Kredīta dēļ četru bērnu māmiņai jāizdzīvo ar 232 latiem mēnesī

„Mana darba diena sākas četros no rīta un beidzas ap astoņiem vakarā. Godīgi strādājot divos darbos, nevaru nopelnīt pietiekami, lai uzturētu dzīvokli un četrus bērnus. Vienīgie, kam galēji kritiskos brīžos varu lūgt palīdzību, ir mani radinieki un draugi, bet arī viņiem ir tik naudas, cik ir. Valsts iestādēs reālu palīdzību nav vērts meklēt, tādēļ pašlaik reāli redzu tikai divas iespējas, piemēram, kļūt par blēdi un meklēt darbu, kur naudu izmaksā aploksnē, vai arī man ar bērniem ir jākāpj lidmašīnā un jālido prom no šejienes,” „Rīgas Apriņķa Avīzei” stāsta daudzbērnu māmiņa Anna (vārds mainīts) no Pierīgas.

Anna nu jau ar bijušo vīru 30 000 eiro lielo hipotekāro kredītu mājas iegādei paņēma 2001. gadā. Kredītu noformēja uz sievietes vārda, jo viņa strādāja labi apmaksātu darbu. Vīrs uz sava vārda kredītu ņemt nevarēja, jo bija uzsācis privāto biznesu, kurā brīžiem pelnīja ļoti labi, bet brīžiem tikpat kā nemaz.

Likās, ka dzīve ir nostabilizējusies, vīram privātajā biznesā veicās, nauda nāca, un ģimene cerēja, ka bankā paņemto naudu atdos. Taču, tuvojoties krīzei, viss sagriezās kājām gaisā. Izira abu laulība, sieva zaudēja darbu. No ģimenes aizgāja vīrs, Annu atstājot vienu ar māju, kredītu un četriem bērniem.

„2010. gadā māju atstājām, un ar bērniem pārcēlos uz īrētu dzīvokli Rīgā, lai ietaupītu vismaz transporta izmaksas, jo gribēju, lai viņi turpina mācības Rīgas skolā, kurā tās bija uzsākuši, un arī es pati strādāju Rīgā. Lai uzturētu normālu dzīves līmeni, bija vajadzīga elektrība, gāze, ūdens, apkure, telefoni, apģērbs, ēdiens, un visam minētajām cenas pamazām sāka celties, bet atalgojums par darbu – kristies. Negribēju bērnus „apzagt” tāpēc, ka man ir kredīts, parādi un esmu izšķīrusies no vīra. Gādāju, lai bērniem būtu skolai viss nepieciešamais un lai viņi varētu turpināt nodarbības interešu pulciņos.

Taču ar minimālajām algām, ko saņēmu abos darbos un bijušā vīra alimentiem, ko viņš maksāja no naudas, cik viņam bija, nepietika, lai gādātu par četriem bērniem un maksātu kredītu, jo ne komunālie maksājumi, ne pārtika, ne medicīnas pakalpojumi pie mums nav lēti. Būtu strādājusi trešajā darbā, bet to atrast neizdevās. Lai savilktu galus kopā, biju spiesta ņemt ātros kredītus,” atklāj Anna.

Ātro kredītu virpulī

Pirms diviem gadiem Anna aizņēmās pirmo simts latus. Pirmajā reizē procenti nebija jāmaksā. Bet, kad viņa aizņēmās nākamo ātro kredītu, tas bija jāatdod jau ar procentiem, kas bija ļoti lieli. „Un es tiku ierauta virpulī, no kura nebija izejas, jo, kā vienu kredītu atdevu, bija jāņem nākamais,” stāsta Anna.

„Līdzko iekavēju hipotekārā kredīta maksājumus bankā, palielinājās procenti, un bija jāmaksā soda nauda, līdz beigās kredīts par māju pieauga trīskārtīgi. Situācijā, kad radās problēmas ar atmaksu, summas, ko banka pierēķināja, pieauga vienkārši tāpat, no zila gaisa. Taču nevaru teikt, ka gluži no nekā, jo viss, kas notika, bija motivēts ar parakstīto līgumu, un tas bija bankas lēmums, jo tā savus likumus izdod pati,” turpina sieviete.

Līdzko Anna bankai nevarēja atdot naudu ieslēdzās „skaitītājs” un summa pieauga baisā apmērā. Tā viņa nonāca līdz maksātnespējai, jo parāds par māju no 30 000 eiro pieauga līdz vairāk nekā 90 000 eiro.

„Jāteic, ka man vēl ļoti paveicās, jo māju izdevās pārdot, un vismaz daļu no hipotekārā kredīta varēju atdot bankai. Pašlaik man īpašuma vairs nav, un notiek privātais maksātnespējas process,” saka Anna.

„Patlaban strādāju divos darbos un saņemu divas minimālās algas, tātad uz rokas aptuveni 300 latus. No tiem trešo daļu atskaita sakarā ar maksātnespējas procesu. Atliek mazliet vairāk par 200 latiem, plus četri bērnu pabalsti ar kopējo summu 32 lati. Kopā 232 lati. Kā ar tādu naudu lai izdzīvoju ar četriem bērniem, kuri ir pusaudžu vecumā?” izmisusi ir Anna.

Arī pašvaldības Sociālais dienests Annai un viņas bērniem nevarēja. „Uz mana vārda ir automašīnas, un tāpēc es skaitos bagāta. Lai arī man tās nav vajadzīgas, nevaru tās ne pārdot, ne dāvināt, jo maksātnespējas procesa dēļ transportlīdzekļi ir aplikti ar aizliegumiem. Vienu mašīnu bijušais vīrs lietoja biznesa vajadzībām, divas vispār nekustās, tās ir metāllūžņi, kam palikušas tikai pases un numuri. Maksātnespējas administrators zina, kādā stāvoklī ir mašīnas, bet sociālajam dienestam tas neko nedod, jo viņiem nav tiesību sniegt man palīdzību,” „Rīgas Apriņķa Avīzei” teica Anna.