Aldis Gobzems: par valsts attīstības mērķiem
Latvijas nabadzības problēma ir tā, ka tās vadītājiem trūkst jebkādu ideju par valsts attīstības mērķiem. Mērķis - iestāties eirozonā - nav mērķis, bet tikai viens tehnisks līdzeklis kāda iepriekš nenosaukta un plašākai sabiedrībai faktiski nezināma mērķa sasniegšanai. Mērķim jābūt - desmit gadu laikā Latvijai jākļūst par vienu no TOP 10 bagātākajām valstīm pasaulē.
Tikai iepriekš nosauktais mērķis iekļūt desmit bagātāko pasaules valstu sarakstā piespiedīs valsts vadītājus pēc būtības domāt par Latvijas iedzīvotāju labklājību. Tikai mērķis iekļūt desmit bagātāko pasaules valstu sarakstā noteiktā laika periodā ir reāli izmērāms, tostarp vērtējot valsts vadītāju atbildību par paveiktajiem darbiem Latvijas iedzīvotāju labā. Viss pārējais ir tukša salmu kulšana, kas arī ir pamats cilvēku līdzšinējai nabadzībai un valsts nespējai konkurēt globālā mērogā.
Pārfrāzējot Albertu Einšteinu, jāuzsver - nav iespējams nonākt pie cita, labāka rezultāta, nemainoties un piekopjot līdzšinējo darbības praksi. Tā arī Latvijas vadībai ir jāatzīt - ja tā nemainīsies, turpinās bezsakarīgi atkārtot eiro ieviešanas mantru kā valsts galveno uzdevumu un nenospraudīs reālus, izmērāmus mērķus vidējam un ilgam termiņam, Latvija nekad nekļūs par vienu no bagātākajām valstīm pasaulē.
Jāuzsver, ka minēto viedokli paužu, jo negribu, ka Latvijā dzīvo nabagu un svešzemniekus aprūpējoša kalpu tauta, uz ko faktiski vedina visa līdžšinējā valsts darbības politika. Tāpēc es aicinu valsts vadītājus beidzot izvirzīt īstus un izmērāmus mērķus, to sasniegšanai uzsvaru liekot izglītības reformas īstenošanā un savas valsts cilvēku saprātīgā un gaumīgā protekcionismā.
Aldis Gobzems/Publicitātes foto
