Rīgas augstskolu "mūžīgie studenti" solus deldē gadu desmitiem ilgi. Pirms 100 gadiem: TOP5
Ātro kredītu kantori un „točkas” izposta Ērgļu pagasta zemnieku saimniecības un ģimenes. Īrijā valda neiedomājams posts un šaušalīga nabadzība. Latvijas pedagogi zaudējuši ticību labajam.
Kasjauns.lv pārlapoja 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatēja, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.
Ērgļu puses zemniekus izputina ātrie kredīti un „točkas”
Atkarība no reibumu izraisošām vielām, ātro kredītu kantoru agresīvā uzmācība un „točkas”, kas sastopamas vai uz katra stūra mūsu puišus un vīrus iedzen netiklības purvā, grauj ģimenes un nodara postu mūsu ekonomikai. Tieši tā bija pirms simts gadiem – vīri, kas bija iestiguši alkoholismā, tikko beidzās nauda dzeršanai, steidzās uz tuvāko krājkasi pēc ātrā kredīta, bet pēc tam uz nelegālo „diennakts veikalu” vai „točku” pēc kārtējā pusstopa. Par šādu posta ainu pirms 100 gadiem Ērgļu pusē ziņoja „Jaunā Dienas Lapa”:
„Žūpība iet ātriem soļiem uz priekšu. It gaišu liecību par to dod pats mūsu krodznieks apgalvodams, ka tagadējo augsto (ap 2000 rbļ) nomu varot gluži viegli maksāt. Dzer jauni un veci. Naudas dzeršanai visiem ir diezgan un, ja kādam tās aptrūkst, līdzēt nav grūti. Iztaisa obligāciju uz mājas un, ja tās nav, paņem pārī „krusttēvu” (galvenieku), aizbrauc uz krājkasi, izņem naudu un „sukā” atkal no jauna. Bet ja kādreiz ienāk saruna par zemes uzlabošanu un kaut kādām mašīnām, tad mēdz aizbildināties ar naudas trūkumu.
Pagājušus gadus mūsu prasības pilnīgi apmierināja krodzinieks, bet tagad tam nākas diezgan grūti, jo bieži atgadās, ka alutiņš viss ir nodzerts un jauns no brūža vietā nav piegādāts. Kroņa monopols mums ir diezgan patāli, bet „polša” trūkumu tomēr neciešam, jo kāds labvēlis pašā pagasta centrā, Āpšalu Zivtiņa mājā, atvēris plašu „stupes krogu”, kur par dārgu naudu var katrā laikā dabūt mīļo šņabīti un pie tam tādu viegli mīkstiņu, kas stipri kaklā nekož. Ne mazums pie mums ir tādu, kas vairākas dienas no vietas nodzīvo krogā, kamēr sieva un bērni mājā cieš trūkumu. Dažam labam daudz vieglāk šķirties no sievas un bērniem nekā no šņabīša. Likums nosaka, ka bufetes krogos drīkst būt vaļā tikai zināmā laikā, bet mūsu krogā tā ir pastāvīgi vaļā.”
Latvijas Universitātes mūžīgie studenti
Šodienas studenti ar saviem kolēģiem pirms simts gadiem, pēc visa spriežot, ir īsti „zubrilas” un sausiņi, jo mācību vielu var apgūt rekordīsā laikā. Pat visslinkākais students augstskolas solā nesēž padsmitiem gadu ilgi, kā tas bija vēl pirms gadsimta. Izrādās, ka cara laikā Rīgas augstskolas auditoriju solus varēja deldēt teju 30 gadus un joprojām diplomu neiegūt:
„Rīgas politehniskā institūta (tagad Latvijas Universitāte) personu sarakstā atrodam interesantus datus par dažu studentu laiku. Institūtā ir vairāki studenti, kuri mācās 10, 11, 12 un 13 gadus. Bet sarakstā atrodami arī tā sauktie „mūžīgie studenti”, kuru studiju laiks ir ievērojami garāks. Tā institūtā studē 14 studenti 14-to gadu, 2 personas 15. gadu, 2 personas 16 gadus, 4 personas 17 gadus, 1 persona 22 gadus un viens students pat, kāds žīds komercnodaļā, 24 gadus! Šis students iestājies institūtā 1889. gadā un ir „tikai” 44 gadus vecs.
„Mūža studenta” rekordu ir uzstādījis cits students, armēnietis Nikolajs K. Kā iz personu saraksta redzams, K. iestājies augstskolā inženieru nodaļā 1884. gadā un „studē” tagad jau 29. gadā. Šis students dzimis 1863. gadā, tā tas ir ne vairāk, ne mazāk, kā 50 gadus vecs. Cik ilgi vēl ilgs šī mūža studenta mācības laiks, zinās laikam tikai viņš pats.”
(„Jaunākās Ziņas”, 1913. gada 10. novembrī)
Senā Rīga no Pētera torņa
Šodien tūristus cenšamies aizvest uz Pēterbaznīcu, lai viņi uz Rīgu palūkoties no dievnama torņa skatu laukuma. Pirms 100 gadiem, tas nebija iespējams, jo skatu tornis tur vēl nebija ierīkots. Un tas bija arī vecais, vēsturiskais tornis, nevis uz 2. pasaules kara laikā sagrautā torņa drupām uzslietā smaile. 1913. gadā publikai nācās izlīdzēties ar fotoreportāžām, ko publicēja nedēļas ilustrētais žurnāls „Spogulis”:
„Cik maz gan būs tādu rīdzinieku, kas reiz savu sirmo pilsētu skatījuši no viņas slaidā – Pētera! Īpaši no trešā galerijas atveras reti plašs skats, ko mēģina atdot mūsu bildes.”
(„Spogulis”, 1913. gada 9. novembrī)
Rīga pirms 100 gadiem
Skolotāji protestē pret mazajām algām
Valsts un pašvaldības skolotāja darbu pienācīgi nav spējušas atalgot arī pirms simts gadiem. Arī toreiz pedagogi bija sašutuši par varas vīru nevēlēšanos viņiem maksāt cilvēka cienīgas algas, kas, protams, noved pie jaunās paaudzes degradēšanās, jo skolotājiem taču nav iespējas bērniem neko prātīgu iemācīt – pedagogiem nav naudas ne tikai, lai iegādātos jaunas grāmatas un ik pa laikam aizietu uz kādu teātri, bet viņiem pat nav pietiekoši naudas, lai varētu pieklājīgi apģērbties un paēst. Jau 1913. gadā skolotāji atmeta visas cerības, ka viņiem reiz tiks maksātas normālas algas. Tomēr ir vēl daži skolmeistari, kuri joprojām cer, ka viņiem pie algas tiks pielikts kāds latiņš vai eiro un gatavojas streikam. Par skolotāju noskaņojumu 1913. gada novembra sākumā liecina Saikavas (tagad Madonas novada Praulienas pagastā) skolotāja E. Leimaņa rakstītais „Rīgas Avīzē”:
„Viens no vissāpīgākiem jautājumiem skolotāja dzīvē gan bez šaubām būs algas jautājums. Mēs sākām savu skolotāja darbu tai cerībā, ka sirsnīgi strādāts darbs taču nepaliks bez sirsnīgas atbalss. Pie vēlēšanām pagasti skolotāja niecīgo algu aizbildina pa laikam ar to, ka vēlamais kandidāts viņiem esot pilnīgi svešs, bet vietnieku pulki allaž dod solījumu, ka ja skolotājs izrādīsies centīgs un būs satikšana, tad algu bez šaubām pacels.
Bet paiet gadi, gadu desmiti – un ar katru no pagastiem rupji atraidītu skolotāja prasību no mums aizvirzās un izdziest šī jaunībā radusēs cerība. No darba prieka apstarotais vaigs pamazām aptumšojas, rokas gurdeni noslīd gar sāniem; skolotājs nereti top sarūgtināts, vienaldzīgs pret visu, kas notiek ap viņu – zaudē ticību uz labu. Un šādam skolotāja gara stāvoklim ir izšķiroša nozīme uz skolnieku raksturu izveidošanos un viņu pasaules uzskata nodibināšanos.”
(„Rīgas Avīze”, 1913. gada 9. novembrī)
Īrijā valda šaušalīgs pagrimums un nabadzība
Tūkstošiem latviešu devušies peļņā uz Īriju. Bet diez vai viņi uz turieni būtu devušies, ja pirms aizbraukšana viņi uz sava žurnālu galdiņa būtu atraduši kādu aizķērušos senu preses izdevumu, kurā bija rakstīts:
„Notikumus Īrijā varēs labāk saprast, ja tuvāk iepazīsies ar Īrijas un viņas strādnieku apstākļiem. Īsumā spriedums par Īriju saņemams šādos vārdos: Īrija ir nabadzīga, no sektu savstarpējām ķildām un nelaimīgiem politiskiem apstākļiem samusināta un sagrauta zeme, kurā ļaužu nabadzība sasniegusi šaušalīgus apmērus. Īrijas rūpnieciskās un tautsaimnieciskās arodu strādnieku algas vienmēr stāvējušas daudz zemāk nekā Anglijā un Skotijā, kaut gan tur dzīve un iztikšana nebūt nav lētāka. Vēl nesen īri devās vasarā un rudenī par sezonas strādniekiem uz Angliju, lai tādā ceļā nopelnītu visai nabadzīgu dienišķu maizi. Tāpat uz Ameriku īri lieliem pulkiem izstaigājuši, lai uzmeklētu tur labākus dzīves apstākļus, nekā viņiem bija dzimtenē.
Līdz šim gandrīz nekas nav darīts, lai strādniekiem gādātu jel kaut cik cilvēcīgus apstākļus. Tā kā strādnieku aprindās valda liela ilgošanās pēc labākiem apstākļiem.”
(„Dzimtenes Vēstnesis”, 1913. gada 12. novembrī)
Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli.
Elmārs Barkāns/Foto: periodika.lv, zudusilatvija.lv, Ieva Čīka/LETA, Andrejs Baburovs/LETA
