Aprit 8 gadi, kopš okeānā mistiski pazuda "Kaupo" komanda. Katamarāna mehāniķis Nikolajs turpina klusēt

Visus šos gadus tā arī nav iegūts ne vismazākais pavediens, kas varētu viest skaidrību, kādos apstākļos „Kaupo” un tās komandas locekļi pazuda. Tiek izteikti visdažādākie minējumi – nelaimes gadījums, katastrofa, pirātu uzbrukums, kāds neizskaidrojams noziegums. Visu vēl mistiskāku padara apstāklis, ka divus mēnešus pēc „Kaupo” otrā apceļojuma sākuma Rīgā no Portugāles ar miesas bojājumiem atgriezās viens no komandas locekļiem – mehāniķis Nikolajs Vederņikovs. Viņš visus šos gadus ir klusējis kā ūdeni mutē ieņēmis un ne ar pušplēstu vārdu nav bildis, kas tad īsti norisinājies komandas dalībnieku starpā.

Tikmēr izveidota iespaidīga vēsturiska ekspozīcija par „Kaupo” un norit sarunas par „Kaupo” muzeja izveidošanu. Šovasar izstāde par „Kaupo”, kas pieskaņota tā konstruktora, arhitekta Alda Eglāja 80. gadu jubilejai, bija skatāma Rīgā, kultūras pilī „Ziemeļblāzma”, bet nākamgad tā būs aplūkojama Eglāja dzimtajā pusē - Carnikavas Tautas namā. Nākotnē, iespējams, katamarānam veltīts muzejs varētu tikt izveidots Garupē – bijušajā Carnikavas kopastrādes cehā, kur Latvijā tika uzsākta katamarānu būve. „Kaupo” vēsturi pēta katamarāna pirmā pasaules apceļojuma komandas dalībnieks, matrozis Igors Pimenovs.

„Kaupo” pasaules apceļojumi

1977. gadā Latvijā būvētais 13,3 metrus garais katamarāns „Kaupo” savu pirmo un Latvijas burāšanas vēsturē pirmo pasaules apceļojumu sāka 1999. gada 31. oktobrī. Ceļojumā devās kapteinis Valdis Grenenbergs - Grīnbergs, kapteinis Aleksandrs Popovs, matroži Jurijs Petrovs, Igors Pimenovs, Staņislavs Marcenjuks, kā arī koks Svetlana Timofejeva. Komanda pirmajam pasaules apceļojumam bija izvēlējusies virzienu no austrumiem uz rietumiem, maršrutā iekļaujot Laspalmu, Buenosairesu, Horna ragu, Valparaiso, Losandželosu, Darvinu, Labās Cerības ragu un Azoru salas. Šis maršruts pasaules apceļotāju starpā tiek uzskatīts par ļoti grūtu, jo Horna raga apņemšana, kas nekad nav bijis vienkāršs uzdevums, ir jāveic pret valdošo vēja virzienu. Šis vēsturiskais ceļojums ilga trīs gadus, četrus mēnešus un divdesmit vienu dienu - no 1999. gada 31. oktobra līdz 2003. gada 21. martam.

2008. gada 1. novembrī „Kaupo” devās savā otrajā ceļojumā apkārt zemeslodei. Kapteinis Aleksandrs Popovs ar katamarānu bija iecerējis veikt sarežģītu un bīstamu maršrutu no rietumiem uz austrumiem. Ceļojuma kopējais ilgums bija plānots divi gadi. Katamarāns „Kaupo” un tā ekipāžas dalībnieki pazuda ceļojuma laikā Indijas okeānā, posmā starp Dienvidāfriku un Austrāliju. 2009. gada nogalē pilnībā pārtrūka sakari ar „Kaupo” un tā komandu – Aleksandru Popovu, Svetlanu Timofejevu un „Kaupo” būvētāja un ilggadējā kapteiņa Valda Grenenberga - Grīnberga dēlu Aigaru Grenenbergu - Grīnbergu. Vēl līdz šim brīdim neviens nezina, kur ir pazudis „Kaupo” un viņa komanda, liecina Pimenova sniegtā informācija. Viņš gan vairāk sliecas domāt, ka „Kaupo” okeānā cieta katastrofu, nevis kļuvis par upuri noziedzniekiem.

Mistiskais katamarāna mehāniķa liktenis: kāvies, sakāvies, sasiets vai cietis ugunsgrēkā?

Tomēr katamarāna pazušanas apstākļus vēl mīklainākus padara tas, ka divus mēnešus pēc ceļojuma uzsākšanas Rīgā ar smagiem savainojumiem ieradās viens no tā dalībniekiem – Nikolajs Vederņikovs (dz. 1957.).

Portugāles krastos 2009. gada 7. janvārī uz „Kaupo” klāja norisinājies kas ārkārtējs. Pēc vienas versijas, sabojājās dzinējs. Savukārt no glābšanas dienestu ziņojumiem izriet, ka 110 jūras jūdžu attālumā no Portugāles uz katamarāna, kas devās uz Kanāriju salām, izcēlās ugunsgrēks, kurā cieta Vederņikovs. Viņu nācās steidzami hospitalizēt, bet pārējie trīs jūras braucēji turpināja ceļu.

Pēc piecām dienām Vederņikovu no Lisabonas pārveda uz Rīgu un ievietoja Gaiļezera slimnīcā. Cietušā galvu klāja rētas un zilumi, viņam bija sarkanas rokas, it kā viņš būtu kāvies. Vederņikova savādie izteikumi pēc atgriešanās Rīgā lika domāt, ka uz katamarāna noticis kas nopietns. Viņš noteikti zināja vairāk nekā stāstīja, tolaik rakstīja laikraksts „Telegraf”. Piepampušās mehāniķa rokas varēja liecināt par to, ka viņš ilgāku laiku bijis sasiets, vai arī viņam patiešām nācies kauties. Un vēl kāda nianse: pēc gadījuma uz katamarāna Vederņikovs plānoja vērsties ar iesniegumu Interpolā, bet pēc tam nez kāpēc pārdomāja un līdz pat šim brīdim klusē par notikušo.

Pēdējās ziņas no „Kaupo”

2009. gada 2. septembrī Svetlanas un Aleksandra vedekla Kristīne Timofejeva saņēma ziņu: „Samirka, nosusinājām.” Ar to bija domāts sakaru aparatūra „Iridium” – vienīgā civilo sakaru sistēma. Pēc tam sekoja liktenīgā rindiņa; „Turpmāk nekādas panikas gadījumā, ja nav sakaru”. Tieši šis paziņojums izrādījās pēdējais. Turpmākos mēnešus vairs nebija nekādu ziņu. Tieši šis paziņojums izrādījās pēdējais. Turpmākos astoņus mēnešus nekādu ziņu.

Lai sāktu katamarāna meklēšanu, radiniekiem bija jāuzraksta oficiāls iesniegums. 2010. gada 2. februārī tika sākta ekipāžas starptautiskā meklēšana.

Tika noskaidrots, ka 2009. gada 25. augustā tika reģistrētas pēdējās aktivitātes ceļotāju - kapteiņa Aleksandra Popova (dz. 1948.), viņa dzīvesbiedres, koka – radistes Svetlanas Timofejevas (1948.) un bocmaņa Aigara Grenenberga - Grīnberga (1970.) banku kontos. Pēc tam vairs nauda no kontiem netika noņemta. Līdz ar to versija, ka ceļotāji izmetuši enkuru pie kādas salas, lai remontētu 32 gadus veco katamarānu, tika noraidīta.

Kristīne Timofejeva apgalvo, ka uz „Kaupo” klāja atradās glābšanas signāls – boja. Ārkārtas situācijā to varēja nolaist ūdenī, bet gadījumā, ja kuģis grimst, boja tiek izmesta automātiski. „Es sazinājos ar Austrālijas un Dienvidāfrikas glābšanas dienestiem – viņu praksē vispār nav gadījies, kad boja nenostrādā. Vēl vairāk – mēs precīzi zinām, ka boja bija darba kārtībā – to pārbaudīja Portugāles krastos,” viņa stāstīja.

„Būsim reāli – cilvēki pazuda krietni sen,” laikrakstam „Telegraf” stāstīja pazudušā bocmaņa māsa Inge Grenenberga - Grīnberga. „ Austrālijas krasta apsardze mums uzrakstīja, ka jāsāk meklēt tajā vietā, no kuras tika saņemti pēdējie signāli – tātad no Keiptaunas. Ja katamarāns sāktu grimt, tiktu saņemts SOS signāls, bet tas nenotika.”

Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Gita Gžibovska par pazudušajiem „Kaupo” apkalpes locekļiem Kasjauns.lv atbildēja visnotaļ lakoniski: „Minētās personas joprojām atrodas meklēšanā. Ziņas par iespējamo atrašanās vietu nav”.

„Kaupo” vēstures un likteņa pētnieks Igors Pimenovs Kasjauns.lv pastāstīja: „Joprojām kopš 2009. gada nogales par „Kaupo” likteni nav nekādu ziņu. Pazudušie komandas locekļi jau teju astoņus gadus starptautiski ir izsludināti par bezvēsts pazudušiem un starptautiskā meklēšanā. Kad apritēs desmit gadi kopš viņu pazušanas, viņi tika pasludināti par mirušiem.

Kāpēc „Kaupo” pazuda? Viņi kuģoja bīstamos platuma grādos, kur ir augsti viļņi. Un sevišķi nakts laikā, ja garām brauca kāds tankkuģis, „Kaupo” varēja „aprakt” vilnis. Tajā rajonā, kur pazuda „Kaupo” aizgājušas bojā diezgan daudz jahtu. Tomēr pēc katastrofas tomēr no tām kaut kas paliek pāri, kaut kas tiek izskalots krastā, bet šajā gadījumā nekas tāds nebija. „Kaupo” meklēšanā iesaistījās arī Dienvidāfrikas un Austrālijas glābšanas dienesti, bet neko neatrada. Tomēr sliecos domāt, ka ar „Kaupo” visdrīzāk notika kāda katastrofa.

Esmu runājis arī ar „Kaupo” konstruktoru Eglāju un viņš teica, ka katamarāna konstrukcijas varētu nebūt tik stipras, lai izturētu ļoti spēcīgu viļņu triecienus. Runājot, par Vederņikova atgriešanos no Portugāles Rīgā, domāju, ka tam par iemeslu bija kādas nesaskaņas komandas biedru starpā. Bet to nesaistu ar „Kaupo” pazušanu. Vederņikovs no Portugāles atgriezās daudzus mēnešus pirms tam, kad katamarāns pazuda”.

Top „Kaupo” muzejs

Pimenovs kā pirmā „Kaupo” pasaules apceļojuma komandas dalībnieks pēdējos gadus cītīgi vācis materiālus par katamarānu un tā ceļojumiem. Ir izveidota iespaidīga kolekcija, kas varētu būt par pamatu muzejam. Pimenova kolekcijā ir „Kaupo” piemiņas lietas un eksponāti no privātās kolekcijas, daudzveidīgas dažādu mākslinieku gleznas no valstīm, kuras apceļoja katamarāns, gan raksti presē par ceļojumu, suvenīri, katamarāna makets, fotogrāfijas un atmiņu stāsti. Tāpat izveidota filatēlijas ekspozīcija par „Kaupo” ceļojumu maršrutiem „Sailing along the historical routes under the Latvian flag” („Burāšana pa vēsturiskajiem maršrutiem zem Latvijas karoga”) - pastmarkas un vēstules no pieturvietām tālo zemju ostās, kas ir ieguvusi apbalvojumus starptautiskās izstādēs. Tikko šī filatēlijas izstāde atgriezusies no Taivānas, kur saņēmusi sudraba medaļu.

Pimenovs iecerējis izveidot „Kaupo” muzeju, bet Kasjauns.lv atzina, ka tā ir „ļoti sarežģīta un laikietilpīga lieta”. Piemēram, lai entuziasti Liepājā varētu izveidot Jūrniecības muzeju, bija vajadzīgi septiņi gadi. Cik ilgs laiks paies, lai taptu muzejs par „Kaupo”, viņš nezina, bet plinti krūmos nav metis un pirms pāris nedēļām viesojās Carnikavas novada domē, kas varētu būt ieinteresēta šādas pastāvīgas ekspozīcijas izveidošanā. Pašlaik visi vēsturiskie materiāli glabājas Carnikavas Novadpētniecības centrā.

Carnikavas novada Izglītības un kultūras nodaļas vadītāja Elita Terentjeva portālam Kasjauns.lv pastāstīja: „Šobrīd pavisam noteikti varam apgalvot, ka šovasar, visdrīzāk jūlijā, Carnikavas Tautas namā būs skatāma Pimenova izveidotā ekspozīcija par „Kaupo”.

Neko konkrētu apsolīt nevaram, bet esam ieinteresēti pastāvīgas ekspozīcijas par „Kaupo” un Latvijas katamarāniem izveidošanu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka „Kaupo” konstruktors Aldis Eglājs ir mūsu novadnieks un Latvijā pirmos katamarānus sāka būvēt mūsu novadā – Carnikavas kokapstrādes cehā Garupē. Pašvaldībai tik lielas telpas, kur izveidot ekspozīciju, nav, tāpēc risināsim sarunas ar privatizētā kokapstrādes ceha ēku īpašnieku, lai ekspozīciju varētu ierīkot tur, vēl jo vairāk tādēļ, ka pašlaik ceha telpas stāv tukšas un ekspozīcijai tur varētu būt vieta”.

VIDEO: "Kaupo" mistiskā pazušana