Šadurskis: pārspīlēta tolerance un empātija ir risks latviskai valstij

Tikmēr vairāki citi runātāji aicināja neveikt straujas pārmaiņas un atzina bilingvālās izglītības ieguvumus, un kā svarīgu akcentēja dialogu ar vecākiem.

Šadurskis konferencē atzinīgi novērtēja sasniegtos rezultātus, ko devusi 2004.gadā ieviestā daļēja pāreja uz mācību procesu latviešu valodā mazākumtautību skolās, jo ir uzlabojies latviešu valodas zināšanu līmenis un mazākumtautību integrācija latviskajā kultūras telpā. Šadurskis gan uzskata, ka esošais bilingvālās izglītības sistēmas modelis var būt tikai kā pārejas modelis, kas neļauj sasniegt Nacionālās attīstības plānā (NAP) izvirzītos mērķus par to, ka Latvija 2020.gadā būs latviska un latviešu valoda un kultūra ir arī Latvijas sabiedrību vienojošais pamats.

"Latvieši dažādos laikmetu griežos un arī mūsdienu Latvijā ir demonstrējuši toleranci un empātiju mazākumtautību kultūras un etniskās identitātes uzturēšanai, taču pārspīlēta tolerance un empātija nākotnē rada riskus pašiem latviešiem. Kā zināms, lielām nācijām ir daudz lielāka pieredze integrēt mazākas. Šo zināmo patiesību var attiecināt arī uz Latviju, krieviem ar Putina režīma Krievijā atbalstu integrējot latviešus. Vai šāda sabiedrības integrācijas politika var veicināt latviskas valsts mērķa sasniegšanu?" vaicāja eiroparlamentārietis.

Viņaprāt, lai sasniegtu izvirzīto mērķi par to, ka latviešu valoda un kultūra ir Latvijas sabiedrību vienojošais pamats, nepieciešams turpināt izglītības reformu, pārejot uz pilnībā latvisku mācību procesu valsts finansētās vispārizglītojošās skolās. "Mēs vēlamies sasniegt konsekventu ilglaicīgu izglītības politiku, kur ir skaidri definēts mērķis un secīgi soļi tā sasniegšanai. Mums nav vajadzīgs rezultāts rīt uz pusdienlaiku, bet pārliecība, ka, piemēram, desmit gados mēs pabeigsim izglītības reformu, kas nodrošinās viendabīgu Latvijas kā nacionālas valsts izglītības standartu, saglabājot dažādu tautību Latvijas pilsoņu nacionālo kultūru savdabību un attīstību," uzskata politiķis.

Šadurskis ir pārliecināts, ka integrācijas politikas galamērķis ir sabiedrība, kas jūt piederību savai valstij, ciena to un lepojas ar to, pārzina Latvijas vēsturi, ir ieaugusi latviešu kultūrā, brīvi pārvalda latviešu valodu kā dzimto un kopā svin svētkus. Tāpat viņš norādīja, ka latviešu valodas un latviešu literatūras priekšmetu standartam jābūt vienādam kā latviešu, tā mazākumtautību izglītības programmās visā pamata un vidējās izglītības apguves posmā, jo prakse liecina, ka divplūsmu izglītības sistēma to nevar nodrošināt.

Eiroparlamentārietis rosināja īstenot modeli, kurā pamata un vidējā izglītība valsts izglītības iestādēs tiek iegūta latviešu valodā, bet papildus valsts nodrošina mazākumtautības valodas, literatūras un ētikas vai kristīgās mācības apguvi mazākumtautības valodā. Savukārt privātām izglītības iestādēm, kurās izglītība tiek iegūta citā valodā, tiek noteiktas valodu proporcijas, absolventu izglītības kvalitātes kritēriji un to pārbaudes kārtība. Tāpat viņa priekšlikums paredz, ka pirmsskolas izglītības iestādes piecgadīgo un sešgadīgo programmās nodrošina nepieciešamās latviešu valodas zināšanas, lai to absolventi no 1.klases var sākt mācības latviski. Šadurskis atzina, ka ierosinājumu ieviešanai būtu nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos, taču ieviešanas laiks varētu būt 2015.gads.

Tikmēr izglītības un zinātnes ministra ārštata padomniece sabiedrības integrācijas jautājumos Liesma Ose norādīja, ka skolas bilingvālajā sistēmā ir ļoti aktīvas un bilingvālās izglītības mācīšanai ir vairāki modeļi. Viņa atzīmēja, ka latviešu valodas prasmes ir uzlabojušās un arī Valsts izglītības satura centra (VISC) pārbaudes darbu rezultāti kopumā liecina par latviešu valodas prasmju uzlabošanos pusaudžu un jauniešu vidū. Ose arī sacīja, ka skolēnu, kuri mācījušies bilingvāli, nākotnē spēj veiksmīgi mācīties arī augstskolā latviešu valodā. Arī centralizētajos eksāmenos nav statistiski nozīmīgu atšķirību latviešu un mazākumtautību skolēnu rezultātos.

Tāpat Ose sacīja, ka Latvijā dzīvojošo minoritāšu jauniešiem ir aktīvi kontakti ar latviešu izcelsmes jauniešiem, jo viņi ir bilingvāli, un tas paver vairāk iespēju komunikācijai un integrācijai Latvijas sabiedrībā. Ministra padomniece arī klāstīja, ka skolēnu vidū dominējošā ir instrumentālā latviešu valodas apguves motivācija - latviešu valoda jāzina, lai atrastu darbu, iegūtu izglītību, kārtotu ikdienas darījumus, bet būtiski palielinājies to skolēnu skaits, kas uzskata, ka latviešu valoda ir jāzina, lai saprastu, ko saka citi cilvēki, kas nerunā krieviski, un lai kontaktētos un draudzētos ar latviešiem.

Ose gan norādīja, ka ir nepieciešamība uzlabot latviešu valodas apguves kvalitāti un svarīga ir arī vecāku iesaiste, jo izglītības politikas rezultātus bauda bērni un viņu vecāki. Tādēļ, pārmaiņas plānojot un ieviešot, pirmkārt, jādomā par viņiem, piemēram, jebkuras pārmaiņas bērnudārzu mācību valodā jāsaskaņo ar vecākiem. Viņa akcentēja, ka ļoti pakāpeniski un toleranti jāīsteno izglītības politika, jo bērni nāk no jauktām ģimenēm.

Ose apgalvoja, ka nepieciešama jauna pieeja skolotāju sagatavošanai, mācību grāmatu, līdzekļu izveidei un pilnveidei, mācību satura un prasību pilnveidei, ievērojot arī valodas situācijas attīstības tendences. Ose arī minēja, ka nākotnē trīsvalodība varētu būt jau sākumskolā, bet ceturto valodu pievienotu pamatskolā.

Rīgas domes deputāte Baiba Broka (VL-TB/LNNK) aicināja padomāt par to, ka aizvien aktuālāka kļūst svešvalodu apguve paralēli latviešu valodai, jo dzīvojam Eiropas Savienībā. Turklāt jaunieši plaši izmanto angļu valodu, un tā ir viņiem pievilcīgāka. Broka norādīja, ka Latvija vienmēr bijusi daudzvalodu valsts. Deputāte uzsvēra, ka valsts politikas līmenī ir jādomā par to, ka izglītība nav tikai zināšanu un prasmju apgūšana, bet arī vērtību un rakstura veidošanā tai ir būtiska loma. Broka sacīja, ka nepieciešams palielināt latviešu valodas lomu jau bērnudārzā.

Saeimas deputāts Boriss Cilevičs (SC) pašreizējo situāciju ar bilingvālo izglītību raksturoja ar vārdiem "neviens nav īsti laimīgs, bet visi var ar to dzīvot". Viņš vērsa uzmanību uz to, ka likumdošanā nav bilingvālās izglītības definīcijas, bet to vajadzētu ieviest. Pēc deputāta domām, valsts valodas apgūšanā problēmas nav ar zināšanām, bet ar motivāciju valodu lietot. Arī Cilevičs uzsvēra, ka svarīgs ir dialogs ar vecākiem un iespējas izvēlēties. Tādēļ jābūt izvēles iespējām, dažādu modeļu konkurencei, daudzveidībai kā vērtībai, un nepieciešams dialogs un efektīva līdzdalība, nevis aizliegumi, politizācija un smadzeņu skalošana.

Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētājs Rafi Haradžanjans arī uzskata, ka šī jautājuma risināšanā neder spiediens un agresivitāte, bet svarīgs ir dialogs.

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas docents Ivars Ījabs norādīja, ka tas, ka zina valodu, nenozīmē, ka to izmanto. Viņš arī minēja, ka nereti latvieši, kuri prot krievu valodu, izvēlas runāt tajā, nevis valsts valodā ar krievvalodīgajiem. Tādēļ viņš aicināja padomāt, cik lielā mērā latvieši paši ikdienā uztur prasību lietot latviešu valodu.