Sanita: „Saņēmu bakalaura diplomu un nopirku vienvirziena biļeti uz Angliju”
Kasjauns.lv satika viņu dienā pirms izlaiduma. Skaistu, pašpārliecinātu un smaidīgu meiteni – Sanitu (vārds mainīts). Jau rīt tiks saņems bakalaura grāds, kas četrus gadus tik ļoti spiedis pakrūtē gan sev, gan vecākiem, kam to nācies sponsorēt. Tiks apliecināts augstākās izglītības statuss, jeb, kā saka pati Sanita – „Plauktā tiks novietota ilgi gaidītā, taču neprātīgi dārgā trofeja, kas tur stāvēs, ļaujot sevi pārklāt putekļiem. Latvijā tu tāds bez prakses un iemaņām neesi vajadzīgs pat ar visām savām trofejām.”
Meitene nemaz neizskatās bēdīga. Izlaidums ir skaistākais laiks, īpaši jau augstskolā. „Man prieks par padarīto. Lepojos, ka biju spējīga izturēt četrus gadus, lai kļūtu par sociologu. Jā, tas nu tagad es būšu – sociologs uz papīra.” Jautājot, kas meitene vēlētos būt, Sanita tikai nosmaida. „Sociologs arī dzīvē, protams. Bet dzīves realitāte man šķietami iesitusi pļauku. Darbu šajā sfērā iegūt iespējams tikai ar vismaz gada pieredzi tādā vai līdzīgā amatā. Nu tad sakiet, kur lai gūst šo pieredzi, ja neļauj pat pamēģināt? Tad nu pēc gada ilgiem pūliņiem pierādīt sevi sfērā, kura likās visai perspektīva pirms četriem gadiem, burtiski vienas dienas laikā izlēmu, ka braukšu laimi meklēt citās zemēs.”
Sanitai kabatā jau iegūlusi vienvirziena biļete uz Angliju. Tur laimi devušies meklēt tūkstošiem latviešu, bet meitene bilst, ka, iespējams, laimīgi dzīvot svešā zemē bez radiniekiem un draugiem nesanāks, taču sanāks dzīvot, kas, paliekot šeit, būtu teju vai neiespējami.
Sanita uzaugusi ģimenē, kurā strādā tikai mamma. Vēl jāuztur mazais brālis, jānomaksā dzīvokļa rēķini, drīz jau jāsāk atdot parāds par mācībām. „Es zinu, ka mamma lepojas. Vismaz ar to, ka vienai ģimenes atvasei ir augstākā izglītība. Taču cik tas noderīgi, liks pārdomāt brāļa tālāko dzīves ceļu,” drūmi stāsta Sanita. Meitene atzīst, ka cerība vienmēr pastāv, Latvijā kādu dienu varbūt kas mainīsies. Varbūt kļūs vieglāk. „Tad arī atgriezīšos, bet tagad man jādomā par to, kā vieglāku dzīvi padarīt sev un ģimenei. Un tas noteikti nenotiks, paliekot šeit un strādājot lielveikala kasē.”
Zināšanas novērtē
„Es nevarētu teikt, ka zināšanas, ko esmu guvusi četru gadu laikā, būtu zemē metamas. Šie gadi augstskolā man daudz devuši. Esmu sapratusi, ka dzīvē viss nenotiek tā, kā es to vēlos. Ir jācīnās par lietām, kas tevi interesē. Esmu guvusi teorētiskas zināšanas socioloģijā, un, domāju, tās nav veltīgas. Galvenais, ka man patīk šī joma, pārējais varbūt nāks pēc tam. Šis vienkārši varbūt nav īstais brīdis,” atzīst meitene.
Nav prakses, nav iemaņu
Pieredze darbā meitenei ir. Taču tā vairāk saistāma ar tirdzniecības un apkalpošanas sfēru. „Esmu strādājusi par viesmīli nelielā Vecrīgas kafejnīcā, tad vēl pusgadu biju nodarbināta kā telefona operatore, bet tagad savu laiku cenšos aizpildīt apģērbu veikala sienās.” Tas neesot gluži tas, ko Sanita cerējusi sagaidīt.
Prakse mācību laikā neesot bijusi obligāta, tāpēc praktisku iemaņu socioloģijā neesot. „Es zinu, ka daudzi domās – nu pati vainīga, nemēģināja cīnīties, izvēlējās vieglāko ceļu, bet cik ilgai jābūt cīņai, lai saprastu, ka tajā nebūs iespējams uzvarēt? Mana cīņa beidzās pēc gada. Nu nekas, pamēģināšu citur, varbūt sanāks. Ja nesanāks, cīnīšos tālāk. Kas man cits atliek? Jādzīvo.”
Fabrikas nebiedē
Daudzi iebraucēji Anglijā strādā „fabriku darbu”: astoņas stundas fasē papīrā konfektes, šķiro čipsus vai pārkrāmē pudeles no vienas kastes otrā. Sanitai neesot bail no šāda darba. „Es zinu, ka par to maksās pietiekami, lai varētu dzīvot kā cilvēks. Jā, darbs degradējošs, bet vai stāvēt aiz letes Latvijā, katru minūti sakot „labdien” un „uz redzēšanos” nav degradējoši?”
Lai gan šāds darbs meitenei nedveš bailes, Sanita uz Angliju dodas, jau zinot, ko vajadzēs darīt. „Caur mammas paziņām radās iespēja auklēt bērnus bagātā ģimenē. Angļu valoda man nav sveša, arī bērni patīk, tāpēc domāju – tas būs labs sākums. Vismaz es zinu, ka man tur jau būs darbs. Protams, Latvijā bērnus nekad neauklētu, zinot, kādu samaksu par to saņemtu. Varbūt latu stundā? Šeit es varēšu salīdzinoši labi dzīvot pati, un sūtīt naudu mammai un brālītim.”
Ziepju burbulis var būt plīstošs
Sanita rēķinās, ka, iespējams, sanākšot sarežģījumi un dzīve Latvijā liksies kā paradīze zemes virsū. Bet, ja nepamēģinās, tad nekad neuzzinās. „Jā, es zinu, ka var izrādīties – tas lielais laimīgais ziepju burbulis, kurā šobrīd dzīvoju, var izrādīties plīstošs, bet nekas dzīvē nenotiek ar garantiju. Aizbraukšu, pamēģināšu, sapratīšu. Tas, kas mūs nenogalina, tikai padara stiprākus,” smaidot atzīst Sanita.
