Zībarts skaidro, kāpēc Pasaules kauss sieviešu izlasei nebija tik sekmīgs kā cerēts
Latvijas sieviešu basketbola izlase nesen aizvadītajā Pasaules kausa izcīņā nebija tik saliedēta komanda kā pirms gada Eiropas čempionātā, kad tika izcīnīta sestā vieta, uzskata valstsvienības galvenais treneris Mārtiņš Zībarts.
Jau ziņots, ka Latvijas izlase savā debijā Pasaules kausa izcīņā Tenerifē piedzīvoja trīs zaudējumus trīs spēlēs, nespējot izkļūt no apakšgrupas, turnīru noslēdzot 13. pozīcijā 16 komandu konkurencē.
"Nebijām tik saliedēta komanda, kā pērn Eiropas čempionātā," Latvijas Basketbola savienība (LBS) citē Zībarta teikto, norādot, ka tas izpaudies komandas "ķīmijā", arī lomu sadalē un to pieņemšanā.
"Bija vēlme saglabāt esošo un pievienot jaunas vērtības. Pēc savainojuma ierindā atgriezās Dita Rozenberga, ar ASV gūto pieredzi pievienojās Digna Strautmane. Cerējām uz Zentu Meļņiku, kura ļoti būtu noderējusi gan pret Ķīnas, gan Senegālas fiziski spēcīgajām centra spēlētājām. Diemžēl savainojums šo plāna daļu izjauca. Runājot par jaunu "recepti" – Latvijas basketbols nav tik bagāts resursiem, lai strauji veiktu kardinālas pārmaiņas. Treniņos iesaistījām vairākas jaunas kandidātes, bet viņām bija grūti ātri apgūt daudzas jaunas lietas tā, lai izkonkurētu pieredzējušās spēlētājas," skaidroja treneris.
"Gada laikā kopš Eiropas čempionāta dzīve nebija stāvējusi uz vietas un fons bija savādāks nekā gadu iepriekš. Pirms gada visi bijām izsalkuši pēc panākumiem. Pēdējie Eiropas čempionāti nebija bijuši veiksmīgi, daudzas meitenes nebija apmierinātas ar savu lomu klubos. Tagad aiz muguras bija sestā vieta Eiropā un pārsvarā labas sezonas klubos, bet bija pabalējušas atmiņas par to, ar kādu pašatdevi un komandas spēli tā tika izcīnīta. Piedevām sezonas laikā mums nebija jāpiedalās Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēs, ilgi nebijām tikušies un nebija iespēja sajust pārmaiņas noskaņojumā. Vasarā likās, ka dzīve turpinās no vietas, kurā apstājāmies 2017.gada jūnijā, bet patiesībā bijām jaunā situācijā, citās izejas pozīcijās," sprieda Zībarts.
Viņš norādīja, ka biju cerējis, ka katras spēlētājas pienesums īsos fragmentos – būs lielāks. "Tas ir izaicinājums katrā sporta spēļu komandā – spēlētājām jāsaprot un jāpieņem sava loma arī tad, ja tā mainās. Šai ziņā pozitīvākais piemērs bija Aija Brumermane, kura izdarīja tieši to, ko no viņas gaidīja – turēja aizsardzību, izcīnīja bumbas, palīdzēja izbrīvēties partnerēm un pati veiksmīgi izmantoja iespējas gūt punktus, kad tādas radās," sacīja Zībarts.
Latvijas izlase turnīru sāka ar 61:64 zaudējot Ķīnai, kam sekoja sāpīga neveiksme 69:70 pret Senegālu. Jau pēc otrās spēles bija skaidrs, ka Latvijas basketbolistes netiks izslēgšanas mačos. Savukārt pēdējā cīņā ar 76:102 tika atzīts nākamo turnīra uzvarētāju - ASV izlases pārākums.
"Pēc izšķirošā zaudējuma Senegālai mums bija sapulce, kurā atklāti centāmies izrunāt visas problēmas. Izskanēja arī vārdi, ka konkrētas spēlētājas nav sapratušas savu lomu komandā, bet patiesībā aiz šī formulējuma drīzāk slēpās neapmierinātība ar atvēlēto spēles laiku. Tas nav viens un tas pats," Zībarts atzina, ka ne visas spēlētājas bijušas apmierinātas ar sev atvēlēto lomu komandā.
Zībarts arī norādīja, ka komandai nav izdevies saglabāt ritumu uzbrukumā.
"Uzstādījums bija ātra bumbas kustība, iesaistot visas basketbolistes. Jau pārbaudes spēles parādīja, ka brīžos, kad tas tiek darīts, izdodas tikt pie brīviem metieniem pret jebkuru aizsardzību. Tā spēlējām turnīrā Parīzē, mačos ar Grieķiju, arī pēdējā pārbaudes spēlē ar Kanādu. Taču oficiālajās spēlēs pareizais ritms tika uzturēts tikai epizodiski un bumba tika pārturēta. Iemesli varēja būt dažādi – stress, centieni atrast labāko risinājumu vai vēlme uzņemties iniciatīvu visās situācijās, ieskaitot tās, kad spēles loģika to neprasīja. No visa pa druskai, bet kopumā spēle nevedās, pārliecība zuda un agri vai vēlu sekas izpaudās arī aizsardzībā," atzina treneris.
"Jāpievērš vēl lielāka uzmanība lietām, kas notiek ārpus basketbola laukuma. Komandas saliedēšanai. Lai komanda laukumā būtu kā stipra dūre, tai jābūt vienotai arī ikdienā. Iepriekš manā praksē tā ir bijis gan jaunatnes izlasēs, gan pērn Eiropas čempionātā. Problēmu uzķēru pārāk vēlu un izskatās, ka šoreiz mēs lielāko neveiksmi piedzīvojām nevis laukumā, bet ārpus tā," secināja Zībarts.
"Cerētā rezultāta nav, tātad kļūdas bijušas visiem, arī treneriem. Ar palīgiem vēl apsēdīsimies un izrunāsim nianses, gatavojot pārskatu LBS Treneru komisijai – lai atdziest emocijas. Jau iepriekš runāju par daudzām lietām, kur kļūdījos nepieņemot varbūt grūtus (cilvēkiem ārpus komandas varbūt nesaprotamus), drosmīgus lēmumus. Tur saskatu savu vislielāko vainu. Ja vien būtu iespējams atgriezt laiku atpakaļ, treniņprocesā noteikti būtu vairāk laika veltījis arī pēdējo sekunžu epizožu izspēlēm. Vienmēr var atrast variantus, ko varēja darīt savādāk. Bet vislabāk būtu, ja visu spēli būtu nospēlējuši labāk un pēdējam uzbrukumam nebūtu tik milzīga nozīme," piebilda Zībarts.
Treneris arī norādīja, ka viņam ir žēl spēlētāju, kuras ieguldījušas lielu darbu, bet cerēto sasniegt neizdevās.
"Sāpīgi par meitenēm, kuras iztērēja milzum daudz enerģijas gan gatavošanās procesā, gan spēlēs. Sāpīgi par mūsu lieliskajiem līdzjutējiem – gan tiem, kuri bija ar mums Tenerifē un visiem spēkiem atbalstīja komandu, gan tiem, kuri turēja par mums īkšķus mājās. Ļoti žēl, ka šoreiz nespējām dāvāt uzvaru prieku. Par laimi, basketbols turpinās un piedāvā citas iespējas, kuras jācenšas izmantot," optimismu centās saglabāt Zībarts.
