Sēņošanas nacionālās īpatnības jeb cik labi, ka Latvijā nav tādu noteikumu kā ārzemēs
Ir pienācis tas laiks, kad Latvijā daudzi sajūt nepārvaramu dzinuli ņemt rokās nazi un doties mežā – pēc sēnēm. Šī ir patiesi unikāla nacionāla īpatnība, it sevišķi, ja ņem vērā, ka Latvija ir viena no retajām valstīm, kur sēņošana ir brīva nodarbe bez birokrātijas žņaugiem. Lielākajai daļai Eiropas valstu ir savi noteikumi par savvaļas sēņu izmantošanu – septiņām tikai vadlīnijas, bet 16 valstis ir izveidojušas pamatīgu likumdošanu.
Ļaudis soctīklos rāda savus guvumus augusta sēņošanā
Latviešu, somu un dažu citu ziemeļtautu aizraušanās ar sēņošanu daudzviet Eiropā ir neizprotama. Spāņu studente Laura Gomesa Espeho no Grenādas nevienu sēņotāju pat nepazīst: “Tur, kur es dzīvoju, cilvēki ar to nenodarbojas. Mums nav mežu, lai tajos lasītu sēnes. Manā pilsētā vāc sparģeļus. Es zinu, ka kalnainākās vietās cilvēki reizēm iet un lasa sēnes, bet kopumā tas man ir kas jauns.” Turpretim Rumānijā sēņošana nav nekas svešs. “Es zinu daudzus vietējos, kas pēc lietus iet uz mežiem un lasa sēnes, tās pagatavo un noglabā ziemai,” stāsta Rēka Gaģi no Transilvānijas.
Viņas tuvinieki no meža sēnēm gan turas pa gabalu: “Mana ģimene īsti vairs nesēņo, jo pirms pāris gadiem tuvs radinieks nomira no saindēšanās. Kopš tā laika mans tēvs sēnes neļauj lasīt. Bet šogad bija mana pirmā pieredze sēņošanā, un man jāsaka, ka tas bija satriecoši.” Transilvānijas kalnainajos mežos izplatītas sēnes ir lielās dižsardzenes, gailenes un bērzlapes. Pēc Rēkas domām, ar vajadzīgajām zināšanām savvaļas sēnes ir ļoti laba mūsdienu alternatīva: “Tas ir lieliski, ka pie mums kas tāds aug. Īpaši, ja runājam par visu šo neveselīgo plastmasas ēdienu, mums tiešām ir paveicies, ka ir šādas gardas sēnes.”
