Aknu slimnieki bēg no Latvijas, lai ārstētos. Skolas dežurantei naudas zālēm nav
Nespējot saņemt pieejamu veselības aprūpi Latvijā, aizvien biežāk vīrushepatīta C slimnieki meklē palīdzību citur, un aizbrauc no Latvijas, lai ārstētos, ziņo Latvijas Televīzijas raidījums “de facto”. Šis fakts ir zināms arī Veselības ministrijai, tomēr tā nespēj atrast līdzekļus, lai situāciju mainītu.
Viena no lielākajām pozīcijām veselības aprūpes budžetā ir kompensējamajiem medikamentiem – ap 80 miljoniem latu. Tomēr tas ir krietni mazāk, nekā palīdzībai saviem iedzīvotājiem atvēl mūsu kaimiņi un citas Eiropas valstis. de facto rīcībā ir informācija par cilvēkiem, kuri slimo ar C hepatītu un ir pārcēlušies, vai vēl gatavojas pārcelties uz citām Eiropas valstīm, kļūt par to iedzīvotājiem, un maksāt tur nodokļus tikai tādēļ, lai glābtu savu dzīvību. Lielākā daļa Eiropas valstu zāles, kas nepieciešamas C hepatīta ārstēšanai, kompensē 100% apmērā, taču Latvijā tiek segti tikai 75%.
Lai varētu izmantot valsts sniegto zāļu kompensāciju 75% procentu apmērā, C hepatīta slimniekiem jāatrod no 70 līdz 209 latiem mēnesī. Ārstēšanās ilgst nepilnu gadu.
Baibai Mūrniecei, kura strādā skolā par dežuranti, pašas līdzmaksājums par zālēm bija 150 latu. Un tas bija lielāks par darba algu. Bet vienlaikus jārūpējas gan par desmitgadīgu meitu, gan jāēd. Mazo ienākumu dēļ gājusi pieteikties trūcīgo statusam, lai saņemtu ārstēšanu bez maksas. To gan viņa izmantojusi tikai epizodiski. “Tur bija tādas rindas, ka man vienlaikus jābūt darbā un vienlaikus - rindā sociālajā dienestā. Un tad bija tā, ka draugi un kolēģi pateica – pietiek, tiksim ar to galā paši,” saka B.Mūrniece.
Pirms pusotra gada ārstēšanās pabeigta. Sākumā šķitis, ka būs labi, tomēr vīruss atgriezies un tagad viņai nepieciešama jau cita veida ārstēšana. Trīs mēnešu kurss maksā gandrīz 20 tūkstošus latu, un tas ir vienlīdzīgs ar desmit gadu algu. To valsts nekompensē vispār un Baibai atliek cerēt uz likteni: “Pašreiz ir tā, ka es tagad skatīšos uz analīžu dinamiku, un ja būs sliktāk, tad nebūs variantu. Tad būs jābrauc prom, jo man ir jāizaudzina meita. Viņai ir tikai desmit gadu, vēl ir astoņi gadi priekšā. Jācīnās!
Dati liecina, ka, piemēram, 2011.gadā valsts daļēji apmaksātais terapijas kurss nozīmēts vairāk nekā sešsimt pacientiem, bet no tiem piektdaļa jeb vairāk nekā 120 pacientu no ārstēšanās atteicās, tostarp, naudas trūkuma dēļ. Veselības ministre Ingrīda Circene (“Vienotība”) uz “de facto” jautājumu, ko šiem cilvēkiem iesākt, atbild: “viņi saņem ārstēšanu arī šodien.”
Kamēr ārzemēs meklē aizvien jaunus veidus, kā atklāt C hepatīta vīrusa nēsātājus, lai varētu laikus uzsākt viņu ārstēšanu, Latvijā notiek pretējais. Cilvēki, kuriem slimība atklāta, no ārstēšanās atsakās, jo to nevar atļauties.
No Baibas paziņu loka jau trīs cilvēki devušies dzīvot uz ārzemēm, cerot tur saņemt ārstēšanu. Un tas nav velti. Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kur C hepatīta ārstēšana netiek pilnībā apmaksāta no budžeta. Hepatīta biedrības biedrs Ēriks Eisaks pirms pusotra gada vēl tikai apsvēra iespēju aizbraukt no Latvijas, bet šobrīd viņš ir Norvēģijā un maksā nodokļus šai valstī. Pusgada laikā tur ticis pie sava ģimenes ārsta un jūnijā sāka ārstēšanas kursu.
Veselības ministrija aprēķinājusi – ja valsts grib palielināt atbalstu cīņai ar C hepatītu, tad ik gadu zāļu kompensācijai papildus nepieciešami trīs miljoni latu. Tomēr ministrija nav aprēķinājusi, cik valstij izmaksā šādu slimības neārstēšana. Tāpat kā nav aprēķināts, cik daudz līdzekļu burtiski nomet zemē tai brīdī, kad pacients pārtrauc ārstēšanās kursu.
“Viņi mēģināja apgalvot, ka šādas investīcijas mums nav pa kabatai un mēs to nevaram atļauties. Mums nācās pierādīt, ka valstij ir izdevīgi ilgtermiņā rēķināt, neskatoties viena gada griezumā, lai pēc tam nebūtu zaudējumi ilgākā laika periodā,” saka Kristaps Kaugurs, Hepatīta biedrības biedrs.
Gada sākumā 13 600 cilvēku ar cerībām parakstīja iesniegumu Saeimai, lūdzot atrast naudu zāļu kompensācijai. Šonedēļ Saeima nākamā gada budžetu nodeva komisijām. Tomēr politiķi pozitīvas ziņas nesola ne nākamajā gadā, ne vēl divus pēc tam. Un nav brīnums. Veselības ministrija budžetā pieprasījusi ne jau mazumiņu C hepatīta ārstēšanai, bet gan visām zālēm vēlamo summu - 22 miljonus latu.
“Ja tā nauda nav, mēs varam saukt salds, salds salds, bet salds nepaliek, jo bez naudas jau to nevar nodrošināt,” raidījumam saka Circene.
Infektoloģijas centrā atklāj, ka ar smagām aknu slimībām pie viņiem atgriežas cilvēki, kuri no ārstēšanās iepriekš atteikušies. Un atteikties, it īpaši, ja ārstēšanās ir dārga, nav nemaz tik grūti. To, ka hepatīts saēd aknas nejūt, jo šajā orgānā nav nervu galu receptoru. “Visā pasaulē C hepatīts ir liela problēma. Lielākais inficēšanās vilnis ar C hepatītu ir bijis 90.gadu vidū, beigās. Tagad ir pagājis 20 gadu un tagad jau pieaug pacientu skaits, un tuvākajos 10 gados pieaugs cirožu skaits,” saka Infektoloģijas centra Aknu slimību nodaļas vadītāja Ieva Tolmane.
Latvijā ar C hepatīta vīrusu inficēti ap 40 tūkstoši cilvēku un katru gadu saslimstība pieaug par aptuveni divdesmit procentiem. Turklāt liela daļa saslimušo ir tieši darbspējīgā vecumā.
Pasaules Veselības organizācijas pētījumi liecina, ka katru simts dolāru ieguldījums uz cilvēku labklājības sfērā, tostarp – veselības aprūpē, samazina kopējo mirstības rādītāju par 1,19 procentiem.
Kasjauns.lv, Foto: Evija Trifanova/LETA
