Latvieši gaida savu “Tour de France” iespēju: vai Skujiņš un Neilands var cerēt uz lielām uzvarām?

Abi latvieši arī atlikušajās divās sacensību nedēļās ir gatavi raustīt lielo grupu un atrādīt sevi atrāvienos, tomēr abiem nav izredžu uz augstu vietu kopvērtējumā. Kāpēc tā?

Riteņbraukšana ir komandu sporta veids

“Tour de France” piedalās 22 komandas ar astoņiem braucējiem katrā, faktiski 176 labākie pasaules sportisti. Ierindas līdzjutējam riteņbraukšana varētu šķist ka individuāls sporta veids, kurā uzvar tajā dienā stiprākais. Tomēr šajā sporta veidā vienatnē var uzvarēt tikai individuālo braucienu. Šosejas riteņbraukšanas sacensībās piedalās komandas, kurās lomas ir sadalītas jau pirms starta. Sastāvi tiek veidoti, lai būtu pāris labi sprinteri līdzenumu posmos, pāris kalnu posmos spēcīgi universāli braucēji ar iespēju cīnīties par uzvaru kopvērtējumā, vēl kāds speciālists tieši atsevišķiem paugurainākiem posmiem. Tā jau ir aizpildītas vismaz puse komandas vietu, bet atlikušās paliek tiem, kuri šos līderus mēģinās ar pēc iespējas mazāku spēka resursu patēriņu nogādāt finišā. Visai komandai kopīgais mērķis ir strādāt tā sportista labā, kuram attiecīgajā trasē un dienā ir labākas izredzes uzvarēt. Katrā komandā ir tā sauktie gregari, kuriem lielajās sacensībās nākas vilkt šo vezumu un kuriem karjeras laikā var nebūt neviena iespēja tikt pie iespējas pacīnīties par uzvaru lielajās sacīkstēs. Pēc finiša visas prēmijas tiek mestas vienā katlā – ap desmit procentiem tiek tehniskajam personālam, pārējo todien startējušie sadala vienādās daļās neatkarīgi no vietas finišā.

Latviešiem tiek dotas uzbrukumu iespējas

Toms Skujiņš “Trek-Segafredo” komandā un Krists Neilands pie “Israel Start-Up Nation” ir starp tiem universālajiem braucējiem, kuri palīdz savu komandu līderiem, nelaiž garām iespējas veidot uzbrukumus un braukt atrāvienos. Par abiem mūsējiem var teikt, ka viņi ir virs vidus līmeņa gan finiša sprinta prasmēs, gan kalnā braukšanā, tomēr savu auguma parametru dēļ faktiski nevar pretendēt uz uzvaru tīrā sprinta finišā vai grūtākajos kalnu posmos. Tātad iespējas uz augstu vietu kopvērtējumā ir mazas un galvenais darbs norit komandas biedru labā. Pēc pirmās sacensību nedēļas Skujiņš kopvērtējumā līderim zaudē jau 44 minūtes, Neilands – gandrīz pusotru stundu. Viņu lielās dienas ir tad, kad trases reljefs ir vidēji paugurains un komandas jau izpētījušas spēku samērus. Lielākoties abi pie augstas vietas var tikt no atrāviena vai pat solo aizmukšanas mēģinājuma.

Šī gada “Tour de France” pirmajā nedēļā latvieši veica vairākus uzbrukumus, kamēr citos posmos pēdējos kilometros nemaz necīnījās par individuāli augstām vietām un, iespējams, pat taktiski zaudēja kādu minūti kopvērtējumā. Jo tuvāk nāks sacensību beigas, jo vairāk kopvērtējuma līderi uzmanīs viens otru un nepievērsīs tik lielu uzmanību atrāvieniem, ja tajos aizbrauks minūšu ziņā tālu atpaliekoši sportisti. Ja starp bēgļiem būs kāds no līderiem, tad gan grupa kopējiem spēkiem tūdaļ centīsies atrāvienu likvidēt. Pētot šīgada “Tour de France” kartes, jāsecina, ka trases reljefa ziņā mūsējiem parocīgākā varētu būt sacensību pēdējā nedēļa. Tas ir brīdis, kad daudzi sportisti jau ir pārguruši no garās sacīkstes un brauc izdzīvošanas režīmā, kad kopvērtējuma līderi jau nojauš vietu sadalījumu. Skujiņš un Neilands spēkus centīsies sadalīt tā, lai tā nebūtu izdzīvošanas, bet gan lielo iespēju nedēļa. Protams, neaizmirstot par komandas mērķiem. “Trek-Segafredo” komandas galvenais uzdevums ir un paliks komandas līderu austrālieša Ričija Portē un nīderlandieša Baukes Molema cīņa kopvērtējumā. Pēc pirmajiem deviņiem posmiem viņi ir attiecīgi 11. un 13. vietā.

“Israel Start-Up Nation” komandai šī ir Francijas tūres debija un kopvērtējumā tai nav lieli izaicinājumi. Viens no komandas līderiem sacīksti uzsāka ar savainojumu, divi citi tos guva pirmajos posmos. Tā vien šķiet, ka palikušas tikai divas intereses – lai Gijs Nivs kļūst par pirmo “Tour de France” finišējušo Izraēlas riteņbraucēju un lai kāds pacīnās par pjedestālu atlikušajos posmos. Neilands kādudien varētu būt laba opcija, kuram attiecīgā brīdi metīsies palīgā komandas biedri.  

16 Siguldas kalni pēc kārtas

Carnikavietis Toms Skujiņš riteņbraukšanā nokļuva salīdzinoši vēlu, taču bija iekrājis labu bāzi citos sporta veidos. Džudo bija viens no labākajiem savā grupā. Hokejā bija vārtsargs un ķēra ripas, tomēr šis sporta veids un agrie rīta treniņi Rīgā nebija paceļami ne finansiāli, ne izbraukāšanas ziņā. Labi spēlēja florbolu un esot bijis pat jauniešu izlases kandidātos. Tad kādu dienu māsas draugs ierādīja nu jau vairs neesošo Marsa velotreku, kur nokļuva Rīgas riteņbraukšanas skolā pie viena no pieredzējušākajiem mūsu junioru riteņbraukšanas treneriem Jāņa Krišlauka.

“Mācību daļas vadītāja Dzintra, kura riteņbraukšanas sacensībās bija tiesnese, pēc kādas trešās sacīkstes pienāca uz teica, ka man ir paveicies ar lielisku audzēkni – tas puika brauc taktiski tik pareizi un gudri.  Tad viņam varēja būt 14 vai 15 gadi. Tomam ir milzīgs talants, taču tas uzzied tikai kopā ar darba mīlestību. Bija ļoti strādīgs, godīgs pret paveicamo. Viņš vēl ir no tās paaudzes, kura tik daudz nesēdēja pie datora vai telefona un ielika lielu darba apjomu. Ja riteņbraucējs nevar uzbraukt kalnā, tad nav liela jēga. Kur tad mums tie kalni? Sigulda, nekas cits jau tuvumā nav. Tad nu braucām no Rīgas uz turieni, augšā lejā serpentīnu, ziema vai vasara. 16 reizes pēc kārtas. Pēc tam atpakaļ uz Rīgu. Tagad ir cita paaudze, mazliet slinkāka, arī vecāki šausminās, ja Siguldā uzbrauc nieka sešas reizes,” treneris uzsver, ka riteņbraukšanā bez milzīga darba ieguldīšanas lieli panākumi izpaliks.

Treneris ar lepnumu noskatījies, kā Skujiņš “Tour de France” posmā izcīna otro vietu. “Ar īsziņu starpniecību sazināmies arī tagad, apsveicu Tomu ar šo panākumu, svētdien Vienības velobraucienā satiku arī viņa mammu. Skaists brīdis. Kā būs tālāk? Lielajos kalnos jau ir savas haizivis, taču arī Toms tur var pacīkstēties. Junioru vecumā daudzās sacīkstēs labi brauca kalnos, iekšā viņam ir. Es jau nezinu, kādi būs uzdevumi komandā un pašam Tomam, tur tā sacīkste no iekšas jāredz. Izskatās, ka viņš pašlaik ir stiprs,” treneris cer redzētu vēl kādu pārsteigumu.

Sāka Kuldīgā, turpināja Murjāņos

Neilands ceturtajā posmā devās atrāvienā un beigās palika vienīgais bēglis, kuru pārējā grupa noķēra tikai septiņus kilometrus pirms finiša. Kuldīdznieks savai komandai sagādāja lielisku reklāmu milzīgas TV auditorijas priekšā un pēc finiša kāpa uz pjedestāla kā tās dienas aktīvākais braucējs.   

Neilands riteņbraukšanā sāka trenēties apmēram 11-12 gadu vecumā un viņa pirmais treneris Kuldīgā bija Agris Kimbors. “Krists jau bija pamanīts pilsētā ar riteni braukājot, bija no tiem enerģiski dzīvelīgajiem puikām, kas visu laiku ir kustībā. Krists bija savam vecumam diezgan garš, taču ļoti smalkas miesas būves. Faktiski jau tad bija redzams, ka svara kilogrami viņam nebūs daudz. Labi padevās tehniski sarežģītas lietas, dažādi nobraucieni, velokrosa sacīkstes bija kā viņam radītas,” atceras Neilanda pirmais treneris. Iespējams, bērnībā gūtās iemaņas un teicamā riteņa pārvaldīšanas tehnika Neilandam ļāva iztikt bez kritieniem pirmajā posmā, kad asfalta raupjumu neizbaudīja tikai retais. Todien Nicas apkaimē pēc ilga pārtraukuma uzlija lietus, uz ceļa seguma bija sakrājušās auto eļļas nogulsnes un sportisti ar šaurajām šosejas riepām bija nokļuvuši kā uz ledus.

Kuldīgā treniņi bija gluži vai pretēji tam, kā Rīgā riteņbraukšanā pie Krišlauka skolojās Skujiņš.  “Mana vīzija bija jaunos censoņus nepārmocīt ar lielām slodzēm, vairāk motivēt ar interesantām nodarbībām. Uzskatu, ka agrā sporta veida specializācija nereti noved pie psiholoģiskas izdegšanas. Protams, braucām ar riteni, taču daudz laika veltījām arī vispārējai fiziskajai sagatavotībai, spēlējām basketbolu, futbolu.Varbūt tādēļ zēnu vecumā Krists nebija starp līderiem, Latvijas mačos brauca ap desmito vietu. Tas nebija kā ar Skujiņu – pēkšņi nez no kurienes parādās džeks ar gariem matiem un dragā pa godalgotām vietām. Bija skaidrs, ka Neilands ies uz Murjāņiem un mans uzdevums Kuldīgā bija ielikt pamatus, sagatavot tālākai izaugsmei. Jau nākamajā pavasarī, pēc pārcelšanās uz Murjāņu sporta ģimnāziju pie trenera Ernesta Pūces, viņu bieži redzējām uz pjedestāla,” atceras Neilanda pirmais treneris.

Tālāk pa riteņbraukšanas kāpnēm kuldīdznieku veda jau citi. 2019. gadu viņš no mūsu profesionāļiem pabeidza visaugstāk pasaules rangā, 26 gadu vecumā tika atzīts par Latvijas labāko riteņbraucēju un valsts gada uzlecošo sporta zvaigzni. Par dzimto Kuldīgu nav aizmirsis arī tagad – ja vien ir iespēja, atbrauc aprunāties ar mazajiem riteņbraucējiem, izbrauc kopā kādu treniņu. Kuldīgā riteņbraucēju sporta bāzē ir savs slavas stūrītis, kur ir gan Neilanda Latvijas čempiona, gan pērn izcīnītais Ungārijas daudzdienu velobrauciena uzvarētāja krekls. Kolekcijas turpinājumam noderētu arī kāds “Tour de France” posma uzvarētāja krekls!

Ugrjumova uzvaras un citi mūsējie

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas vienā no pasaules sporta galvenajiem sporta notikumiem “Tour de France” piedalījušies vien nepilns desmit mūsējo. Tūdaļ pēc PSRS pajukšanas augstākajā līmenī brauca sarkandaugavietis Pjotrs Ugrjumovs, kuram veiksmīgākā no viņa trīs tūrēm bija otrā 1994. gadā, kad tika uzvarēti divi posmi un kopvērtējumā izcīnīta otrā vieta aiz slavenā spāņa Migela Induraina. Tā bija augstākā klase un Latvijas vārds izskanēja ļoti skaļi, taču divus gadus vēlāk Ugrjumovs jau bija pieņēmis Krievijas pilsonību un šo valsti pārstāvēja Atlantas olimpiādē. Par Latvijas pilsoni Ugrjumovs atkal kļuva 2005. gadā pēc aktīvā sportista karjeras beigām.

No latviešiem lielākā tūres pieredze joprojām ir Arvim Pizikam, kurš deviņdesmitajos gados startēja četras reizes un atsevišķos posmos par labāko rezultātu kļuva iekļūšana pirmajā desmitniekā. Pa trīs “Tour de France” startiem ir Ugrjumovam, Raivim Belohvoščikam, Romānam Vainšteinam un Skujiņam, divi – Gatim Smukulim, pa vienam – Kasparam Ozeram un Neilandam. Pat tādam elites klases sprinterim kā Vainšteinam Francijas ceļos neizdevās uzvarēt nevienu posmu un arī vieta uz goda pjedestāla sanāca tikai divas reizes.

“Tour de France” šogad svin savu 107. gadskārtu. Ierasti vasaras vidū notiekošās sacensības koronavīrusa pandēmijas dēļ tika pārceltas uz rudeni. Sportistiem šogad 21 posma laikā kopā jāveic 3484 kilometri. Visas komandas dzīvo un pārvietojas “Tour de France” burbulī . Līdz šim ir izdevies izvairīties no inficēšanās gadījumiem. Ja tādi būs, sacensību nolikums paredz bargas sekas – inficētā sportista komanda tiek izslēgta no sacensībām.