No gleznošanas nav jākaunas jeb Naivās mākslas muzejs gaida

Par to, kas notika rudens plenēra „Skaistā Pārdaugava” laikā, pagājušajā nedēļā kultūras portālam „Rīga 2014” stāstīja viena no projekta vadītājām Vita Jurjāne, savukārt pavasara plenērs bija saistīts ar pavasara svētkiem un 4. maijā uz AB dambja notikušo pasākumu „Cilvēks pilsētā”, kurā piedalījās gan mākslas skolu audzēkņi, gan citi interesenti.

„Visi ir pastrādājuši diezgan ražīgi, un, man par lielu prieku, esmu atklājis kādus „naivos talantus”, tādēļ varbūt pat būs iespēja pāris brīnišķīgu darbu dabūt Naivās mākslas muzeja kolekcijai vai pat veidot kādu personālizstādi, kā arī ir daži jaunatklājumi. Tā ka par šo plenēru man tiešām ir patiess gandarījums,” pauž galerijas vadītājs.

Dz. Zilgalvis piekrīt Vitas Jurjānes teiktajam, ka izstādes apmeklētāji, ja vien jutīs vēlmi, pēc tam paši varētu ķerties pie otas vai zīmuļiem, lai radītu kādu gleznu: „Tā jau bija mūsu galvenā doma – iedrošināt cilvēkus pievērsties tādām brīnišķīgām lietām kā glezniecība un zīmēšana vai jebkurai citai no mākslām, kas veicinātu pašizpausmi un prieku!”

Turklāt Dzintars akcentē, ka nosaukumam „Naivās mākslas muzejs” nevajadzētu cilvēkus mulsināt vai atbaidīt:

„Cerams, viņi jūt, ka tas nav nekas nievājošs. Muzejs ir īpaša un jauka vieta māksliniekiem, kur izstādīt savus darbus! Tāpēc laipni aicināts ikviens: nākt, skatīties un iedvesmoties!”

Izstādē būs skatāmi arī gleznošanas studijas „Kolorīts” dalībnieces Ligitas Zandovskas darbi, un viņa neslēpj, – gleznošana ir viens no viņas bērnības sapņiem un izaicinājums pamēģināt kaut ko tādu, kas nekad iepriekš dzīvē nav darīts.

„Man gleznošana ir viens no nerealizētajiem bērnības sapņiem, ko vienmēr ir gribējies darīt. Un tikai pirms gadiem četriem, kad bija mazliet vairāk brīvā laika, sapratu – to vajadzētu piepildīt ar nodarbošanos, kas man dod kaut ko vairāk. Gleznošana bija viena no lietām, ko vēlējos izmēģināt, un patiešām – tas ir ļoti labs hobijs!” Viņasprāt, ja kāds vēlas atslēgties no pelēkās ikdienas un rutīnas, noguruma un stresa un paskatīties uz apkārtni ar citām acīm, tad šī nodarbe ir īstais veids, kā to izdarīt.

„Tagad bieži vien, ejot pa ielu, ir pelēks un līst lietus. Bet es iedomājos – kā tas būtu, ja man to vajadzētu uzgleznot, un pēkšņi ieraugu krāsas! Tur slēpjas šīs nodarbošanās šarms.”

Taču motivācija gleznošanai esot iespēja savus darbus pēc tam redzēt izstādē, jo, kā teic Ligita – izstādes tuvošanās liekot saspringt un mobilizēties, domājot par rezultātu: „Ir patīkami, ja esi vērsts uz rezultātu arī radošā darbā. Citādi nav progresa.”

Māksliniece uzskata, ka gleznošanai vispateicīgākie gadalaiki ir pavasaris un rudens, savukārt vasarā viss ir par daudz zaļš, un tā attēlošana prasa lielu meistarību. „Tad, kad ir mainīgās krāsas, daudz pustoņu un nokrāsu, tas ir labākais laiks gleznošanai.”

Lai gan Ligitas gleznotie darbi būs apskatāmi Naivās mākslas muzejā, ko viņa sauc par īpašu vietu (sadarbība ar muzeju aizsākusies jau pirms trim četriem gadiem), sevi par naivisti Ligita gan nesauc. „Mani darbi noteikti nav gleznoti naivisma manierē. Jo naivisms ir tik smalka lieta! Un ne jau katrs neprofesionāls gleznotājs var būt naivists. Tas ir īpašs talants un īpaša dzīves uztvere. Taču, tā kā mēs esam neprofesionāli mākslinieki, tad zināmā mērā piestāvam Naivās mākslas muzejam ar savu neprofesionalitāti, taču gan jau kādam darbam šajā izstādē būs arī naivās mākslas pieskaņa.”

Raksts tapis sadarbībā ar Rīga 2014/Foto: Kaspars Garda