Aculiecinieks Roberts: zvanīju uz 112 un asarām acīs knapi spēju parunāt

"Kā jau visi zina, kas seko līdzi ziņām, klausās radio, skatās TV, tad šodien notika milzīga nelaime netālu no manām mājām t/c Maxima Zolitūdē. Es gribu mazliet uzrakstīt, jo tas kas šodien notika, vienkārši nav paturams sevī. Man vienmēr ir sanācis izvairīties no dažādām neveiksmēm un pateicoties vēlmei, izgludināt kreklu, kurš laikam izrādījās mans laimīgais krekls, es neatrados šajā veikalā tad, kad notika sprādziens.

Tuvojoties veikalam attāli bija redzama neliela cilvēku burzma, kas nebija tā parastā, pēc darba iepirkšanās laikam raksturīga burzma. Tuvojoties veikalam man garām paskrēja meitene skaļi histēriski raudot un kliedzot pa telefonu, viņa kliedza pēc mammas, bet kur bija viņas mamma neviens neredzēja, un nezināja.

Pietiekami satraucies pietuvojos veikalam no sāna un ieraudzīju, ka tur ir izbiruši stikli, kā parasti tas šķita normāli šajā apvidū, bet kad es turpināju iet un apgāju ap stūri pie veikala galvenās ieejas man pavērās dramatisks skats... veikala milzīgā siena, vairāku metru augstumā un vismaz 50 m garumā, nobirusi, sabrukusi, uzsprāgusi, sašķīdusi... nevarēju tajā brīdi nemaz izvēlēties īsto vārdu, lai saprastu kas noticis.

Tomēr tālākais bija baismīgāks par iepriekšējo. Tas klusums, kas tur valdīja. Ārā bija tikai cilvēki čaloņa, bet iekšā tumšs, un pilnīgi kluss un es tad apjēdzu, ka tas klusums ir pats briesmīgākais klusums ko esmu dzirdējis, jo tur klusēja cilvēki. Nekas nevarētu būt bijis labāks, kā viņu runāšana, bet tās tur nebija, tur vairs nebija ik vakara pēc darba nogurušo cilveku čaloņa, jauniešu smiešanās pērkot aliņu un ratiņu savācēju braukāšana un bubināšana, tur bija tik tumšs un kluss... pats bailīgākais klusums.

Es zvanīju uz 112 ar asarām acīs knapi spēju pateikt, ka lai ātrāk steidzas kāds šurp, teicu, ka veikalam Maxima iebrukusi siena un jums, un ka tur apakšā ir cilvēki... dispečere jau bija saņēmusi zvanus iepriekš un viņas balss bija tik mierinoša un līdzjūtīga, kādu vēl nebija nācies dzirdēt, es nošņurkstējo pēdējo teikumu un ātri nomierinājos, bet veltīgi... jo tieši pēc tam man sirds salūza...

Vairāki vīrieši ar ķiverēm no jaunā būvobjekta bija riskējuši skriet veikalā, lai palīdzētu un es apbrīnoju viņu drosmi, viņi atgriezās no gruvešiem un vienam vīrietim rokā bija puisītis, puisītim visa piere bija asinīs, cilvēki meklēja viņam mammu, pēc tam vēl viens vīrieties izveda sievieti uz paletes ar riteņiem, viņu nedrīkstēja kustināt, varbūt viņa bija smagi cietusi, bet neviens neko nevarēja pateikt, cilvēki tur nebija ārsti.

Pēc minūtes visu Maximu aptvēra visas iespējamās gaismiņas policijas, ātrās palīdzībes ekipāžas, ugunsdzēsēji un cilvēki. Es vienkārši gribu cerēt kopā ar tiem cilvēkiem, kam tuvinieki tur bija iekšā, un ar tiem, kas palika tur iekšā, lai meitene atrod savu mammu, lai puisītis izveseļojas, lai viņiem visiem veiksme stāv klāt un lai dzīvība viņus nepamet. Esmu ar jums sirdī un domās," uzreiz pēc notikušā rakstīja Roberts.

Šodien Roberts kasjauns.lv pavēstīja: "Šorīt uzzināju, ka mana laba drauga tētis joprojām nav atrasts. No visas sirds vēlu draugam izturību un nezaudēt cerību!"