Atbraucēju stāsti. Vai bija vērts pamest Ameriku un atgriezties mājās?

“Padomju laikā apguvu automehāniķa specialitāti un strādāju upju kuģniecībā,” stāsta Igors. “Biju kapteiņa palīgs, kuģoju pa Daugavu. Kad floti likvidēja, paliku bez darba. Tas bija lielo pārmaiņu laiks, kad viss juka un bruka. Deviņdesmito gadu sākumā, lai nopelnītu iztiku, cīnījos kā daudzi citi. Regulāri braucu uz Poliju un Ungāriju, uz kurieni vedu vienas preces un atpakaļ – citas. Tad pārsviedos uz Vāciju un dzinu uz Latviju automašīnas – gan lietotas, gan sasistas. Paši saķīlējām, uztūnējām un pārdevām. Tad mums pamazām sāka piegriezt skābekli.”

Igors jautā: “Vai zināt, kā valsts agrāk veidoja savu nodokļu politiku? Ļoti vienkārši – lielu gudrību nevajadzēja. Viņi redzēja, ka cilvēki no Vācijas dzen mašīnas, un uzlika nodokļus. Pēc brīža paskatījās – joprojām dzen mašīnas! Tātad var uzkraut vēl. Tikmēr lika virsū nodokļus, kamēr to lietu piebeidza. Gadījās pat tā, ka, braucot uz Vāciju, bija spēkā vieni muitas noteikumi, bet, braucot atpakaļ, – jau pavisam citi. Tas bija briesmīgs laiks – no tevis plēsa naudu gan valsts, gan lielceļa laupītāji. Ja uz ceļa izspruki no reketieriem, notvēra Ceļu policija. Ko neatņēma bandīti, to izdarīja ceļu policists vai muitnieks. Tolaik uz Polijas ceļiem valdīja liels bandītisms, reketieri regulāri apturēja autobusus un braucējus vienkārši aplaupīja. Arī sūdzēties nebija lielas jēgas, jo daļa policijas sadarbojās ar bandītiem.”

Uz Ameriku Igors aizbrauca 1998. gada maijā. “Devos tikai viena iemesla dēļ – nopelnīt sev un savai ģimenei naudu. Visa mana bagāža – viena mugursoma. Tobrīd nebija ne mazākās jausmas, kas mani tur sagaida. Čikāgā dzīvoja kāds paziņa, ar kuru agrāk biju dzinis mašīnas no Vācijas. Biju gatavs darīt jebko, lai tikai nopelnītu normālu algu. Bija doma, ka pastrādāšu pusgadu vai gadu, iekrāšu naudu un braukšu mājās.” Igors atzīst, ka nav bijis ne mazāko plānu palikt uz ilgāku laiku.

Sākums nav solījis lielas cerības. “Kad ierados Čikāgā, paziņa ierādīja ielu stūri, kur katru rītu pulcējas bezdarbnieki. Tā bija auto uzpildes stacija. Tur katru rītu stāv bariņš ar cilvēkiem, kuri meklē darbu. Aptuveni 20–50 cilvēku. Ik rītu piebrauc darbā līdzēji un jautā, piemēram: “Kurš prot betonēt un mūrēt?” Vai arī: “Kurš māk špaktelēt un pieskrūvēt rīģipsi?” Ja piesakies un normāli izskaties, tevi paņem.”

Igors piebilst, ka šajā darba tirgū nav iespējams šmaukties. “Tevi tūlīt pat aizved uz darba vietu, kur jāsāk strādāt. Jau pēc piecām vai desmit minūtēm ir redzams, kas tu tāds esi. Lai saprastu, vai māki mūrēt, atliek iedot ķelli un trīs ķieģeļus. Ja neproti vai arī strādā ļoti lēni, tu nevienam neesi vajadzīgs. Ja redz, ka esi vesels un centies, tevi pieņem darbā. Tas bija poļu rajons, un arī darbā līdzēji bija lielākoties poļi. Būtībā tie bija dažādu – mazāku un lielāku – būvbrigāžu brigadieri, bet objekti lielākoties bija privātmājas. Arī mans pirmais darbā līdzējs bija polis, un, atceros, pirmajā darbadienā raku pagrabu. Sistēma tur bija šāda. Ja brigadierim nepatika, kā tu strādā, darba dienas beigās noskaitīja nelielu summiņu un – sveiki! Ja bija apmierināts, aicināja strādāt arī nākamās dienas. Ar laiku kļuvu gudrāks un prasmīgāks, tāpēc paaugstināju sev cenu. Atteicos no viena piedāvājuma, bet pieņēmu citu, kur maksāja vairāk.”

Kad jautāju, kādā valodā viņš sazinājies ar poļiem, Igors pasmīn un atbild: “Poliski!” Viņš skaidro: “Poļu valoda ir nedaudz līdzīga krievu valodai, tāpēc katru otro vai trešo vārdu es sapratu. Man kā darba ņēmējam vajadzēja saprast darba devēju, tāpēc uzmanīgi klausījos, ko viņi runā, un ātri mācījos. Kaut poļi apgalvo, ka neprot krievu valodu, tomēr, kad vajag, kaut ko arī saprot. Sākumā ar viņiem runāju krieviski, bet vēlāk sāku iekļaut arī poļu vārdus. Atceros, reiz kāds polis par mani brīnījās: tu poliski nerunā, bet es visu saprotu.”

Igors atceras, ka sākums Amerikā nav bijis iepriecinošs. “Angliski es nepratu, tāpēc jutos ļoti nekomfortabli. Protams, vēlāk un pamazām tā angļu valoda atnāca. Apmeklēju valodas kursus, bet arī tas nebija viegli – kad esi kārtīgi nostrādājies, vakarā apgūt angļu valodu.”

Čikāgā viņš ieradies maijā, bet jau rudenī saticis kādu latviešu izcelsmes būvuzņēmēju. “Viņš bija dzimis Latvijā, pēc kara ar vecākiem aizdevies uz Vāciju, bet vēlāk – uz Ameriku. Var teikt, ka man laimējās, ka viņu satiku. Kādu laiciņu pastrādāju pie latviešu būvuzņēmēja un sāku pamazām augt. Beigās pats kļuvu par brigadieri, kas brauc uz stūra un nolīgst strādniekus.”

Igors stāsta, ka pirms ierašanās Amerikā ar celtniecību vispār neesot nodarbojies, bet lēnā garā daudz ko apguvis. Vēlāk specializējies betonēšanā – betonējis ēku pamatus, grīdas, celiņus, garāžu klājumus, kāpnes. Interesanti, ka Čikāgā gandrīz viss ir no betona. Pat trotuārs noklāts ar betonu, bet ielas – ar betona un asfalta maisījumu. Vasarās tur ir ļoti karsts – ja būtu parasts asfalts, tas ātri vien kļūtu mīksts un dāmu smalkās kurpītes iegrimtu melnajā masā. Igors vērtē, ka Čikāgā ir sena betona kultūra, perfekti izstrādāta, un pavisam citi darbarīki. Un vispār – Amerikā mājas būvējot krietni vieglākas un arī ceļ daudz ātrāk nekā Latvijā.

Stāstot par darba specifiku, Igors atklāj: “Kad jau biju iepraktizējies, man zvanīja būvuzņēmēji un teica, ka ir pasūtījums, vajadzīga mana brigāde. Mēs ieradāmies un nobetonējam pamatus, grīdas, kāpnes. Tad ieradās citi un veica savu darāmo. Ja kāds būvuzņēmējs uzņēmās celt vai arī kapitāli pārveidot kādu māju, viņš man piezvanīja un teica – Igor, atbrauc, sastādi tāmi un nosauc cenu. Tāpat aicināja elektriķus, riģipša meistarus, santehniķus un tā tālāk. Katrs iedeva savu tāmi, bet būvuzņēmējs uzlika savu desmit procentu uzcenojumu un izgāja konkursā ar savu piedāvājumu.”

No dzīvokļa līdz mājai

“Kad ierados Amerikā, vispirms īrēju istabu, pēc tam – dzīvokli. Čikāgā divistabu vai trīsistabu dzīvokļa īre ir aptuveni sešsimt dolāru mēnesī. Protams, var atrast istabiņu par 150 dolāriem mēnesī vai ekskluzīvu dzīvokli par daudziem tūkstošiem, bet es runāju par normālu dzīvesvietu. Ja vienkāršs būvstrādnieks mēnesī pelna vismaz divus tūkstošus, viņš tādu dzīvokli mierīgi var atļauties.”

Atgriešanos mājās Igors nemitīgi atlicis uz vēlāku laiku. “Ar rokām lielu naudu nenopelnīsi pat Amerikā. Regulāri sūtīju naudu ģimenei uz Latviju un domāju – vēl kādu laiku pastrādāšu, bet tad gan došos mājās.” Tomēr liktenis bija lēmis citādi.

“Kad jau biju iekārtojies un normāli pelnīju, Čikāgā ieradās mana sieva. Vēlāk arī meita ar vīru, tad otra meita un arī brālis ar sievu. Mēs tur bijām liela ģimene. Tad kredītā iegādājāmies māju, kas maksāja 300 000 dolāru. Skaidrs, ka viens es to nebūtu pavilcis, bet mēs bijām trīs ģimenes. Kredītā maksājām divarpus tūkstošus dolāru mēnesī, nebija problēmu, varējām to mierīgi samaksāt.”

Svētdienas latvieši

Lai gan Amerikā Igors bija labi iekārtojies, viņu tomēr māca skumjas pēc Latvijas. “Manas mājas sēta – tā bija Latvija. Un tas nekas, ka sēta ģeogrāfiski atradās Čikāgā. Uzskatu, ka tur, kur atrodos, ir Latvija. Jā, esmu patriots un to neslēpju. Tiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā un tikai uz īsu laiku izbrauc no valsts, to nesaprast. Situācija mainās, kad cilvēks nokļūst svešumā. Atceros, līdzīgas sajūtas bija, kad dienēju padomju armijā. Kad atgriezos mājās, man no aizkustinājuma pat bira asaras. Svešumā arī attieksme pret tautiešiem kļūst pavisam citāda. Piemēram, krievu armijā satikts latvietis automātiski kļuva par čomu, bet Latvijā es viņam mierīgi būtu pagājis garām.”

Igors secina: “Latvija – tā ir mana dzīve, jo lielākā daļa mūža aizvadīta šeit un ar daudzām vietām saistās konkrēti notikumi un atmiņas. Te ir mani radi, draugi un paziņas. Es domāju, ka arī citiem aizbraucējiem ir diezgan lielas ilgas pēc mājām. Svarīgi arī tas, cik tev gadu. Jo esi vecāks, jo vairāk saistību ar Latviju un vairāk velk uz mājām. Es gan redzēju, ka citāda situācija ir klaida latviešu sabiedrībā. Viņu filozofēšana par pārcelšanos uz Latviju lielākoties ir tikai runāšana. Visa dzīve taču aizvadīta Amerikā, un viss, kas ar viņiem noticis, ir noticis Amerikā. Visi viņu radi, draugi, paziņas, bijušie skolasbiedri, kolēģi ir tur. Lai gan ar Latviju viņi izjūt saites, tomēr Amerikā jūtas daudz komfortablāk.

Vecā gadagājuma latvieši arī šeit varētu saņemt savas amerikāņu pensijas un mierīgi dzīvot, bet tik un tā – viņi nebrauc. Sameklē visādas atrunas, ka, lūk, viņu dzimtā sēta vairs nav tāda, kāda bija agrāk, ka šeit esot pārāk daudz krievu un komunistu. Tāpēc daudzi no viņiem tikai runā par atgriešanos un runā ik ilgi, kamēr nomirst. Amerikā ir pietiekami daudz klaida latviešu, kas ne reizi nav bijuši Latvijā. Viņiem vienkārši nav intereses par šo zemi. Un par to nevajadzētu brīnīties, jo latvieši Amerikā ir tikpat dažādi kā Latvijā.”

Stāstot par savām attiecībām ar klaida latviešiem, Igors precizē, ka latviešiem bijuši vairāki emigrācijas viļņi. “Pirmā emigrācija sākās 1905. gadā, kad daudzi latvieši bēga no represijām par piedalīšanos revolūcijas notikumos. Arī viņiem sākumā bija savas baznīcas un latviešu biedrības nami, bet daudzi laika gaitā asimilējās amerikāņu sabiedrībā. Otrais trimdas vilnis notika pēc Otrā pasaules kara, bet tagad – trešais. Mūsdienu situācija ir pavisam citāda, tagadējie trimdinieki ir nevis politiskie, bet gan ekonomiskie bēgļi.”

Igors atzīst, ka viņa attiecības ar trimdas latviešiem bijušas visnotaļ draudzīgas. “Es diezgan labi pazinu Čikāgas piecīšus, gandrīz katram kaut ko remontēju. Tāpat ciemojos latviešu nometnē Garezerā, kas atrodas kādus divsimt kilometrus no Čikāgas. Tā ir vieta, kur latvieši rīko visādus pasākumus. Tur bērniem iekārtota vasaras skola un sporta nometne, tiek svinēti Jāņi un citi svētki.”

Igors piebilst, kad daudziem jauniešiem latvietība ir tāda kā svētdienas padarīšana, jo paši jūtas vairāk amerikāņi. “Daudzi latviešu bērni savstarpēji sarunājas angliski. Tiesa, viņi prot arī latviski, bet runā ar stipru akcentu.”

Kad apaug ar mantām

Konkrētākus apveidus iecere atgriezties Latvijā ieguvusi, kad Amerikā iestājusies krīze. “Krīze vistiešākajā veidā atsaucās uz mana darba tirgu. Agrāk mājas īpašnieks vecās kāpnes mierīgi varēja nomainīt pret jaunām, bet krīzes laikā vecajām kāpnēm vienīgi piešpaktelēja šķirbas. Tad es padomāju – ko es te mokos Amerikā, varbūt tieši tagad laiks atgriezties Latvijā?”

Tā pamazām Igors sācis gatavoties mājupceļam. Amerikā viņš ieradies tikai ar vienu mugursomu, bet atgriezies ar lielu konteineru. “Divpadsmit gados cilvēks apaug ar mantām, it sevišķi Amerikā, kur normāli maksā par darbu,” spriež Igors. “Man ne sevišķi patika šopingot pa lielveikaliem, bet sestdienās labprāt aizbraucu uz tirgu un nopirku kādu labu darba instrumentu. Šeit tādus instrumentus nenopirkt. Konteinerā uz Latviju atvedu arī automašīnu, mēbeles, drēbes, grāmatas un dažādus sadzīves priekšmetus.” Kad jautāju, vai nebija vienkāršāk savu automašīnu pārdot un te nopirkt jaunu, Igors krata galvu. “Tā man ir darba mašīna – ševrolets ar bortiņu. Tā kā arī Latvijā nodarbojos ar celtniecību, tāda mašīna man ir nepieciešama. It sevišķi, ja ir darīšana ar betonu – jāved dēļi, grants, akmeņi.”

Kas tā par laimi?

“Ja man Amerikas otrajā vai trešajā gadā kāds jautātu, ko es darīšu nākamgad, es raustītu plecus,” teic Igors. “Protams, mēs zinājām, kas notiek dzimtenē, tāpēc nebija liela šoka, kad šeit ieradāmies. Situācija nebija sveša, bijām informēti par krīzes dziļumu, jo regulāri sazinājāmies ar draugiem Latvijā. Amerikā pavadītajos gados vislielākās pārmaiņas notika sakaru ziņā. Atceros, pirmajos gados, kad vēlējos zvanīt uz Latviju, izmantoju telefona automātus uz ielas. Ja kaut kas nepareizi saslēdzās, visa naudā vējā. Tagad mierīgi var sēdēt skaipā un runāt stundām.”

Par laimi, Igora ģimenei bijis īpašums, kur atgriezties. “Mums piederēja sava māja Rīgas nomalē – starp Imantu un Babīti, netālu no dzelzceļa. Kad bijām Amerikā, tur dzīvoja sievasmāte. Sākums bija diezgan raibs un smags. Kad atgriezāmies, jau pēc nedēļas meitai bija kāzas, bet pēc trim dienām nomira sievasmāte.”

Igors pamanījis, ka arī citi aizbraucēji apsver iespēju atgriezties Latvijā, tomēr nolemj nogaidīt. “Krīzes bedre joprojām ir pietiekami dziļa, tāpēc nav īstas drošības par rītdienu. Daudziem aizbraucējiem, kas vēlas atgriezties, šeit vispār nekā nav – ne mājas, ne dzīvokļa. Uz kurieni viņi brauks? Kur liks savu iedzīvi? Daudzi aizdevušies ar visām ģimenēm, jo tā ir vieglāk vilkt to vezumu. Es skaidri redzu, ka aizbraucēji nav devušies laimi meklēt. Ja cilvēks brauc uz svešu zemi, pat īsti nezinot, kas viņu tur sagaida, kas tā par laimi? Tā ir traģēdija. Un arī man tā bija traģēdija, kad braucu prom. Man nebija nekādu plānu. Bija tikai doma nopelnīt naudu un braukt atpakaļ.”

Latvijas represijas

Igors spriež, ka Latvijā ir daudz visādu nejēdzību, kas tiek mākslīgi radītas. “Piemēram, attieksme pret autovadītājiem vienkārši ir drausmīga. Kā redzu, Ceļu policija nevis atvieglo, bet sarežģī mūsu dzīvi. Reizēm šķiet, viņi nemitīgi kaļ plānus, kā iekasēt iespējami vairāk naudas. Salīdzinājumā ar Ameriku kontrasts ir satriecošs. Amerikā viss ir vienkārši, it sevišķi ar autovadītāja tiesību iegūšanu. Vispirms nokārto teoriju, tad aizbrauc ar savu mašīnu pie attiecīgā inspektora un parādi papīru, ka mašīna ir apdrošināta. Inspektors iesēžas blakus, un jūs abi nedaudz pabraukājat. Samaksā desmit dolārus, un tev izsniedz tiesības. Turklāt policisti netvarsta un nevajā vadītājus kā šeit.”

Igors kļūst vēl skarbāks: “Kad ierados Latvijā, sajutu, ka te izvērsts īsts terors pret braucējiem. Un ne jau par drošību policisti domā, bet gan par naudu. Nereti gadās, ka ceļu policisti ir pat dusmīgi, ka esi skaidrā un nevar tevi sodīt. Viņi speciāli apstādina braucējus sestdienas rītos ar cerību, ka kāds būs paģirains. Un nereti viņu sejās lasāms pārmetums: “Kāpēc tu vakar nedzēri, vakar taču bija piektdiena!” Amerikā nav nekā tamlīdzīga. Pat tad, ja viņiem radušās aizdomas, ka braucējs ir iereibis, viņi kādu laiku pabrauc līdzi un pavēro, kā tu brauc. Un tika tad, ja tu neadekvāti uzvedies uz ceļa, tevi aptur. Divpadsmit gadu laikā tiku apturēts tikai vienu reizi, un arī vienīgi tāpēc, ka naktī atrados svešā rajonā un policistiem šķitu aizdomīgs.”

Ar optimismu

Pēc Igora domām, Latvijā nav problēmu atrast darbu, problēmas ir nopelnīt. “Mazapmaksātu darbu var atrast diezgan ātri, bet paliek jautājums – vai ar to mazo algu cilvēks atrisinās savas finansiālās problēmas? Piemēram, ja latvietis Īrijā šķūrē mēslus, viņam nauda ripo. Ja viņš tos pašus mēslus šķūrē Latvijā, viņam nauda vairs neripo. Kas par lietu? Te vienkārši nemaksā, un tāpēc ļaudis arī brauc prom. Amerikā ir pavisam citādi, tur galvenais – lai būtu darbs. Ja ir darbs, tad zini, ka varēsi gan paēst, gan samaksāt komunālos maksājumus un kredītu par mājokli. Latvijā diemžēl tā nav. Tu vari strādāt un tik un tā neko nenopelnīt.”

Tāpēc Igors par valdības izstrādāto reemigrācijas plānu saka īsi – tas nav nopietni. “Es drīzāk redzu un saprotu, ka valdībai ir izdevīga emigrācija, jo emigrācija – tas ir valdības veiksmes stāsts. Un to es saku bez ironijas. Iedomājieties situāciju, ja tie 300 000 Latvijas iedzīvotāju, kas aizbraukuši peļņā, atrastos šeit un būtu bez darba. Tā būtu valsts katastrofa.”

Nākotnē Igors raugās ar optimismu. Atgriezies Latvijā, viņš ķēries pie sava biznesa. “Izveidoju mazu firmiņu, kas nodarbojas ar celtniecības darbiem, lielākoties ar betonēšanu. Izmantoju Amerikā iegādātos darbarīkus un ceru, ka man izdosies noturēties un turpināt iesākto.”