Slokā bērni spiesti dzert asiņainu ūdeni. Pirms 100 gadiem...

Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Pirms 100 gadiem fotomāksla nebija attīstīta tik plaši kā šodien un tāpēc latviešu avīzes, lai attēlotu vietējos notikumus, izlīdzējās ar karikatūrām, kas jaunumus attēloja daudz trāpīgāk nekā vienkāršs fotouzņēmums. Lūk, pāris šādu satīrisku zīmējumu;

* Ievērojamais latviešu gleznotājs un grafiķis Indriķis Zeberiņš (1882 - 1969) toreiz strādāja Rīgas satīriskajā izdevumā „Lietuvēns” un vēroja Rīgas notikumus:

* Sabiedrība jau izsenis cīnās par pārtikas un ūdens tīrību, bet tā arī nekādi nespēj uzvarēt vides piesārņotājus, kuriem galvenais nav vis cilvēku veselība, bet gan peļņa. Tā, piemēram, Slokā pirms 100 gadiem nekādi nevarēja tikt galā ar alkatīgajiem gaļas veikalu pārdevējiem, kuri asinis no kautķermeņiem un nepārdotās cūku iekšas ieskaloja publiskajā ūdensapgādes sistēmā. 1913. gada 7. decembrī lielais Rīgas dienas laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis” ziņoja:

„Sanitārie apstākļi Slokā. Pilsētas elementārskolas 150 skolnieki un apkārtne dzer smirdošu ūdeni no akas skārņu priekšā, kurā miesnieki bieži ieskalo asiņus un gaļas atlikumus.”

Veselības aprūpe Latvijā vienmēr klibojusi un sauklis: „Ja nav naudas, mirsti nost!” darbojās arī pirms gadsimta. Tā kādam aktierim, kurš bija sasirdzis ar nāvējošu venērisku slimību, 1913. gadā nekādi neizdevās saņemt medicīnisko palīdzību Rīgas 1. slimnīcā:

„Kāda mazāka teātra aktieris sirdzis ar kādu iesakņojušos venērisku slimību. Lietojot arvienu alkoholu, šī lipīgā slimība jau apdraudējuse viņa dzīvību un tāpēc svētdienas rītā viņš aizvests uz 1. pilsētas slimnīcu, bet netika uzņemts bez naudas, kuras viņam nebijis, Pie vakara viņu aizveda uz minēto slimnīcu policija, bet arī veltīgi. Beigās viņš aizgādāts ātrās ārstu palīdzības biedrības stacijā, no kurienes kā bīstami un lipīgi slims ap 3.10 vakarā atkal aizvests uz minēto slimnīcu, kur tas taču pieņemts jau karsoņa stāvoklī, tā kā viņa dzīvība tiešām atrodoties nopietnā briesmās. Vaj par šādu gadījumu, kuri tik bieži notiek, novēršanu taču reiz neuzstāsies pilsētas dome? Ja arī nebēdātu par pašiem slimniekiem, tad taču gan jābēdā par veselajiem, kuri apdraudēti no lipīgiem slimniekiem!”

 („Jaunākās Ziņas” (Rīga), 1913. gada 4. decembrī)

Burves un šarlatāni mūždien bijuši sabiedrības uzmanības lokā. Tā pirms gadsimta Stoļerovas pagastā uzdarbojās kāda babiņa Kosta, kura cilvēkus ārstēja ar sāli, kas bija paredzēts cūku zarnu tīrīšanai. Par to rakstīja Pēterburgā iznākusī latgaliešu avīze „Dryva”:

„Nacik toli nu šenes Locowā dzeivoj wina bobinia wordā Kosta. Šej Kosta ir litui gudra... del sewis. Jej izdumoja sew lobu omotu: pasludynoja sewi par doktori – paraguni. Kas tad nagrib byut wasals? kam naryup zynot, kas ar ju nutiks uz prišku?... Un Locowas Kosta wysim stosta, wysus zolej. Golwonos jos zoles ir solis, kuru dud cyukom del zornu porteirešonas. Cylwaka nokutni jej redz dzeiwajā sudrobā. Dzeiwajā sudrobā jej redz i cylwaka slimības. Slimibu jaj nadaudz: „widejs koltyunis”, „ruze”un wel wina (pidudi, lasitoj, aizmersu, kai tej treša saucas). Wardamos dzeivajā sudobrā, jej stosta, wai ilgi cylwaks dzeiwos, wai dreiži mers.

Un ljautini brauc nu tolines da šitaj liaužu monitojai, kura pate ir tik tymsa, kai rudenia nakts, - tumar jej dud liaudim tu, ko pašai naw ni druponas. Tik pi mums taidas bobinias war dzeiwot nu liaužu timsibas. Tik myusu tyumsi liauds spej sewi tai monit un pasadut tymsu spaku rukōs.”

(„Dryva” (Pēterburga), 1913. gada 4. decembrī)

Modernās tehnoloģijas pirms simts gadiem strauji ienāca arī provinces būdiņās, bet ne visi par to priecājās. Piemēram, Smiltenē tādēļ, ka vietējie spuldzīti gribēja iedegt arī savos dzīvokļos, miesta dubļainās ielas rudens vakaros grima tumsā:

„No Smiltenes. Dažus gadus atpakaļ muižas īpašnieks firsts Lievens savā muižā un arī miestiņā ierīkoja elektrisku apgaismošanu. Apgaismoja visas galvenās ielas un arī dažas tirgotavas un dzīvokļus. Bet tagad šī elektriskā stacija izrādījās par mazu, jo „gaismas” prasītāju ar katru dienu radās vairāk un tādēļ tagad tiek būvēta jauna stacija ar daudz lielāku dinamo mašīnu. Jauno staciju dzīs ar ūdens spēku, kuram nolūkam tika celts jauns dambis un ūdens tiks dzīts pa 5 – 7 asis augstu uzkalniņu, caur to dabūs ļoti lielu ūdenskritumu. Šās pārbūves dēļ miestiņa dubļainās ielas visu rudeni stāv neapgaismotas.”

(„Jaunā Dienas Lapa” (Rīga), 1913. gada 9. decembrī)

Ik dienu prese ziņoja par jauniem atklājumiem un zinātniskām inovācijām. Atklājumi bija gan „labajās”, gan „sliktajās” zinātnēs. Tērbatas (taga – Tartu) zinātnieki izplatījumā atrada jaunu planētu, bet Pensilvānijas militārie inženieri izdomāja jaunu veidu kā nogalināt cilvēku:

* „Tērbata. Jaunatrasta planēta. Vietējā observatorijā (zvaigžņu lūkotavā) ar jauna refrektora palīdzību nofotografēta maza planēta, kuru pēc viņas stāvokļa pie debesīm nevarēja uzskatīt ne par vienu no līdz šim pazīstamajām planētām. Izrādījās, ka atrasta jauna planēta, kura agrāk vēl nebij novērota. Tā ir pirmā no Tērbatas observatorijas atrasta planēta.”

* „Briesmīgs izgudrojums. Kāds Pensilvānijas kara inženiers Toums izgudrojis aparātu nāves sodu izpildīšanai. Nonāvēšanu izdara noziedzniekam guļot. Aparāts izstrādā nāvīgas gāzes, ar kurām piepilda tiesājamā kameru. Šīm gāzēm ne krāsas, ne smakas. Upurim nav ne jausmas par tuvajām briesmām. Nāve iestājas ātri un bez kādām mokām. Pensilvānijas valdība pēc vairākiem izdevīgiem izmēģinājumiem atpirkuse briesmīgo aparātu un drīzā laikā viņu ievedīšot oficiālo nāves sodu izpildīšanai tagadējo „elektrisko krēslu” vietā.”

(„Kurzemnieks” (Kuldīga). 1913. gada 6. decembrī)

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1913. gada rakstības stils.