skolas zāle un skatuve atjaunota, pateicoties viņam; Grūtupa ieguldījums Dobelē pārsniedz jau 70 000 latu – M. P.)

Baznīcas tomēr ir nācijas lepnums, turklāt Dobelē tā ir pilsētas dominante ar savu augsto torni. Tas nav saistīts ar to, ka vecumā es būtu kļuvis pārmēru reliģiozs.

Jums ir visai asa mēle – te nosaucāt aizbraucējus no Latvijas par salašņām, te kritizējāt mūsu mūziķus, kas aizmirst savu valsti un latviešu valodu. Pēc tam saņemat pārmetumus vai varbūt uzslavas?

Diezgan bieži pat uz ielas Rīgas centrā nākas uzklausīt gan niknus, gan arī labvēlīgus apzīmējumus, pēdējo ir vairāk. Atsevišķi mani viedokļi ir izsaukuši dzīvu interesi gan latviešu, gan krievu sabiedrībā, manu ģīmi pazīst, tā ka man nāk klāt un izsaka savas domas.

Jūtu, ka mani izteikumi par mūziķiem viņu vidū atstājuši dziļu un nozīmīgu iespaidu. Palasot intervijas ar diriģentu Marisu Jansonu, operdziedoņiem Aleksandru Antoņenko, Egilu Siliņu, visi mīl Latviju, visiem žēl, ka par maz šeit koncertē. Tas ir patīkami, ka cilvēki nāk pie prāta. Skatījos, kā Galante pirms sava koncerta eksaltētā tonī intervijā priecājās, ka uzstājas dzimtenē. Nu, labi.

Nē, veselība neļauj, neapmeklēju nekādus pasākumus, ne teātri, ne koncertus. Biju tikai uz Ēķa filmas „Sapņu komanda” pirmizrādi, un arī tad bija grūtības nosēdēt.

Kā filma?

Man ļoti patika, filma ir popularizējama un ceļama, gan režisora, gan producenta, gan operatora darbs ir izcils, devums ir fantastisks, ideja un teksti man patika. Ēķim teicu, ka nu ir filma, pie kuras nav kur piekasīties, sporta kaislības arī visur pasaulē ir saprotamas. Mana draudzene teica, ka viņa nu uz vienu otru mūsu aktieri ar pavisam citām acīm skatās, ar daudz lielāku cieņu raugās uz Maņjakovu.

Es nevaru viņus citādi vērtēt, grib viņi to vai ne. Iemesli, protams, var būt dažādi, bet viņi ir un paliek salašņas, manās acīs nav cita apzīmējuma, un no tā nekautrējos. Ir pat tādi, kam te ir dzīvoklis un darbs, bet viņus kaut kas dīda – neapmierinātība vai mazvērtības sajūta –, un tad skrien pa to pasauli melnus darbus darīt. Varbūt piecas kapeikas vairāk saņem, bet cik zaudē?

Bet ko darīt, ja pagastā darba nav un bērni prasa ēst?

Nenoliedzu, ka tā ir milzīga Godmaņa un pašreizējo valdības vadītāju vaina, tas kurss ir dziļi kļūdains uz mūsu rūpniecības nonīcināšanu un neattīstīšanu. Tad būtu darbs. Bet vajag atcerēties arī otru lietu – 1990. gadā ar vēsturiskajiem lēmumiem Augstākā Padome iedeva brīvību un īpašuma tiesības, to, kā padomju laikā nebija. Nevienam nebija liegts izmantot brīvību un īpašuma tiesības, pašam organizēt darbu.

Mana filozofija ir – pirms vainot valsti, citus vai apstākļus, vispirms vaino pats sevi. Es saprotu, ka sociālismā bija tikai valsts uzņēmumi un savu dibināt nevarēja. Bet tagad ir brīvība, tikai neprotam to izmantot un atkal gribam kalpot svešiem kungiem. Tad meklējiet to kalpu sevī! To, ka svešam kaut kas pieder, varat pārdzīvot, bet to, ka latvietim, – to nevarat. Man šķiet, ka daudzi brauc uz ārzemēm meklēt muižu. Padomju muižas likvidēja, tagad vergo Īrijā zemeņu plantācijās.

Esam paši pieļāvuši kļūdas gan ideoloģijā, gan audzinot bērnus ģimenē un skolā, pārāk vieglprātīgi un virspusēji esam izvēlējušies savus pārvaldītājus. Te nu ir rezultāts. Ja mēs varētu apkarot skaudību, nenovīdību, tā arī būtu liela lieta. Nav cita ceļa, kā šeit uz vietas dzīvot, strādāt un censties, tikai ar mērķtiecīgu un ilgstošu darbu. Ja tu aizskrien citur prom, protams, tur samaksā vairāk, bet tas statuss automātiski pazeminās līdz ārzemniekam, iebraucējam.

Savus bijušos līdzgaitniekus, piemēram, Andri Šķēli, vēl satiekat?

Esmu pensijā un dzīvoju vienpatņa dzīvi. Pirms 11 gadiem iznāca mana pirmā grāmata „Tiesāšanās kā māksla”, no rudens cītīgi strādāju – gribu jaunu redakciju, valodu uzlabot. Ceru, ka līdz pavasara vidum grāmata iznāks no jauna, pirmā daļa.

Īpaši tikties ar kādu nealkstu, vienīgā komunikācija ir, kad izeju dzert kafiju vai ēdu pusdienas restorānā, – ko satieku, to satieku. Šķēli laikam vienreiz gada laikā esmu saticis – restorānā. (Smejas.) Mums ir labas attiecības, bet kas viņam no pensionāra vajadzīgs vai man no viņa – nekas. Tiekos ar cilvēkiem no labdarības projektiem, kuros iesaistos.

Tas jau ir valsts noslēpums. (Smejas.) Par to nedrīkstu neko runāt. Es par īpaši aizsargājamiem valsts objektiem nedrīkstu stāstīt. Parakstījies neesmu, to neprasa, bet tāpat jau skaidrs. Izsauks mani vēl uz SAB un krimināllietu ierosinās.

Pašlaik pārstrādājat savu pirmo grāmatu, bet vai plānojat kaut ko pilnīgi jaunu?

Strādāju pie savas autobiogrāfiskās grāmatas, tas ir ļoti atklāti un intīmi. Vai būs pārdošanā, nevaru pateikt, pagaidām izskatās, ka nebūs. Var jau arī kādam draugam, tuvam cilvēkam uzdāvināt, pasaulē arī tāds žanrs eksistē. Protams, tas ir nosacīti, ar laiku tāda grāmata nokļūst arī pie plašākas auditorijas. Tā ka man ir, ko darīt, par garlaicību nesūdzos, pašam ar sevi pilnīgi pietiek.

Paskatījos, īpaši savu viedokli nemainīšu – tas pompozais, piepaceltais, nedaudz uzsaldinātais stils man nav pieņemams. Grāmatas otrajā daļā ir apkopotas manas intervijas, literāro, juridisko darbu fragmenti, autora darbu negribu noniecināt, viņš ir strādājis, apkopojis, arī komentējis, skarot nācijai būtiskus jautājumus.

Vai papildus rakstniecībai atļaujaties arī kādus dzīves priekus?

Ja godīgi, nekā īpaša nav. Nu, vienreiz gadā rīkoju saviem radiem un dzimtas draugiem lielu saietu. Es visu finansēju, tas ir diezgan grandiozs pasākums, ļoti skaistā vietā, Inčukalnā pie Gaujas. Piedalās ap 60 cilvēku, uzceļam milzīgu telti, notiek grandiozs koncerts un salūts, protams, kārtīgi klāti galdi, tosti, uzrunas un atmiņas, cienījami un prestiži. Dzimtas vēstures un apziņas izkopšana mani tiešām interesē, un ar to nodarbojos.

Ar Grūtupu uzvārdu ir apmēram viena trešdaļa, tad vēl ir svaiņi, brāļu sievas, arī dzimtas draugi. Pasākums rit nepārspīlējot pusotru diennakti, ierodas no visas Latvijas, no ārzemēm. Pagājušajā gadā bija pieci radinieki no Lietuvas, viņiem, protams, ir citi uzvārdi, bet mums ir viena asins.

Kā saprotu, jūsu Krievijas līnija ir no vectēva Nikitas Filatova?

Viņam bija vismaz viens brālis, viņam arī bija dēli, un viens no viņiem arī pazuda tajā mobilizācijā 1941. gadā. Vectēvs ieradās Latvijā 1905. gada decembrī īpašās vienības sastāvā apspiest revolucionārus.

Jā, viņš bija armijas cilvēks, viņu komandēja, un bija jābrauc. Pēc demobilizācijas Kurzemes guberņā viņš sāka strādāt valsts pārvaldē, iepazinās ar manu vecomāti un apprecējās. Tāda dzīve, vecaistēvs bija Krievijas patriots, es – Latvijas. Viņš Pirmajā pasaules karā brīvprātīgi pieteicās armijā, apsaldēja nieres un 1915. gada janvārī hospitālī nomira.

Dzimtas koku esat uzzīmējis?

Nē, bet apmēram man skaidrība ir. Tas ir diezgan sarežģīts, es vēl ne līdz galam zinu Lietuvas virzienu, gribu to pilnībā izpētīt. Internacionāla komanda būs, daudzas pēdas ir sniegs aizputinājis.

No maniem asinsradiniekiem pagaidām neviens. Viens mācās Anglijā vidusskolā, pārējie visi dzīvo un strādā Latvijā.

Esat interesējies arī par karavīru vēsturi, zinu, ka atjaunojāt kapsētu Igaunijā, Tartu.

Interese par kapiem man aizsākās jau padomju laikā, 1987. gada vasarā apbraukāju milzīgu daļu Latvijas un biju arī Tartu, kur atradu lielu latviešu strēlnieku kapsētu, ar pieminekļiem. Pirmā pasaules kara laikā tur bija strēlnieku hospitālis un rezerves pulks. Noorganizēju kapsētas atjaunošanas ekspedīciju, kurā brauca kolonna ar automašīnām, autobusiem, celtniecības tehniku. Bijām 90 cilvēku, strādājām divas dienas, atjaunojot šūnakmeni, krustus, uzstādījām grandiozu metāla zīmi, pamatīgu darbu izdarījām.

Es tur arī esmu mazliet ziedojis. Tas ir panteons, nācijas lepnums, kam būtu riktīgi klāt jāķeras. Vēsturiski emocionālais potenciāls, kas ir šajā kapsētā, ne tuvu netiek izmantots, kā to varētu.

Kā jūsu bērniem klājas? Dēlam ir atpūtas komplekss „Rāmkalni”, meita ir mazāk zināma.

Pa dēla rodeļu trasi vienreiz esmu nobraucis. Viktors enerģiski strādā, viņš jau nodarbojas arī ar daudz ko citu. Liene ir beigusi „Turību” tūrisma un viesnīcu specialitātē, strādā firmā, kas organizē atpūtas pasākumus. Viņa ir ļoti dzīvespriecīgs cilvēks, enerģijas pārpilna.

Dēls jau ir beidzis juridisko, bet nodarbojas ar saimnieciskām lietām, bet mēs neviens par to nepārdzīvojam. Drīzāk, zinot, kāda garoza ir jurista darbam, es pat nenovēlu to visu piedzīvot.

Jūs kā advokāts vairs nedarāt neko?

Esmu, protams, advokātu kolēģijas biedrs, bet tā ir goda biedrība, es tikai nodarbojos ar labdarību, saviem radiem, literāriem darbiem un vēl ar savu veselību. Biroju esmu iznomājis Tihonova kungam, man ir palūguši uzvārdu saglabāt, saņemu tur pasta sūtījumus.

Tik, cik televīzijā parāda, avīzēs tikai virsrakstus izlasu. Tā vairs nav mana dzīve, ziedoju enerģiju citur.