Sēņošanas nacionālās īpatnības jeb cik labi, ka Latvijā nav tādu noteikumu kā ārzemēs
Ir pienācis tas laiks, kad Latvijā daudzi sajūt nepārvaramu dzinuli ņemt rokās nazi un doties mežā – pēc sēnēm. Šī ir patiesi unikāla nacionāla īpatnība, it sevišķi, ja ņem vērā, ka Latvija ir viena no retajām valstīm, kur sēņošana ir brīva nodarbe bez birokrātijas žņaugiem. Lielākajai daļai Eiropas valstu ir savi noteikumi par savvaļas sēņu izmantošanu – septiņām tikai vadlīnijas, bet 16 valstis ir izveidojušas pamatīgu likumdošanu.
Lasītāji atrāda savus groziņus un atklāj, kur sēņojuši
Sēņu galerija
Eiropā kopumā par ēdamām atzītas 268 sēņu sugas. Piemēram, Spānijas likumdošana nosaka gan sēnes, kuras drīkst pārdot, gan tās, kuras ir stingri aizliegts tirgot. Ziemeļvalstis pieņēmušas kopīgas sēņu vadlīnijas, kam pievienojušās Farēru salas, Grenlande un Ālandu salas. Lielākajā daļā valstu regulē gan tikai savvaļas sēņu pārdošanu, nevis privāto patēriņu.
Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā un Islandē ir atļauts brīvi sēņot un ogot jebkurā mežā (Latvijā privātīpašnieks ir tiesīgs to aizliegt, izliekot labi redzamus uzrakstus).
Tomēr Norvēģijā ar sēņu grozu nevar uzreiz doties mājup – ir īpaši sēņu inspektori vai eksperti, kuriem vākums jāparāda. Viņi izvērtē, vai tiešām visas sēnes ir ēdamas – paša sēņotāja labā. Norvēģi pret šo likuma prasību izturas nopietni, kaut arī neviens nevaktē sēņotājus, viņi paši brauc pat pussimt kilometru atrādīt guvumu. Vietā atcerēties, ka Latvijā pirms 8 gadiem kaimiņienes cienasts ar sēnēm kādai ģimenei Smiltenes pagastā beidzās ļoti bēdīgi. Izrādījās, ka sēņu karbonāde izcepta no baltās mušmires… Kaimiņiene nomira, vēl četri cilvēki nokļuva slimnīcā, piecus gadus veca meitenīte izdzīvoja, pateicoties aknu transplantācijai – donors bija viņas tēvs.
