Daiņa Īvāna mūža uzdevums: cīņa pret velnu, kurš grib aizbērt Daugavu
Šovasar, gatavojoties LTF 25 gadu jubilejas svinībām, Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns bija spiests mazāk uzmanības veltīt savai bišu dravai Pļaviņu pusē. Tomēr par notikušajām svinībām viņš ir gandarīts, jo jūtams, ka latviešu tautā mazumā ejot pašnoniecināšanās sindroms.
Latvijas Tautas frontes (LTF) pirmais līderis Dainis Īvāns pēc aizvadītajām LTF 25 gadu svinībām uzskata, ka latvieši kaut mazdrusciņ ir izslimojuši savas valsts pašnoniecināšanās sērgu un viņos, ja arī ne visos, tagad pieaudzis lepnums par savu neatkarīgo valsti. Tagad Īvāns nodarbojas ar biškopību un domā, ka viņam līdz pat mūža galam nāksies sargāt likteņupi no Daugavpils HES.
Pārdzīvojam pašņirgāšanās sindromu
Jāatgādina, ka 2010. gada 4. maijā Īvānam pēc toreizējā Saeima priekšsēdētāja Gundara Daudzes uzstājības liedza piedalīties Saeimas svinīgajā sēdē, kas bija veltīta Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 20. gadadienai. Iemesls atteikumam bija tīri formāls, bet bija nojaušams, ka toreizējie varasvīri nevēlējās dzirdēt sev adresēto kritiku. Vai arī tagad, pēc trīs gadiem, bijušajam Atmodas līderim ir nācies saskarties ar kādu noraidījums? Īvāns Kasjauns.lv teic, ka tagad gan situācija ir krasi mainījusies:
„Pēc slavenā rīkojuma numur 2 viss ir mainījies un visu vairs nevada tā šlaka, kas mani kaut kur nelaiž. Tas rīkojuma numur 2 satricinājums bija liels un Latvijā kaut ko ir mainījis. Mēs varam atzīt savas kļūdas. Pēdējos 25 gados mūsu valstī pozitīvā nozīmē ir notikušas neiedomājamas pārmaiņas. Mēs dzīvojam visumā demokrātiskā valstī!”
Tomēr no padomju pagātnes mēs neesam atbrīvojušies, saka Īvāns – joprojām pa Latviju klīst komunisma rēgi: sarkanais fašisms un neonacisms, kā arī pārspīlētā ņirgāšanās par savu valsti. Tomēr LTV 25. gadu jubilejas svinību laikā jau varēja manīt, ka visam daļēji esam pārdzīvojuši pašnoniecināšanas sērgu un esam lepni par savas valsts sasniegumiem.
Īvāna mūža uzdevums: cīņa pret velnu, kurš grib aizbērt Daigavu
Viens no trešās Atmodas dzinuļiem bija iestāšanās pret Daugavpils HES būvniecību, kuru ar saviem rakstiem presē Īvāns iesāka jau 1986. gadā. Tomēr cīņa nav galā!
2010. gada sākumā Īvāns bija viens no Jēkabpils Latviešu biedrības dibinātājiem. Lai arī cik tas dīvaini nebūtu, biedrības viens no mērķiem atkal bija cīņa pret Daugavpils HES celtniecību. Visu laiku kāds ik pa brīdim atgādina, cik nozīmīgi būtu uz Daugavas celt jaunu hidroelektrostaciju un kādu labumu tā dos visai Latvijas tautai. Patiesībā tā nav racionāla ekonomiska ideja, bet gan politiski populistiski lozungi, kas atdzimst pirms vēlēšanām, kad politiķi no atvilktnēm velk ārā apputējušos Daugavpils HES būves projektus, lai visiem liktu par sevi runāt un gozētos uzmanības saulītē. Daugavpilī jau spriež, ka arī pirms nākamgad paredzētajām Saeimas vēlēšanām noteikti uzradīsies politiķi, kuri atkal solīs Daugavpilī būvēt spēkstaciju.
„Mūsos valda padomju cilvēka recidīvs - Daugava ražos bezmaksas elektrību, Rīgas tramvajos visi varēs braukt par velti - tūlīt iestāsies komunisms! Bet tā nebūs… Vienmēr būs cilvēki, kam nekas nav svēts un acumirklīga pašlabuma meklētāji, kuri sludina muļķīgas idejas. Ideja par Daugavpils HES ir margināla parādība, kurai pat nav vērts pievērst uzmanību – pilnīgi nepieņemama ideja, kas radīs astronomiskus zaudējumus,” saka Īvāns un atgādina ka jau padomju laikā zinātnieki pierādīja, ka Daugavpils HES celtniecība nav izdevīga. Viņš uzskata, ka šajā jautājumā vairs nevajadzētu būt nekādām diskusijām, tomēr tas tā nebūt nav. Tādēļ Īvāns uzskata, ka viņam liktenis teju vai uzlicis par pienākumu līdz mūža galam cīnīties par Latvijas likteņupi. Vienmēr atradīsies cilvēki, kas gribēs tautu tracināt ar Daugavpils HES celtniecību. Ne velti latviešu tautai ir pasaka par velnu, kurš vēlas aizbērt Daugavu. Un šis velns ir dzīvs…
Tautas frontes spiests aizmirst par bitēm
Tagad Īvāns no politikas ir aizgājis un viņš savās dzimtas mājās Pļaviņu pusē dzīvo gluži kā vientuļnieks – ceļas sešos no rīta un, neskatoties uz laika apstākļiem, katru rītu iet peldēties vietējā dīķi, bet pēc raksta grāmatas un nodarbojas ar dravniecību.
Jāteic gan, ka šovasar sakarā ar gatavošanos LTF jubilejai un Tautas frontes muzeja veidošanu, biškopība gan mazliet atstāta novārtā, atzīst Īvāns un teic, ka pašlaik, pēc jubilejas svinībām, bitēm pievērsies ar jaunu sparu un „glābj, kas glābjams”. Pašlaik Īvāns ir desmit stropu īpašnieks un cer nākotnē savu dravu paplašināt.
Viņš atzīst, ka par bitenieku nav kļuvis nejauši – jau bērnībā Daini interesēja dravniecība un ar bitēm iepazinies jau agrā bērnībā, jo viņa onkulim bija bites. Kad onkulis nomiris, viņš bites atstājis mantojumā Dainim, kurš jau gadus piecpadsmit sevi var saukt par bitenieku.
Lai arī Īvāns oficiāli ir reģistrējies kā biškopis, viņš nodarbošanos ar biškopību dēvē var savu hobiju. Gadā no savas dravas viņš ievāc 200 – 300 kilogramus medus un tas viss nonāk uz paša, radu un draugu galda – pārdošanai nekas neatliekot, kaut gan kārotāju nopirkt viņa medu ir daudz un ne tikai tādēļ, ka to ievācis viens no trešās Atmodas līderiem, bet arī tādēļ, ka bites Vidzemes augstienē ievāc labu medu.
Tomēr, cik ilgi šis medus būs labs, ir zem jautājuma zīmes. Un Dainis teic, ka viņam atkal jāsāk nodarboties ar vides aizsardzību: „Biškopjiem ir ļoti grūti. Dravas iznīcina indētāji – rapšu audzētāji, kuri savus laukus apsmidzina ar indīgām vielām. Tikai dēļ biškopju entuziasma un viņu pārcilvēciskā darba Latvijā ir bites.”
