Tēvs ukrainis, māte krieviete, bet zvērēts aizstāvēt Latviju. 34 gadus vecās Svetlanas stāsts

Svetlanai ir maģistra grāds uzņēmējdarbībā. Savas zināšanas viņa pratusi arī likt lietā Latvijas darba tirgū – šobrīd šī dāma pilda pārdošanas daļas vadītājas pienākumus starptautiskā kompānijā. Svetlanas vecākus vienojis darbs uz lielajiem kuģiem: „Abi mani vecāki bija jūrnieki. Mamma bija kuģa pavārs, tēvs – matrozis. Bieži devās garajos reisos, piemēram, uz Kubu pēc banāniem,” stāsta Svetlana. Sagaidot ģimenes pieaugumu - Svetlanas māsu -, abu vecāku kuģošanas gaitas pierimušas, ģimene iekārtojusies uz dzīvi Rīgā.

Draudzenes šokā par Svetlanas izvēli

„Nāku no internacionālas ģimenes – mamma ir krieviete, bet tēvs no Ukrainas. Taču piedzimu Latvijā, un man ģimenē tika mācīts, ka dzimtene jāmīl. Esmu priecīga par dzīvi Latvijā! Kad pabeidzu skolu, pat neapsvēru pārcelšanos uz citu valsti, gribēju palikt un attīstīties šeit,” stāsta Svetlana.

Zemessardzes dienestam Svetlana pieteicās 2015. gada maijā. Nu jau apritējuši divi gadi, kopš viņa ir Ogres 54. Inženiertehniskā bataljona sastāvā. „Ar šo izvēli šokēju apkārtējos cilvēkus, īpaši draudzenes. Viņas nodomāja, ka esmu traka un īsti nesaprata, kam gan man tas vajadzīgs,” smej Svetlana, „jau iepriekš bija interese par Zemessardzi, taču uzskatīju, ka tur ir baigie ierobežojumi – drīkst tikai vīrieši un tikai konkrētā vecuma grupā. Biedēja arī normatīvi un fiziskās prasības”.

Zemessardzē mazāk sieviešu un mazāk intrigu

„Vēlējos iestāties tieši Zemessardzē, nevis armijā. Būtiski, ka Zemessardzē bez militārajām apmācībām ir iespēja arī palīdzēt cilvēkiem, piemēram, piedaloties bezvēsts pazudušo cilvēku meklēšanā un dabas stihiju seku novēršanā. Tas man bija arī pašapliecināšanās jautājums,” skaidro Svetlana.

Dienests viņai devis ekskluzīvu ieskatu komandieru un instruktoru darbā. No tā Svetlana guvusi atziņas, kas palīdzējušas arī profesionālajā sfērā. Padotie darbā par Svetlanas dienēšanu Zemessardzē zina. „Es to īpaši neafišēju, taču dažreiz uz mācībām nākas braukt pa taisno no darba, un darbinieki redz, kā vakarā priekšniece no sava lietišķā kostīma ielien dienesta formā! Domāju, ka viņi mani atbalsta,” sirsnīgi teic izskatīgā latviete.

„Droši vien arī mārketings nospēlēja zināmu lomu – bērnībā redzēts daudz filmu par karu, militāristiem, spēcīgiem vīriešiem. Zemessardzē arī ir mazāk sieviešu, kas nozīmē - mazāk intrigu,” joko Sveta.

Sievišķību jāatstāj mājās!

Pirmās mācības Svetlanai palikušas spilgtā atmiņā. „Tas bija 28 kilometru pārgājiens vasarā, naktī, pāri mežiem un purviem. Atteicos palikt apgādes vadā, lai kārtotu teltis; paziņoju, ka piedalīšos! Bija grūti! Ārprāts – mežs, tumsa, apkārt visādi tārpi un kukaiņi, bet pa vidu tam es – pedantiska sieviete. Dažus uzdevumus izpildīju pirmā... no bailēm! Pirmā biju no meža ārā uz ceļa, kur ir gaišāks,” ar smiekliem atceras Svetlana. Viņa arīdzan izgājusi apmācības kājnieku ieroču lietošanā. Prot apieties gan ar vecā tipa zviedru AK4 un moderno vācu „Heckler & Koch G36” triecienšauteni, kas tieši šobrīd ir Svetlanas ekipējumā.

„Vīrieši gan tiecas būt džentlmeņi, taču būtībā Zemessardzē visi ir vienādi, visi ir kareivji. Sievišķību jāatstāj mājās! Personīgi man tas bija izaicinājums. Protams, mēs, sievietes, cenšamies arī tur normāli izskatīties, taču mācības parasti notiek brīvdienās. Svētdien tās beidzas, pirmdien ir jābūt darbā, - arī ar visiem zilumiem un savainojumiem, kādus bieži gadās iegūt, pildot mācību uzdevumus,” izstāsta Svetlana.

Zvērests jārespektē

Jāpiebilst, ka Svetlana apzinās sava dienesta nopietnību. Viņa saprot, ka ir dots zvērests rīkoties militāru draudu gadījumā un nebūt nedomā ignorēt savu solījumu. „Ja būs rīkojums, tad pildīsim savus pienākumus. Gan es, gan pārējie zemessargi esam devuši zvērestu. Mukt projām briesmu gadījumā es neplānoju,” pārliecināti pauž Svetlana.