Vecrīga top oranža! Galvaspilsētā pulcējas 1000 Nīderlandes futbola fanu. FOTO

„Šī valsts ir patiesi skaista!” apgalvo Ani, un Hilberts. Izrādās, ka pensionāru pāris, neskatoties uz savu cienījamo vecumu, seko līdzi Nīderlandes komandai, lai kurp tā arī dotos.  „Mēs vēlamies, lai mūsu komanda būtu labākā. Atbalsts no faniem ir ļoti būtisks un mēs darām, ko vien varam!” braši stāsta sirmā kundze. Kad jautājam, kura komanda, viņuprāt, gūs uzvaru, pāris vien pasmaida un apgalvo, ka „tad jau redzēs!”

Vēl tikai septiņi ceturtdienas vakarā, taču jau pietiekami skaļi „urrā!” saucieni atskan no kāda krodziņa terases Doma laukumā, kas liecina par cītīgu „iesildīšanos” rītdienas sportam. Uzrunājam cieši kopā sasēdušos fanus, vaicājot – kādēļ tāda kaisle pret futbolu? „Mums ļoti patīk dzert alu un apceļot Eiropu!” pa vidu nesakarīgajai draugu buldurēšanai izsaucas kāds kungs, kurš kausa tukšošanā ir manāmi rāmāks un iepaliek no saviem biedriem. Mūsu valsts gan esot skaista, bet Latvijas futbola izlasi piektdienas vakarā neviens nesaudzēšot...

Futbols – paaudžu tradīcija!

Ejot gar Pēterbaznīcu, nejauši uzduramies Nīderlandes fanu pulcēšanās vietai – teju viss krodziņš ir pārtapis oranžs un latviešu valodu nedzird nevienā tā stūrī. Kopumā Rīgā varētu ierasties vairāk nekā 1000 “oranžo”. Pamanām kādu vientuļu, taču ļoti korpulentu un domīgu kungu, kuram pretī viņa varenajam stāvam novietota pat ļoti atbilstoša alus krūka. Nav ne jausmas, vai nīderlandiešu fanu starpā ir daudz tā saucamo agresīvo „futbola huligānu”, taču riskējam un tuvojamies. „Ha! Droši, droši!” mūs ar smaidu sveicina pagurušais kungs vārdā Pīters. Viņš aicina palikt, jo labprāt izstāstītu vairāk par Nīderlandiešiem raksturīgo mīlestību pret futbolu. „Šī mums visiem ir tradīcija, kura tiek nodota paaudzēs. Mans tēvs, vectēvs un droši vien arī vecvectēvs ir bijuši lieli futbola cienītāji. Tētis to ir nodevis man un, kā jau redzi, līdzīgi ir arī ar citiem. Mēs viens otru nepazīstam, taču visi kaut kā esam noorganizējušies un izgājuši ielās oranži.” Jautājums „Kas piektdien uzvarēs?” jau trešo reizi izsauc smieklus, tāpēc nolemjam likties mierā.

Pavisam netālu sastopam arī sporta fanātismam daudz raksturīgāku grupējumu – bariņu jaunu vīriešu ar apsārtušām sejām un skaļām balsīm. „Esmu šeit pirmo reizi. Rīga ir tāda samērā dīvaina – izskatās, ka jums šeit ir pa druskas no Itālijas, Spānijas, Vācijas,” ar savu sakāmo pārsteidz puisis vārdā Nikolass. Viņš skaļi kliedz, ka Nīderlandei rīt ir jāuzvar par katru cenu, taču ar pavisam nopietnu sejas izteiksmi apsola, ka sakāves gadījumā, stadiona demolēšanu un agresiju no Nīderlandes faniem mums nesagaidīt: „Nemūžam! Jūs ko? Mēs taču neesam no Anglijas!”

Savās gaitās sastopam arī ko pavisam negaidītu – garām piepeši panesas velorikša, kuras vadītājs arīdzan tērpies oranžā Nīderlandes izlases futbola kreklā. Piesteidzamies pie latviešu jaunekļa un vaicājam – kādēļ tāds lojalitātes trūkums dienā pirms Latvijas valstsvienības uznāciena? „Šis man ir tāds kā biznesa triks. Mēs daudzi tā darām – uzvelkam iebraucēju valsts karoga krāsas vai arī piestiprinām mini-karodziņu uz velorikšas. Sporta tūristi uz to ir ļoti acīgi un klientu man un citiem čaļiem šādās dienās netrūkst!” atklāj Patriks. Puisis uzstāj, ka futbols viņu neinteresē it nemaz, tāpēc nodevību viņš šajā nesaskata.