Apzagtais Gints: "Kad saņēmu vēstuli, kājas kļuva aukstas"
Gintam pirms četriem gadiem nozaga pasi, bet nesen ar to uz viņa vārda tika paņemti divi ātrie kredīti. Kaut arī Gints par nozagto dokumentu uzreiz bija ziņojis policijai, tā šajā gadījumā viņu neuzskatīja par cietušo, bet kredītdevēji no viņa atprasīja neesošo parādu un draudēja ar tiesu darbiem.
Tikai pēc pamatīgas nervu bendēšanas un desmitiem uzrakstītu iesnigumu dažādām institūcijām Gintam ar lielām pūlēm izdevās pierādīt savu nevainību un izkulties no nepatikšanām.
Ātro kredītu kantori draudi
Kasjauns.lv jau rakstīja, ka sistēmanalītiķim un datoristam Gintam Plivnam pirms četriem gadiem nozaga pasi un viņš iekūlās pamatīgās ķibelēs. Kaut arī Gints par nozagto dokumentu bija ziņojis policijai, izņēmis jaunus dokumentus un it kā visām atbildīgajām institūcijām paziņojis par zādzību, ar zagto pasi zaglis pēc trim gadiem pamanījās patukšot viņa bankas kontu, bankā pieprasot jaunu maksājumu karti, gan uz viņa vārda reģistrēt jaunu telefonu ar pieslēgumu. Tomēr tie bija tikai ziediņi, salīdzinot ar to, kas sekoja vēlāk. Gints savā blogā turpina stāstu par savas nozagtās pases gaitām.
Izrādās, ka zaglis uz Ginta vārda bija pamanījies paņemt pāris ātro kredītu. Kā nekā viņš taču ar zagto pasi bija uz Ginta vārda atvēris bankas kontu un viņam bija zināmi Ginta personas dati. Kā sniegs uz galvas vasaras vidū Gintu pārsteidza ātro kredītu kantoru prasības atdod viņiem vairāku simtu latu lielos parādus, pretējā gadījumā draudot tiesāties un Gintu ierakstīt „melnajā sarakstā”. Par saviem piedzīvojumiem Gints stāsta savā blogā.
Pēc neiepriecinošajiem piedzīvojumiem ar bankas kontu un mobilā telefona pieslēgumu, Gints no policista, kurš izmeklēja šīs krāpnieciskās darbības, uzzināja, ka potenciālā aizdomās turētā persona ir noskaidrota, zagtā pase atrasta un atrodas policijā. Tas viņam viesa zināmu optimismu, ka nepatikšanas beigušās. Diemžēl optimisms bija maldīgs.
„Paskatījās uz mani, kā mazliet ķertu”
„Pagāja iemidzinoši trīs mēneši un pienāca vēstule. Es esot ņēmis ātro kredītu 59,5 latu apmērā, tagad man jāmaksājot šī summa reiz divi plus vēl 5 lati, kopā 124 lati. Šī vēstule bija tāda samērā pieklājīga, mani biedēja tikai ar to, ka mani iekļaušot parādnieku datubāzē risk.lv, kas esot pieejama „lielākajām Latvijas kredītiestādēm, telekomunikāciju un citiem pakalpojumu sniedzējiem un preču kreditētājiem, parādu piedziņas, parādvēstures datubāzes uzturēšanas un informācijas sniegšanas mērķiem”. Vēstulē pat tika pieļauta doma, ka es varētu nebūt vainīgs ar tekstu, ja man esot pamatoti iebildumi, varot tos izteikt. Jā nu tādi man bija.
Devos uz parādu piedziņas kantori, izstāstīju ap ko lieta grozās un prasīju, lai man izsniedz kādu raksta galu, ka mans stāsts ir iereģistrēts viņu grāmatās. Neko tādu nevarot, vizīte un paskaidrojums esot piefiksēts, pietiekot jau ar to pašu. Tā kā no publiski dzirdētā šādi kantori man uzticību neviesa un nevieš, rakstīju iesniegumu, prasīju nokopēt eksemplāru man un parakstīties, ka viņi ir saņēmuši. Kārtējais cilvēks paskatījās uz mani, kā mazliet ķertu, bet manis teikto izpildīja. Tālāk devos uz policiju, rakstīju kārtējo iesniegumu tur, minot visus faktus, iesniedzot materiālu kopijas un rakstot, ka iespējamā aizdomās turamā persona jau ir noskaidrota un zināma,” raksta Gints.
Morālā trauma
Viss it kā pieklusa, bet pagāja pusotrs mēnesis un pienāca nākošā vēstule no kāda cita ātro kredītu kantora par citu kredītu un citām summām. Šī vēstule, pēc Ginta vārdiem, bija pārāk „briesmīga”. Firma „ExpressCredit” no viņa pieprasīja steidzīgi atdot 475,95 latus par 200 latus ņemto ātro kredītu. Pretējā gadījumā viņam draudēja ar tiesu darbiem. Pie tam firma pat vēstulē nepieļāva domu, ka varētu būt kļūdījusies un bija simtprocentīgi pārliecināta, ka viņu prasība ir pamatota. Gints raksta:
„Pēc šīs vēstules saņemšanas man palika aukstas kājas. Pēc šīs pilnīgi nepelnītās morālās traumas es fatāli pieņēmu likteni un devos rakstīt kārtējo iesniegumu policijā, pie reizes gribot uzzināt, kas ir noticis ar manu iepriekšējo iesniegumu, jo par to bija iestājies kaut kā pārāk ilgs klusums. Uzrakstīju kārtējo iesniegumu, atkal kopijas, atkal visi iepriekšējie fakti, pie reizes atradās inspektors un sniedzu liecību. Attiecībā uz iepriekšējo iesniegumu, man sāka stāstīt, ka neesot varējuši ne ta adresi atrast, ne ta mani sameklēt, ne ta kādas citas neskaidrības bijušas. Pārvarējis aizdomas, ka patiesais iemesls bija tā nolikšana dziļā apakšējā atvilktnē, sniedzu liecības arī par pirmo iesniegumu.
Jutos tā kā nedaudz atvieglots un cerēju, ka nu varēšu atslābināties, nodevis savu sāpi policijas drošajās rokās”.
Policija cietušo neatzīst apkrāpto personu
Pagāja dažas dienas un Gints saņēma vēstuli no policijas, ka kriminālprocess par krāpnieciskajām darbībām ar Ginta nozagto pasi ticis atteikts, jo citēju „tika pieņemts lēmums par atteikšanos uzsākt Kriminālprocesu, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 373. p. 1.d. un 377.p.8. pkt (nav cietušās personas pieteikuma)”. „Cik sapratu no policijas formālā viedokļa, es šeit vispār nebiju iejaukts un cietušās personas ir ātro kredītu kantori,” sašutis ir Gints.
„Paziņoju par šo faktu ātro kredītu piedzinējiem, bet atbildē dabūju, vulgāri izsakoties, - goņi moņetu (dod naudu – kr.)! Jāsaka, ka tas mani maigi izsakoties izveda no pacietības un es veltīju veselu vakaru vēstulei dažādiem adresātiem – abiem naudas piedzinējiem, policijas iecirkņa priekšniekam, prokuratūrai, Patērētāju tiesību aizsardzības birojam, nebanku kredītdevēju asociācijai…
Iesniegumā vēlreiz detalizēti izstāstīju visus notikumus, pie reizes jautājot policijai un prokuratūrai:
* vai pats zagta dokumenta lietošanas fakts mantkārīgos iedzīvošanās nolūkos nav pietiekams kriminālprocesa ierosināšanai?
* vai fakts, ka policijas inspektors nebija pat painteresējies pie kredīta devējiem, vai es nestāstu „basņas” (pasakas), nav uzskatāms par noziedzīgu nolaidību pienākumu pildīšanā?
* vai krimināllikums Latgales mazpilsētā, kurā tika ierosināts kriminālprocess par telefona izkrāpšanu, ir atšķirīgs no tā krimināllikuma, kas tiek piemērots Rīgā?
Savukārt kredīta piedzinējiem jautāju, kāpēc, zinot visus lietas apstākļus, viņi tā vietā, lai vērstos policijā, turpina mani terorizēt ar saviem zvaniem un e-pastiem.
Tas tomēr līdzēja. Policija laikam saprata, ka ar trakiem labāk pa labam un kriminālprocesus ierosināja. Savukārt prokuratūra atbildēja (informēju visus Latvijas iedzīvotājus, kas to vēl nebija zinājuši): „Krimināllikums ir spēkā visā Latvijas Republikas teritorijā un visos policijas iecirkņos to ir nepieciešams ievērot, un Jūsu iesniegumā norādītās ziņas nenoliedzami bija pietiekamas, lai ierosinātu kriminālprocesu”,” raksta Gints.
Absurdās aizbildināšanās
Pēc visiem šiem piedzīvojumiem Gints visiem grib atgādināt, kādu citātu no vēstules, ko bija saņēmis no ātro kredītu firmas, kura viņam atprasīja neesošā kredīta atmaksu:
„„Ar šo SIA „ExpressCredit” paskaidro, ka tās rīcībā uz X datumu (pirmstiesas brīdinājuma nosūtīšanas datums) neatradās kompetentās valsts institūcijas nolēmums, ar ko būtu atzīts, ka Jums piederošā pase būtu nozagta, attiecīgi SIA „ExpressCredit” veica ārpustiesas piedziņas darbības parāda atgūšanai”. Jā, nu tas tiešām ir kaut kas!
Tātad, ja es pareizi esmu sapratis šajā teikumā minēto domu, informēju visus Latvijas iedzīvotājus, ka atbilstoši šīs cienījamās SIA viedoklim, Jums visiem pēc pases nozagšanas ir jāinformē visus ātro kredītu devēju uzņēmumus, bankas, un vēl nezināmu daudzumu citu iestāžu, ka Jūsu pase ir nozagta. Es diemžēl nolaidīgā kārtā to nebiju paveicis, tāpēc noliecu galvu dziļā nožēlā.
Bet ar to vēl viss nebeidzās. No otra ātro kredītu kantora pienāca gara un detalizēta vēstule, kāpēc viņi uzskatīja, ka es esmu pietiekamā mērā sevi identificējis un kredīts tika izsniegts. Nu, lūk, un tas bija iemesls, kas man lika pārsteigumā noelsties – kaut ko tādu es tiešām nebiju gaidījis un pat domu pieļāvis, ka tā varētu būt”.
Raksta oriģinālu var lasīt Ginta Plivnas blogā:
