Latvijas hokeja izlases pirmā maiņa izgāžas pasaules čempionātā

Neesam mēs hokeja lielvalsts, taču, ja lielākā daļa izlases otro sezonu spēlē pasaules (it kā) otrajā spēcīgākajā hokeja līgā, būtu tikai likumsakarīgi, ja gadu no gada mēs progresētu. “Dinamo Rīga” sastāvā aizvadītajā sezonā jūtami lielāka loma uzbrukumā bija pašmāju hokejistiem, tāpēc ar lielām cerībām tika gaidīts pasaules čempionāts. Vēl jo vairāk olimpiskajā gadā praktiski visas izlases uz pasaules čempionātu veda atjauninātas izlases, tāpēc mēs pamatoti cerējām uz vietu ceturtdaļfinālā. Ja tiešām KHL ir otra spēcīgākā līga pasaulē, tad jau mūsu lieliski saspēlētajiem dinamiešiem vajadzēja “braukt pāri” Šveices superlīgā, Zviedrijas elites sērijā un Čehijas ekstralīgā apbružātajiem sāncenšiem, taču tik viegli hokejā nav. Līmenis ir jūtami izlīdzinājies visā pasaulē, protams, NHL ir pāri visam, taču tikai tad, ja vīri ir patiešām noskaņojušies spēlēm un grib uzvarēt, kas amerikāņiem un kanādiešiem šajā čempionātā ir liela problēma. “Dinamo” spēlētāju sakarā varētu teikt:  gara un grūta regulārā sezona, olimpiskās spēles, izslēgšanas spēles – puiši ir noguruši, “atēdušies” hokeju, tāpēc nav dzirksteles acīs sevi pierādīt, bet vai tad Jaromīram Jāgram, Tomašam Rolīnekam, Jakubam Klepišam, Mihaēlam Nīlanderam ir citādāk, un kas viņiem ir jāpierāda? Nemaz nerunājot par krievu superzvaigznēm Aleksandru Ovečkinu, Iļju Kovaļčuku, Pāvelu Dacjuku, kuru meistarība, izturība un trenētība ir tādā līmenī, ka viņi nemaz nespēj laukumā sevi nepierādīt. Krievijas izlases līderiem atliek laiks visam – nospēlēt krietni garākas sezonas nekā KHL, pamatīgi izklaidēties un vēl pasaules čempionātā visus uzvarēt. Tādiem laikam ir jābūt īstiem hokejistiem – ar uzvarētāju raksturu.

Latvijas izlases rezultāts nav nekāda izgāšanās, jo no A grupas ārā nekrītam, tomēr gribējās vairāk un īpaši jau no pirmā uzbrucēju trijnieka, kuru salīdzinājumā ar iepriekšējo pasaules čempionātu regress ir acīm redzams. Latvijas hokeja izlasei veiksmīgajā 2009. gada pasaules čempionātā, kurā atkārtojām savu visu laiku augstāko rezultātu – septīto vietu, tieši Herberts Vasiļjevs, Aleksandrs Ņiživijs un Mārtiņš Cipulis bija galvenais mūsu spēks uzbrukumā, bet šogad viņi bija, maigi sakot, neveiksmīgi. Latvijas izlases kapteinis Vasiļjevs pagājušajā gadā guva trīs vārtus (divusvairākumā), atdeva sešas rezultatīvas un nopelnīja lietderības koeficientu (+1), šogad tikai trīs piespēles un lietderība (-2). Mūsu izlases galvenajam tehniķim Ņiživijam Šveices čempionātā – trīs vārti (vieni vairākumā), piecas piespēles un (+1), bet šogad Vācijā vieni vārti vairākumā, viena piespēle un komandā sliktākais lietderības koeficients (-5). Mārtiņš Cipulis pagājušajā gadā guva četrus vārtus (vienus vairākumā), izdarīja divas piespēles, un viņam bija neitrāls lietderības koeficients, taču šogad vieni vārti vairākumā, viena rezultatīva piespēle un lietderība (-3). Abi šie čempionāti Latvijas izlases vadošajam trijniekam ir kā diena pret nakti, un nedaudz smieklīgi šķiet, ka Herberts Vasiļjevs neveiksmes vairākumā noveļ uz pārliecības trūkumu. Kam tad būs tā pārliecība, ja ne komandas kapteinim, kurš ir aizvadījis 51 gana sekmīgu spēli NHL (8 vārti un 17 piespēles), vai Krievijas superlīgas ilggadniekam Aleksandram Ņiživijam? Bija skaidri redzams, ka šiem uzbrucējiem ir jāmaina spēles stils, taču viņi stūrgalvīgi to nedarīja. Ja pat Oļegs Znaroks atzīst, ka no pieredzējušajiem hokejistiem bija gaidījis krietni vairāk, tad ir pamats aizdomāties. Ja nebūtu tik veiksmīgā 2009. gada čempionāta, tad varētu padomāt, ka viņi vienkārši nevar vai nemāk, taču tā tas nav. Kas par vainu? Psiholoģija? Iespējams, vismaz diviem pieredzējušākajiem tā varētu būt, jo par Ņiživiju ļoti aktīvi interesējas daži KHL klubi (pēc neoficiālas informācijas, arī OHK “Dinamo”, kuru, visticamāk, trenēs Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš), kuri ir gatavi maksāt krietni vairāk nekā “Dinamo”. Arī Vasiļjevam nākotne ir gana skaidra – ja ne Krēfeldes “Penguine”, tad “Dinamo” ar atplestām rokām gaida. Varbūt Cipulim ir nedaudz nedrošāka situācija, taču gana sekmīgās KHL izslēgšanas spēles, visticamāk, būs pārliecinājušas “Dinamo” vadību par jaunu līgumu, un tieši Mārtiņam par cīņasspara trūkumu pārmest neko nedrīkstētu.

Aizsardzības līnijā Māris Jass un Jānis Andersons diemžēl pierādīja, ka šādam līmenim viņi vēl nav gatavi. Artūrs Kulda un Kristaps Sotnieks, neskatoties un negatīvo lietderības koeficientu, vēl treknāk lika ierakstīt savus vārdus NHL skautu blociņos, kur, visticamāk, Artūrs jau nākamgad spēlēs, bet Kristaps mēģinās sisties caur AHL. Veiksmīgi čempionātu aizvadīja Guntis Galviņš un Georgijs Pujacs, kuri bija ne vien labi tiešajos pienākumos, bet arī rezultatīvi un ar labu lietderības koeficientu. Arvīds Reķis aizvadīja ļoti divējādu čempionātu – sākot ar sekmīgiem pirmajiem mačiem un pārliecinoši spēli aizsardzībā un beidzot ar maču pret Čehiju, kur ne vien zaudēja teju visas divcīņas, bet arī darbības uz zilās līnijas bija ļoti nepārliecinošas. Aleksandrs Jerofejevs čempionātu sāka pārliecinoši, taču uz beigām kļuva krietni lēnāks un nepārliecinošāks (iespējams, savainojuma dēļ). Jēkabs Rēdlihs laikam īsti neatrada savu spēli, gluži kā Znaroks viņam vietu (mētājot starp uzbrukumu un aizsardzību). Lieliskas epizodes spēka cīņā (šajā komponentā otrs labākais no aizsargiem, aiz Kuldas) mijās ar muļķīgiem noraidījumiem. Šķiet, bija pārāk daudz “uzvilcies”, kas traucēja nospēlēt krietni veiksmīgāk, ko viņš noteikti ir spējīgs.

Kasjauns.lv čempionāta vērtējums desmit baļļu sistēmā – pieci (viduvēji). Uzvarējām tos, kas bija jāuzvar, hokeja lielvalstis, izņemot Kanādu, pabiedējām, taču ne vairāk. Ilūzijas par neaprakstāmo progresu, spēlējot KHL, laikam nav pamatotas, jo jāpiekrīt Robera Bukarta teiktajam, ka mums ir problēmas ar psiholoģiju, vairāki hokejisti dažādu iemeslu dēļ nebija pilnīgi gatavi cīņai par augstām vietām. Varbūt daļa vainas ir jāuzņemas arī treneriem Oļegam Znarokam un Harijam Vītoliņam, kuri pilnvērtīgi nepiedalījās sagatavošanās procesā un nespēja puišus mobilizēt labākam sniegumam laukumā, bet daļēji jāpiekrīt arī galvenā trenera teiktajam, ka nav jau mums tik lieli tie hokeja resursi, lai nepaņemtu kādu spēlētāju, kurš pēc veiksmīgas sezonas pašapmierinātībā skatās uz cipariem savos nākamās sezonas līguma piedāvājumos. Traģēdija nav notikusi, varbūt uz nākamo čempionātu būsim svaigāki, gribošāki un arī veiksme mums uzsmaidīs, bet par to jau nākamgad Slovākijā.

kasjauns.lv/Foto: AFP