Viņš pameta komfortu un karjeru, lai dzīvotu apmetnē viduslaiku stilā

Ar Andri iepazināmies pirms vairākiem gadiem – viņš ar domubiedriem vēl dzīvoja Geidānmuižā pie Āraišu ezera, mēģinot rekonstruēt viduslaiku sadzīvi. Lai nopelnītu kādu latu iztikšanai, viņi rīkoja dzimšanas dienas bērniem – mācot šaut ar loku, mest šķēpu, staigāt uz ķekatām. Viņš sēdēja tādā kā slietņu teltī, ko paši bija nosaukuši par Oktagonu, jo tās jumts bija veidots kā simetrisks astoņstūris. Tā bija darināta bez nevienas naglas – tikai ar tapām un striķiem. Zem telts jumta kurējās ugunskurs, uz kura lielā katlā daudzas stundas vārījās sakņu zupa. Andris to pārzināja.

Par cilvēkiem, kas mēģina rekonstruēt viduslaiku sadzīvi, ir dzirdēts daudz – Cēsīs jau gadiem notiek Bruņinieku svētki, viņi ir piedalījušies arī Rīgas astoņsimtgades svinībās, rīko senas kāzas un citus pasākumus. Nu ko – katram savs hobijs. Grūtāk ir saprast cilvēkus, kas aiziet no labi apmaksāta darba, lai dzīvotu mežā, zem klajas debess ar trūcīgu iztiku...

Geidānmuižu pie Āraišu ezera viņi ir pametuši, jo radās nesaskaņas ar tās īpašnieku – draudzi. Andris Geidāns stāsta par šo laiku, kas iemācījis dzīvi.

Mēs tiešām ieguldījām ļoti lielas summas, savu darbu, lai muižu atjaunotu, bet tad sapratām, ka mantkārība ir lielāka nekā mūsu spēja to izciest. Attiecības kļuva neciešamas cilvēciskā līmenī. Arī mācītājam, kas man ir labs bērnības draugs, tas bija tāds pats ārprātīgs pārbaudījums. Mēs, divi labi pazīstami cilvēki, kopš bērnības viens otram uzticamies, bet, kad sastapāmies ar kaitniecību, mantkārību, izspiešanu un šantāžu visbrutālākajā veidā, nesapratām, kā ar to tikt galā. Piemēram, mūsu īpaši lolotā pasākuma – Geidānmuižas tabora – priekšvakarā tika pārrakta ieeja mājā, un viesi, visnotaļ cienījami cilvēki, vēsturnieki, arheologi, pat mūsu saimnieces, nevarēja normāli piekļūt mūsu iznomātajām dzīvojamajām telpām, jo bija izraktas lamatas, kurās iekrita divi cilvēki.

Daudzi mūsu dzīvošanos apmetnēs uzskata par romantisku spēlēšanos. Man jāatzīst, ka šī rotaļa ir bijis fiziski smags darbs. Bija vajadzīga arī ļoti augsta morālā noturība. Jo, redz, cik komfortabli gan var justies, spēlējoties mīnus 25 grādos teltī? Vienā brīdī cilvēks lūst. Ko nozīmē rotaļa? Ja cilvēks mēģina izzināt dzīvi caur to, kas viņu interesē visvairāk, tad viņš no tā iegūst, saprot dzīves norises daudz kvalitatīvāk, nekā mēģinot to darīt caur kaut ko, kas viņam ir svešs.

Godesverderas posms, 2009. gads, kad četri čaļi iegājām mežā, bija lūzuma punkts. Mēs patiesībā atmetām visu lieko. Visu, kas ārpus meža. Palika mobilais telefons, kuru uzlādēt gājām pie kaimiņiem. Sazinājāmies ar ģimenēm. Tajā laikā bijām brīvi no jebkādām attiecībām, tas zināmā mērā bija arī askēzes periods. Un tas notika jau it kā diezgan pieklājīgā vecumā. Man bija trīsdesmit trīs.

Elementārā fiziskā ikdiena vasarā bija ļoti viegla, bet tad kļuva arvien sarežģītāka, jo tuvojās rudens, ziema. To, ko tas prasīja, katrs individuāli esam izdzīvojuši, pārdomājuši, lūzuši, bet nesalūzuši, braukuši prom, bet neaizbraukuši... Katrs no mums ļoti daudz iemācījās. Mēs iemācījāmies dzīvi – tā esmu to definējis, jo no turienes iznācām ar citu skatījumu. Un tas ir augstākais, ko varējām apgūt.

Domāju, visiem tā bija baigā iekšējā cīņa par ierasto komforta līmeni. Vienā brīdī šķiet – nu, kāda velna pēc?! Divi no mums pirms tam strādāja celtniecības uzņēmumā ar ļoti pieklājīgu algu, brīvajā laikā nodarbojās ar vēsturisko rekonstrukciju, trenējās – komfortabla dzīve. Cits čalis biezajos gados strādāja smalkākos būvdarbos, saņēma tā laika pasakainās algas, par kurām nevarēja domāt pat augstu izglītots cilvēks – profesors, mediķis, pasniedzējs. Arī es biju ļoti labi iekārtojies – braucieni uz ārzemēm, laba izpeļņa, izceļojies, paēdis, apmierināts.

Visiem viss bija kārtībā, cits citu pazinām gadiem. Arī 2009. gada 13. janvārī visi bijām kopā Doma laukumā, redzējām to... izgāzto revolūciju. Un aizgājām ar lielu rūgtumu. Man tas bija liels trieciens – ticībai valstij, sabiedrības pārvaldes modelim. Biju satriekts par ārprātīgo ļaunprātību, atbildības futbolēšanu, kā Godmanis varēja atļauties norāt tautu. Atceroties žults pārņem. Jā, biju personiski aizskarts.

Tas bija moments, kas palīdzēja spert soli – iet prom no tā visa. Tu vienkārši netiec galā ar visu, kas notiek, – ar meliem, bezsakarīgo, tukšo skanēšanu medijos, bezjēdzīgiem rakstiem, prātuļošanu, pārgudrību, absolūto impotenci. Man tas vienkārši noriebās līdz kliņķim, vajadzēja izkāpt no tās vides. Un maniem čomiem tas pats.

Māja, četru roku pāru bīdīta, būvējās lēni. Nedēļu, divas – fizisks darbs, aukstums – tāda Sibīrijas katorga. Un tavs iekšējais komfortmīlis nekur nav pazudis. Tu centies saprast, katru dienu mācies. Tu mācies, mācies, mācies – izdzīvot, saprast, justies labi, veidot jaunu komfortu. Ja tiec tam pāri galvā, jau esi iniciējies. Pēc tam – var būt komfortablāk, nekomfortablāk – ir vienkārši. Un tas ir pats galvenais. To vienkāršību esam iemācījušies. Tagad man ir vienkārši pilnīgi visur. Par to esmu ļoti priecīgs. Dodoties pārgājienos, mežā, es jūtos kā mājās. Ne tāpēc, ka esmu indiānis, bet mežā jūtos kā kabatā, jo to pazīstu un zinu.

Tikpat viegli kā elpot ir uztaisīt ēst jebkuros apstākļos, rast risinājumu. Jo tas bija laiks, kad bija jāiespringst, lai nepārtraukti rastu risinājumus lietām – primitīvām. Neviens nesāka ar dižiem algoritmiem, bet vienkāršo piemēru spektru izsmēlām pilnībā. Turklāt man bija vēl viena skolas sadaļa – es biju idejas iniciators, atbildīgs par čaļiem, kas ar mani atnāca, lai gan neviens netika spiests. Es ļoti, ļoti nopietni domāju par savu pienākuma pret šiem cilvēkiem. Es nevarēju būt vājš. Viņi nevarēja man apnikt. Man nebija tādas izvēles. Bet bija entie brīži, kad pavadījām laiku vieni paši. Pa ziemas vidu, kad nekādas kustības nenotika, kāds aizbrauca mājās – nomazgāties, sasildīties, apraudzīt vecākus, meitenes. Viens palika. Tādā rotācijā atpūtāmies cits no cita.

Dzīvi mācīja ļoti skarbs reālisms. Tagad visu mēģinu tvert pie saknes. Laksti mani vairs neinteresē. Un vēl jo mazāk mani interesē uzslāņojums, ko veido sabiedrība, tas ir absolūti tukši. Labi, varbūt jau pēc būtības neesmu pārāk maigs raksturā, bet tas laika posms vēl vairāk polarizēja manu skatījumu uz sociālām, politiskām norisēm, uz to, kurp ejam.

Neapšaubāmi tas bija revolucionārs laiks, kad uzdevām sev jautājumus un paši uz tiem atbildējām. Taču – esmu kļuvis miljons reižu tolerantāks. Jo esmu redzējis tik daudz vājuma, kļūmju, spēka, drosmīgu soļu, dzīve ļoti īsā laikā parādīja visu spektru. Tā kā to visu esmu novērojis gan sevī, gan biedros, es to spēju attiecināt arī uz plašāku loku. Manā sirdī ir mīlestība un tolerance pret jebko, un tā ir primārā. Tikai tad seko nesapratne, pārdomas, pēc tam – varbūt asāks nosodījums.

Biju Marokā, tās vēsture ir savdabīga, jo visas valdošo dinastiju maiņas sākušās ar tā sauktajiem rabatiem – reliģiski militārām nometnēm tuksnesī. Kāda cilvēku daļa, ko neapmierina varas korumpētība, sociālā nevienlīdzība, dodas, lai dzīvotu atstatus. Islāms saka – mēs esam brāļi, izturamies cits pret citu taisnīgi, esam godprātīgi, vienlīdzīgi. Bet islāmticīgās valstis regulāri paklūp pār šīm tēmām. Tad cilvēki atkāpjas tuksnesī, ap viņiem apaug grupa, kas attīrās garīgi un fiziski nostiprinās. Viņi sagatavo sevi militāram pārbaudījumam. Viņus vada vēlme iziet no vides, kura sagandē, un nostāties atkal pašiem uz saviem pamatiem. Garīga tīrība palīdz iet ar atvērtu sirdi. Paiet laiks, un rabata ļaudis sāk sociālu kustību.

Sapratu, ka arī Godesverderas periods man ir kā rabats. Es tiešām pievērsos Dievam, pats sev, lai saprastu, kas ar mani notiek, ir noticis, analizētu kļūdas, attieksmi, definētu, kas no visa milzīgā apjoma, ko velkam sev līdzi, ir pelavas. Un graudu atlika salīdzinoši maz. Vēl fiziskais rūdījums – treniņš, darbs. Patiesībā jebkurai fiziskai darbībai ir tiešs sakars ar mērķtiecības attīstību sevī. Ne vispārināti, bet ļoti precīzi. Ja spēj redzēt bultu mērķī, tad to iešausi. Tev tā jāredz mērķī, jāatvelk loks un jāizšauj – secība tāda. Nevis jāatvelk, jātēmē un jācenšas trāpīt. Tā nekas nesanāk.

Ja to saproti, ir ļoti viegli dzīvot. Turklāt – ja esi sapratis pamatprincipu, tad arī to, ka ceļš ir tikai viens un tas ir labs. Ja sāc šo principu izmantot sliktiem darbiem, esi nodevis visaugstāko. Tad tava dzīve būs elle, un taviem bērniem dzīve būs elle. Jo principu izpratne, kas pār tevi nāk, ir morāli augstvērtīga, un to nedrīkst piekrāpt. Par to ir jādomā.

Dievs ir viens, un es to izprotu islāma izpratnē. Muslimīn arābu valodā nozīmē – ticīgs. Un es esmu ticīgs cilvēks. Es to apzināti tulkoju, jo latviešu attieksmi pret islāmu veido ļoti liela neizpratne. Ja kādu cilvēku sauc par musulmani, tajā redzam ko svešu. Brīdī, kad iztulkojam, saprotam, ka pēc būtības tas sevī nes tikai vienu – ticību. Tāpat kā Kristus ir pravietis un nes vēsti bauslībā. Bet cik kristiešu ieklausās, ko Kristus patiešām ir teicis?

Sabiedrības lielākā problēma ir tā, ka dzīvojam ārējā formā. Tas diemžēl notiek visās reliģijās. Man tas sāp, un īstenībā Latvijas lielais tikums cauri gadsimtiem ir bijis tas, ka neesam cīnījušies par reliģiskām tēmām. Mums ir ļoti dziļa reliģiska tolerance. Šis tikums ir svētākais, kas mums ir, tas jātur stingri un droši. Jo katram cilvēkam ejams savs ceļš. Tas var būt taisns, līkumains, sākotnēji maldīgs, bet varbūt vienubrīd tas izved gaismā. Kā brienot cauri mežam – vari iet priedei pa vienu vai otru pusi. Un mani tas absolūti apmierina.

Lielākā daļa cilvēku ir pavirši. Doma par sirdsapziņu un godaprātu ir no sērijas par bedrīšu lāpīšanu uz ceļa. Tev iedots ceļa rullis, asfalts, ir bedre – tad izdari, ellē ratā, to darbu labi! Jo tas ir vienīgais, ko tu dzīvē dari, izņemot dzeršanu vakarā pie televizora. Vai tiešām šajā darbā nevar atrast nevienu sirdi iepriecinošu mirkli? Vai tiešām vienīgais, ko varam redzēt, ir darbs kā mokas? Vai tiešām vienīgais, ko varam, ir spļaut uz grīdas un teikt – man viss riebjas, tam nav nekādas jēgas? Jāsēž ārā pretīgā laikā, bet, paskat, buržuji brauc ar mašīnām. Man te jārok... Bet Japānā cilvēks strādā no rīta līdz vakaram un ar katru dienu kļūst arvien labāks un labāks. Mums vienkārši – iz grjazi v kņazi. Un, ja nav, – bāc, kāpēc nav? Nav jau dižciltības. Sabiedrības augšējos slāņos lielākoties ir tikai dubļu kņazi. Neredzu aristokrātiskas, valstiskumam tapušas dvēseles, izņemot dažas, uz pirkstiem saskaitāmas.

Pelnu iztiku visādi – ar apmācībām, nometnēm, stāstu par Livonijas vēsturi, vadu kulinārijas stundas. Viduslaiku ēdieni pārsteidz ar garšvielām, virtuve paredz saldi skābas garšas. Saldinātas gaļas – ierīvētas ar medu, kanēli, koriandru, saldas mērces pie pamatēdieniem. Pat vienkāršiem ēdieniem pievienotas septiņas garšvielas. Viduslaiku receptes pieejamas internetā, grāmatās – lielākais izaicinājums, ka nevari iedomāties, pēc kā tas garšos. Protams, prasa ņemšanos – meklēt garšvielas, zaļumus. Tas ir rituāls. Kad izej cauri procesam, visu dabūjis, tad beidzot sāc darīt, un, kad tas rezultējas, tā ir lielā medaļa, ko sev piespraud. Lielākā daļa ēdienu ir ļoti garšīgi.

Bet ir gadījies arī izgāzties. Piemēram, cūku pupu biezenis ar rīvētu maizi un alu – velns viņu rāvis! Baigais čakars, un beigās – labāk būtu tās cūku pupas apēdis ar krējumu. Tas bija nebaudāmi. Bet ir arī pretēji – iedomājieties, mīkla, kurā iestrādātas garšvielas, piemēram, melnie pipari, cepumi, cepti svaigā eļļā, un ir sarkanvīnā, medū, ar vīģēm, mandelēm, riekstiem un plūmēm caurvilkta mērce. Beidzot fritētie cepumi salikti traukā, pārlieti ar mērci – goda vārds, labāku saldo neesmu ēdis.

Dzīvojot Godesverderā, divreiz mēģināju nošaut ar loku stirnu. Vienreiz sēdēju, ļoti ilgi gaidīju, atnāca, bet acīmredzot dzīvniekiem intuitīvā sajūta ir spēcīgāka, stirna apstājās piecus soļus par tālu un apgāja ar līkumu. Otrajā reizē aizšāvu plaukstas platumā virs muguras. Tā ka varu likt roku uz sirds un teikt, ka nevienu nenogāzu. Bet mēģināts tika. Nevis slepkavošanas pēc vai lai piepildītu savu indiāņa prieku, bet... atklāti sakot, mums gaļas vispār nebija. Kaimiņš bija licencēts mednieks, uz saulgriežiem atnesa stirnas cisku, mēs to nosutinājām ar grūbām, plūmēm un riekstiem, sanāca izcila saulgriežu stirna.

Visgrūtāk gāja tad, kad bija vairs tikai dārzeņi. Armands pagatavoja lielu podu ar dārzeņu sautējumu bez nevienas taukvielas. Jā, ūdens un dārzeņi. Es melotu, ja teiktu, ka garšīgi. Un tu nemaz negribi ēst, jo ēdot nejūti sātu. Kā ūdeni streb ar karoti. Citreiz, kad varējām nopirkt putraimus, mannu, gājām uz Turaidas bodi. Ar putrām uzbarojāmies, ka maz neliekas. Šķiet, ka, aukstumā strādājot, vajadzētu fiziski izkristies miesās, bet organisms, jūtot, ka būs barga ziema, uzmet vienu tauku slānīti. Par spīti tam, ka nebija trīs ēdienreižu dienā.

Mūs izvilka ķiploki un ingvers. Lai celtu imunitāti, dzērām riktīgi asas tējas, un neviens nesaslima. Nevienam pat iesnu nebija. Jo temperatūra viena un tā pati. Te, pilsētā, no aukstuma ienākam dzīvoklī, loģiski – ķermenis nav svari, kas visu laiku sver komforta zonas. Tas bija labs pierādījums, ka šādos apstākļos imunitāte tikai pieaug.

Mūsu īpašās ambīcijas joprojām saistās ar savas vietas izveidi. Drusku esam paplašinājuši saimniecību – mums ir zirgs, trīs aitas, suns un kaķis. Gribam realizēt sapni par muižu, nekas cits no rekonstrukcijas mani neinteresē, kā vienīgi radīt vidi, kurā cilvēks var izjust pilnu kompleksu – sākot no apgaismes, apkures, vizuālā veidola, pēc būtības saprast cita laika risinājumu efektivitāti. Zem vārda viduslaiki var pabāzt jebko. Uzskatu, ka Latvijā tie beidzās, kad Livonijas karš kājām gaisā sajauca visu Livonijas feodālo sistēmu, iznīcināja daudz dzimtu. Viduslaiki būtībā ir akadēmisks izgudrojums.

Man patīk uzraksts Brīvdabas muzejā – kas pagātni pētī, tas nākotni svētī. Ieklausīsimies vienreiz tajos vārdos! Es nesludinu, bet padomāsim, kādā veidā darbojās pārvaldes modelis, kas pazīstams kā landtāgs? Mums patīk copy paste sistēmas. Riodežaneiro dzīvo 17 miljoni, bet tās pašvaldība ir Rīgas pašvaldības izmērā. Mums divu miljonu iedzīvotāju neveiksmīgas pārvaldes prezentācijai nepieciešama lupatu lelle prezidents, un tā ir šausmīgi dārga. Simts Saeimas deputātu – absurds! Tikai lai nospiestu zaļu vai sarkanu podziņu, mums jāmaksā par viņu uzturēšanos Rīgā, reprezentācijas izdevumiem, algu.

Ja Trešā tēva dēla internets, kurā bērni var sērfot nebūtībā, ir katrā lauku bibliotēkā, ja mums ir trešais ātrākais internets pasaulē, kāpēc gan šis likumdevējorgāns nevarētu lemt e-formātā? Un vispār būtu laiks atdalīt Rīgas un valsts intereses. Pašreizējā sistēma nestrādā, tā ir par dārgu un bezjēdzīgu. Saikne starp varu un tautu mūsu mazvalstī ir pašvaldība, un tas ir arī landtāga princips. Tiekamies četrreiz gadā – sesijās, pārējā laikā strādājam internetā. Vai mūsu milzīgais potenciāls IT nozarē nevar radīt drošu sistēmu? Viss jāmaina fundamentāli, un mēs to izdarīsim. Efektivitātes principu cilvēkiem pasniegt ir vienkāršāk nekā apelēt pie godaprāta.

Latvijas Republika būtu brīnišķīga vieta, ja iedzīvotājiem dotu vietējo pārtiku bez PVN, lētu apkuri un enerģiju. Mēs dzīvojam trakoti aukstā un mitrā zemē. Ja valsts nespēj nodrošināt siltumu un pārtiku par vispieņemamāko cenu, tad ko tā vispār var? Par pārējo, mīļie draugi, kulieties, kā gribat! Bet cilvēki mirst, jo izsalst līdz kaulam, nav paēduši. Un, visbeidzot, dodiet cilvēkiem izglītību. Trīs ceturtdaļas skolotāju ir sociāli ļoti aizvainotas būtnes, un es saprotu – viņi ir uzmesti. Cik ilgs laiks paies, līdz viņi sapratīs, ka ar savu tautskološanas gaismu var iet iesālīties? Mūsdienīgas izglītības sistēmas paraugu varam rast Meksikas maiju piemērā – tālmācība ar vienotu, perfekti izstrādātu programmu, katrā mazākajā kalnu ciematā ar skolmeistaru un skolu, kas pieejama visiem.

Joprojām ir dzīvas atmiņas par Āraišu posmu – izej ārā, virs ezera veidojas milzīgs miglas vāls, no tā laužas ārā saule, pelde... Lai kas būtu piedzīvots cilvēciskajās attiecībās, tas ar laiku aizmirsīsies. Atmiņā paliks vienīgi labais. Un, ja man jāatbild, vai no Āraišu posma ir kas labs, es teikšu – jā, miljoniem brīnišķu mirkļu, īpašu piedzīvojumu, skaistu skatu, izjūtu. Drazai vienkārši jāļauj nosēsties. Un būs labi.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, no Andra Geidāna privātā arhīva