Guļ kopmītnē un strādā fermā - pārsteidzoši pieticīgā pasaulslavenā Kenijas maratonista Kipčoges ikdiena

Bērnībā Kipčogem skriešana bija vairāk funkcionāla vajadzība, nevis sportiska nodarbe. Kā stāsta skrējējs, skolēni Kenijā garas distances bieži vien skrien, par to pat īpaši nepiedomājot. Viņš ik dienu skrējis no mājām uz skolu un atpakaļ, bieži vien garo distanci skriešus pārvarot arī pusdienlaikā.

"Tu pat nezini, ka skrien, jo tā vienkārši ir vajadzība," BBC atklāj Kipčoge.

Viņa dzīve pilnībā izmainījusies 2002.gadā, kad viņam bija 18 gadu. Tolaik viņa pašreizējais treneris Patriks Sangs (kenijiešu olimpiskais medaļnieks 3000 metru šķēršļu skrējienā) pamanījis zēna talantu un piedāvājis viņam sastādīt treniņa plānu. Vienīgā problēma? Viņam nebija pildspalvas.

"Es paņēmu nūju un domās uzrakstīju 10 dienu plānu sev uz rokas," atceras Kipčoge. "Es to centos iegaumēt galvā, metos uz mājām, sadabūju pildspalvu un papīru un pierakstīju to, kamēr plāns vēl bija svaigs manā prātā."

Lai gan nu 35 gadus vecais Kipčoge savā valstī ir multimiljonārs un nūjas metodes vietā treniņi tiek sastādīti ar daudz mūsdienīgākiem paņēmieniem, daudzas lietas sportista dzīvē saglabājušās nemainīgas. Viņš dzīvo pēc iespējas vienkāršāku dzīvi, un vienu no galvenajām lomām tajā ieņem attālais Kaptagatas ciems, kurā Kipčoge apmāca un trenējas kopā ar jaunajiem sportistiem.

Pirmais, kas pārsteidz, ir klusums

Lai sasniegtu Kipčoges nometni, kuru dibinājis viņa treneris Sangs, BBC žurnālistam no Lielbritānijas jāveic 24 stundu brauciens ar trim lidmašīnām un vairākiem taksometriem. Nometne atrodas tālu no pilsētas kņadas.

Oranži putekļainie ceļi, kas ieskauj nometni, ir bedrēm un rievām izkaisīti, bet aiz vārtiem redzama zaļa, sulīga zāle. Šeit jebkurā laikā var trenēties līdz 30 sportistiem. Atmosfēra ir rāma. Sākotnēji var šķist, ka šeit ir kāda budistu svētvieta.

Un tālu no tā arī nav - Kipčogem treniņi ir gluži kā reliģija. Neskatoties uz to, ka īstās mājas un ģimene - sieva ar bērniem - ir vien īsa brauciena attālumā, Kipčoge darba dienas izvēlas pavadīt nometnē, naktis pārlaižot kopmītnē. Viņa slavenības statusam ir viena priekšrocība - Kipčogem ir pašam sava istaba, kamēr pārējiem jādalās.

"Mūsu dzīve šeit ir vienkārša, ļoti vienkārša," stāsta skrējējs. "Piecelies no rīta, ej skriet, nāc atpakaļ. Ja ir uzkopšanas diena, mēs tīrām vai vienkārši atpūšamies. Tad ejam pusdienās, uz masāžu, pulksten 16 ir skrējiens, vakara tējas tase, atpūšamies, ejam gulēt. Tik vienkārši."

Kad nometne 2002.gadā tika izveidota, nebija domāts, ka tā kļūs par patstāvīgu mājvietu sportistiem, tostarp visu laiku izcilākā maratonskrējēja mājvietu. Tomēr sportisti izteikuši vēlmi tajā uzturēties visu laiku.

Treniņu kārtība nometnē ir akmenī iekalta, tāpat kā maltīšu laiks. Piemēram, vakariņas vienmēr ir pulksten 19.30., un tajās vienmēr tiek pasniegts ugali - Kenijas kukurūzas miltu putra. Virtuve ir pavisam neliela un vienkārša. Blakus tai ir tikpat vienkārša ēdamistaba, kurā uz sienas izklāts plakāts ar citātu: "Tūkstoš jūdžu ceļojums sākas ar vienu soli."

Sajūta ir kā lētā hostelī, bet, kā norāda Kipčoges treniņu biedrs, Kenijas garo distanču skrējējs Džefrijs Kamvorors, burvība slēpjas minimālismā. "Es domāju, ka šī nometne mums nāk par labu," viņš stāsta. "Šeit mēs esam prom no savām ģimenēm, tāpēc varam koncentrēties tikai uz skriešanu."

Kipčoge šeit iesaukts par "bosu", bet viņam pašam tas īpaši nepatīkot. "Viņi mani tā sauc, bet es no tā atturos," stāsta Kipčoge. "Kļūstot par bosu, tu nedomā tieši. Labāk ir būt līderim, nevis bosam. Tāpēc es piedalos uzkopšanas darbos. Tas ir veids, kā parādīt ceļu jauniešiem. Es ticu, ka tādējādi vadu viņus pareizajā virzienā."

Mājās spēlējas ar bērniem un skatās Pirmo formulu

BBC izdevies uzrunāt arī Kipčoges sievu Greisu, lai labāk izprastu, kāds slavenais sportists ir ārpus profesionālās darbības.

Abi satikušies, pateicoties Greisas brālim Amosam, kurš ir labs Kipčoges draugs. Greisu piesaistījusi vīrieša "klusā un pazemīgā" būtība.

"Mājās viņš vienmēr ir jautrs un skraida apkārt, rotaļājoties ar bērniem," viņa atklāj. "Tomēr viņš vienmēr stingri pieturas pie laika." Svētdienās ģimene kopā skatoties Formula 1 sacensības. Visa ģimene respektē tēva punktualitāti. Ja svētdienās dievkalpojums baznīcā sākas plkst. 9, tad jau 8.30 ģimene atstāj māju, lai gan baznīca atrodas vien 5 minūšu brauciena attālumā.

Kenijas vieglatlētika ir pieredzējusi vairākus stāstus par veiksmīgiem sportistiem, kuri savus panākumus svin "nedaudz par traku", kļūstot slavas aizrauti. Kipčoge šajā ziņā esot nelokām - viņš nekad nevienam neuzgriezīs muguru. "Man nav papildu naudas, lai faktiski liktu manai galvai sagriezties," saka Kipčoge. "Es esmu cilvēks un palieku kā cilvēks. Nauda ir nostāk. Es nestrādāju ar naudu. Nauda atrodas bankā. Es gribu dzīvot vienkāršu dzīvi."

Nedēļas nogalēs Kipčoge dodas uz savu nelielo fermu, kurā aprūpē govis, aitas un vistas.

Kipčoge stāsta, ka pēc smagajiem treniņiem ar dzīvniekiem jūtas relaksēts. Tie atsvaidzinot viņa prātu. Tieši lauksaimniecība palīdzējusi viņam jaunībā saglabāt sirdi un asinsvadus veselus. Līdztekus skriešanai uz skolu un no tās, pusaudža gados viņš mēdza piepelnīties, ar velosipēdu pārvadājot pienu. Viņš no savas ģimenes saimniecības mērojis aptuveni 40 kilometru tālu ceļu uz pilsētu.

Nav izlaidis nevienu treniņu

Treniņi nometnē tiek uzsākti vēl pirms rīta gaismas. Neskatoties uz to, ka vēl ir tumšs, ap 5.30 pie nometnes vārtiem jau gaida vesels pūlis cilvēku. Viņi nav ieradušies pēc autogrāfiem, bet gan, lai piesaistītu sev Kipčoges uzmanību, cenšoties pierādīt, ka spēj turēt līdzi visu laiku labākajam maratonskrējējam.

Savu nedēļas garāko skrējienu Kipčoge veic tukšā dūšā. "Viņš nekad nav izlaidis treniņu. Nevienu," saka treneris Sangs. To dzirdēt ir teju neticamo, ņemot vērā, ka abi ir strādājuši kopā gandrīz 20 gadu.

Vērojot Kipčoges skrējienu, Sangs stāsta, ka tik tiešām ir bijuši sportisti, kuri šādā veidā - atnākot un vienkārši skrienot līdzās pārējiem sportistiem - ir tikuši uzaicināti uz nometni. Līdz brīdim, kad sportisti atgriezušies nometnē pēc skrējiena, aptuveni 100 cilvēku lielā grupa ir samazinājusies līdz pieciem.

Kipčoges sieva intervijas laikā likusi noprast, ka 2020.gada Olimpiskās spēles, iespējams, būtu sportista pēdējās. Tomēr, tā kā Covid-19 pandēmijas dēļ tās tika atceltas, Kipčoge ir apņēmies aizstāvēt savu titulu 2021.gadā.

Otrs olimpiskais zelts Kipčogi paceltu nākamajā līmenī, bet maz ticams, ka tas viņu izmainītu kā personu. Sportista fizioterapeits atminas brīdi, kad Kipčoge pagājušā gada oktobrī Vīnē kļuva par pirmo cilvēku, kurš maratonu pieveicis ātrāk par 2 stundām - 1 stundā, 59 minūtēs un 40 sekundēs. Tiesa gan, šis rekords nekļuva par jauno pasaules rekordu, jo sacensības netika rīkotas atbilstoši IAAF noteikumiem. Viņa oficiālais maratona pasaules rekords ir 2 stundas, 1 minūte un 39 sekundes.

"Vīnē man tā šķita kā viņa karjeras kulminācija - tā bija iepriekš vēl nepiedzīvota sajūta. Ja kāds cits puisis būtu pārspējis šo divu stundu rekordu, tiktu sarīkots karnevāls. Bet ko darīja Eliuds? Viņš atgriezās nometnē, iedzēra tēju kopā ar komandu un vienkārši atsāka ierasto dzīvi."

Fizioterapeits norāda - kamēr vien Kipčoges veselība un spēks turēsies šī brīža līmenī, sportists uzņemsies paveikt jebko.

Eliuds Kipčoge ir kļuvis par vienu no slavenākajiem sportistiem uz planētas, bet viņa mērķi paliek vienkārši un pazemīgi. "Man vissvarīgākais ir iedvesma, nevis slava," saka Kipčoge. "Runa nav par kļūšanu slavenam, bet par cilvēku iedvesmošanu. Mana laime ir satikt tos, kuri man saka, ka "cilvēkiem nav robežu".