Ārsts par orgānu transplantāciju: katrs cilvēks pēc nāves spēj glābt septiņas dzīves

Pirmo reizi esot slimnīcas teritorijā, jūtos kā nelielā ciemā, kurā vienuviet ir gan kafejnīcas, gan veikali, gan aptiekas, gan daudzi slimnīcas korpusi. Transplantācijas nodaļa ir  24.korpusā. Braši soli ieeju ēkā un dodos meklēt ārstu istabu. Cilvēki man apkārt izskatās vārgi, taču par laimi nav ierastās slimnīcas smakas.

Sēžu kā uz pieņemšanu kādā no apmeklētāju pelēkas krāsas plastmasas krēslā. Nāk stalts, nedaudz sirms, bet pacilāts vīrietis, tas ir dakteris Truškovs. Mēs ieejam kabinetā un viņš piedāvā piesēst uz dīvāna, bet pats apsēžas uz krēsla blakus. Viņš ir sirsnīgs, harizmātisks un atklāts. Saruna ar viņu ir raita un es nedaudz mulstu, kad ārsts runā medicīniskos terminos. Viņš laipni paskaidro. Ir jūtams, ka šī nav viņa pirmā intervija un noteikti ne pēdējā, jo viņa mērķi centra un medicīnas attīstībai ir augsti.

Mēs interviju sākam ar manu lielo interesi par orgānu “melno tirgu”. Ārsts pasmējās un saka: “Nagus nav vienkārši paņemt, kur nu vēl nieri”, tas nozīmē, ka nieres “izgriešanas” procesu var veikt tikai speciālists, tāpēc visas dzirdētās baumas par izgrieztām nierēm kaut kur pagrabā esot muļķības.

Par nieru transplantāciju ārsts stāsta ar lepnumu, jo esam sestā valsts Eiropā pēc transplantēto nieru skaita uz visiem iedzīvotājiem. Kopš pirmās nieres transplantācijas ir pagājuši tieši 40 gadi un pa šiem gadiem pārstādītas1673 nieres.

Aptuveni katrā ceturtajā operācijā piedalījies arī Truškovs. Operāciju ilgums parasti ir atkarīgs no sarežģītības pakāpes, bet vidēji nieres pārvietošanai no viena ķermeņa uz otru ir vajadzīgas trīsarpus stundas. Tas, protams, nav viss, jo ir garš sagatavošanās un orgānu pārbaudes laiks, taču viennozīmīgi interesantākās, ja tā to var saukt, ir sarunas par piederīgo attieksmi pret orgānu ziedošanu.

Gļēvie piederīgie

“Lielākā daļa piederīgo negrib uzņemties atbildību,” es jautāju kādu atbildību, tad ārsts sāk klāstīt par to, ka lielākā daļa cilvēki nedomā par savu nāvi un tuviniekiem nav pauduši savu vēlmi ļaut vai neļaut izmantot orgānus, cilvēkam nomirstot. “Tas rada daudz problēmu ne tikai medicīnā, bet arī ar testamentiem un visu citu”. Lai gan likumdošana atļauj mirušā cilvēka orgāni izmantošanu, ja cilvēks pirms nāves pats to nav aizliedzis, ārsts vienmēr cenšas klātienē noskaidrot arī tuvinieku viedokli. “Tas ir pārsteidzoši kā daži cilvēki izvairās un domā atrunas. Visvairāk mani šokē argumenti pret orgānu izmantošanu ir tie, kas saistīti ar reliģiju. Nav tādas reliģijas Latvijā, kas neļauj ziedot orgānus, tieši otrādāk,” stāsta dakteris. Sarunas ar tuviniekiem un to argumenti ir visdažādākie tāpēc ārsts pat apsver iespēju pēc aktīvajām darba gaitām par to uzrakstīt grāmatu. “Argumenta topu augšgalā noteikti būs stāsts, kur jāpasakās kino industrijai, pašmāju “Ēnu spēlēm”, kur kādā no sērijā bija nofilmēta Stradiņu slimnīca un tad kāds pagrabs, kur it kā izgriež to nieri, tas sievai bija arguments kāpēc neļaut transplantēt,” pats ārsts ar smaidu sejā stāsta vairākus gadījumus, kad nācies dzirdēt šādu vai līdzīgus priekšstatus.

Gadījumos, ja piederīgo nav, tad orgāni tiek izmantoti, jo, kā saka ārsts, “Mēs gribam izglābt cilvēkus” un tas izklausās tik ļoti patiesi.

Ārstam baltajā uzsvārcī ik pa laikam iezvanās telefons, bet viņš to pieklusina, atvainodamies man, kad zvana viņa bērns viņš paceļ un lūdz viņu nedaudz uzgaidīt.

Mūsu intervija no plānotās pusstundas ir ieilgusi uz vairāk nekā stundu garu sarunu, taču stāstīt ir vēl daudz ko.

Cenšoties darīt visu kas iespējams, lai glābtu pacientus, ir nācies vest donorus no vietām, vairāku stundu attālumā. Un to ārsti darījuši ne vien ar auto, bet arī helikopteri. Tieši tā Latviešu ārstu brigāde palīdzēja izglābt kādu mazu bērnu Lietuvā, kur nogādāja Latvijā iegūtu donoru. Ārsts smejas un saka, ka brīžiem viņš ar komandu ir kā “Aviācijas gaisa kontrole”, kurai jābūt gatavai reaģēt momentā.

Katrs cilvēks donors pēc smadzeņu nāves spēj glābt septiņas dzīves, jo no tā var izmantot abas plaušas, abas nieres, sirdi, aizkuņģa dziedzeri un aknu, ko var sadalīt divās daļās, tāpēc ārsts ar sarūgtinājumu skatās uz tiem donoriem, kuri netiek izmantoti kaut kādu iemeslu dēļ un bieži vien radinieku aizspriedumu un nezināšanas dēļ. „Ir, protams, reizes, kad neizmantotus donorus sūtam uz kaimiņvalstīm, ja viņiem pēc tiem ir vajadzība, taču ne pārāk bieži, jo nav jēgas no vienvirziena sadarbības, ja paši nevaram pieņemt vajadzīgos donorus,” iemesli kāpēc nevar pieņemt kaimiņvalstu orgānus, galvenokārt, ir finansiāli, jo jāsedz lielās ceļa izmaksas, kā arī pārbaudes. Bet ņemot vērā, ka bieži parādās vajadzīgais orgāns, bet līdzekļu pārstādīšanai nav, pacienti ir spiesti ārstniecību turpināt kādā no citām valstīm, piemēram, Vācijā, kur izmaksas ir daudz lielākas  - ap 200-250 tūkstošiem eiro. Pārsteidzoši, ka arī Baltkrievija ir līderis medicīnas attīstībā un tur rindas uz orgānu pārstādīšanu nav.

Taču ārstam vislielāko iespaidu, esot atstājusi Spānija, kura ir pirmā pasaulē transplantāciju skaita ziņā, „Spānijā ikviens cilvēks zina, kā masēt cilvēka sirdi un ko darīt, ja tas cietis negadījumā”.

Ar skumjām ārsts stāsta, ka arī Latvijai ir iespēja būt visattīstītākajai valstij, ja vien finansējums pietiktu gan zinātnei, gan medicīnai. „ Ja kādreiz slimnīcas attieksme bija vērsta uz to cik veseli cilvēki iznāk no slimnīcas, tad tagad tas viss ir mainījies uz to cik daudz naudas apgrozās un vai var nopelnīt, cilvēka veselību atstājot otrajā plānā”.