Latviete kļūst par pasaules čempioni ārmreslingā

Čingule triumfēja svara kategorijā virs 80 kilogramiem, finālā cīņā ar labo roku pieveicot krievieti Liliju Hamiduļinu, bet sacensībās ar kreiso roku izcīnīja ceturto vietu.

Lieliskus panākumus guva arī citi Latvijas sportisti. 2009. gada pasaules čempions Jānis Amoliņš kategorijā līdz 75 kilogramiem cīņā ar labo roku ieguva sudraba godalgu, finālā zaudējot krievam Kadzimuratam Zolojevam. Bet divkārtējam pasaules čempionam Normundam Tomsonam pietrūka pavisam nedaudz līdz trešajam titulam. Startējot svara kategorijā līdz 110 kilogramiem, viņš cīņā ar labo roku līdzvērtīgās cīņās viņš zaudēja ASV sportistam Deivam Čafī un ukrainim Serhijam Tokarevam, iegūstot trešo vietu.

Viņa var nolauzt večus!

2007. gadā, kad Žanna Čingule pirmo reizi kļuva par pasaules čempioni, ar viņu satikās arī žurnāls „Kas jauns”. Zīmīgi, ka savās pirmajās sacensībās pirms vairākiem gadiem Žnna salauza pretiniecei roku. Bet dzīvē viņa ir aktīva, jautra, ļoti komunikabla un nepārtraukti smaidoša jauna sieviete.

Žanna ārmreslingam pievērsās, pateicoties krusttēvam Dzintaram Čingulim, kurš 1997. gadā izcīnīja Latvijai pirmo medaļu starptautiskās sacensībās. Viņš ilgi un dikti centies pierunāt radinieci pievērsties šim sporta veidam, līdz 2001. gadā, kad Žannai palika 16 gadi, viņa sākusi trenēties pie pasaules čempiona Modra Stalgēviča.

Žannai ārmreslings ļoti iepaticies. Jautāta, kas viņu piesaista, stipriniece nedomājot atbild: „Šis ir individuāls sporta veids, kurā viss atkarīgs no paša. Bet galvenais ir izjūtas pēc uzvarām, tās ir neaizmirstamas. Brīdis, kad tiesnesis paceļ manu roku un nosauc — „Tu uzvarēji!”, man ir kā medusmaize lācim pavasarī. Patīk būt uzvarētājai, saņemt medaļas.”

Žannas Čingules treneris stāsta, ka viņas karjeras pirmsākumos nekas nav liecinājis, ka no šīs meitenes varētu iznākt čempione — nekādas tehnikas un cerības par progresu. Tagad Žanna cītīgi trenējas, it sevišķi pirms sacensībām, kad aktīva sagatavošanās notiek četrus mēnešus: vienu mēnesi viņa nodarbojas ar vispārējo fizisko sagatavotību, pārējos — strādā pie laušanās tehnikas, izpildot speciālus vingrinājumus. Kā izpaužas vispārējā sagatavotība? „Daru visu — trenažieru zāle, peldbaseins, bet ar krosu gan esmu uz „jūs”. Skriet man ļoti nepatīk. Kad skolas gados bija jāskrien kross, vai traka paliku no nepatikas. Un kur nu vēl slēpošana,” atklāti atzīst sportiskā dāma.

Žanna teic, ka ar ārmreslingu nodarbosies tik ilgi, kamēr tas būs iespējams. „Ir baigais āķis lūpā! Un ārmreslingā nav vecuma ierobežojumu. Pasaules čempionātā veterānu grupā uzvarēja onkulītis, kas vecāks par 70 gadiem. Kāpēc es tā nevarētu? Kamēr spēšu aizklunkurēt līdz cīņas galdam, tikmēr lauzīšos,” pārliecināta ir Žanna. Viņas nodarbošanos atbalsta arī vecāki un tuvinieki, kaut gan vecmāmiņa laukos joprojām cerot, ka mazmeita reiz beigs „māžoties” un sāks nodarboties ar sievišķīgākām lietām — tautas dejām un tamborēšanu. „Bet — lai necer!” nospurc sportiste.

Vaicāta, vai nav bail no traumām un vai gadās, ka cīņā lūst kauli, Žanna Čingule šokē. „Pašās pirmajās sacensībās es pretiniecei salauzu roku. Pilnīgi nejauši... Atskanēja pretīgs krakšķis, un es jau domāju, ka roka salūzusi man. Skatījos, nē — man it kā viss kārtībā. Un tikai tad pamanīju, ka tai sievietei viss elkonis sajucis...” atceras sportiste. Tajā pašā laikā viņa mierina, ka tik bīstams šis sporta veids nemaz neesot — rokas lūstot tikai tiem, kas nav pietiekami sagatavoti un lieto nepareizu tehniku. „Ka pašai kaut kas tāds varētu notikt, nebaidos. Es jau esmu trenēta, man rokas gluži kā iecementētas,” piemiedz ar aci Žanna.

Žanna gan sūkstās, ka Latvijā viņai vairāk nav ar ko cīnīties — pretinieču viņas svara kategorijā kļuvis krietni mazāk. „Varbūt nobijušās, ka nav vairs cerību uzvarēt?” gardi smejas blondā dāma un paskaidro, ka nu viņa braukā uz sacensībām Lietuvā, Zviedrijā... „Lai Latvijā būtu ar ko sacensties, Ārmreslinga federācijas vadībai ierosināju, lai atļauj man startēt vieglāka svara vīriešu grupā. Taču vadība smēja, ka nebūšot labi — pieveicot puišus, es radīšu viņiem morālu traumu,” teic Žanna, atklājot, ka tomēr ar puišiem viņa kopā trenējoties gan. „Tas pat ir labāk, jo man ir lieliski un spēcīgi treniņpartneri, pateicoties kuriem pati kļūstu spēcīgāka.”

Izrādās, ka Žannai tomēr ļoti bieži sanāk cīnīties ar vīriešiem. „Daudzi, uzzinot, ka nodarbojos ar ārmreslingu, gatavi pārbaudīt spēkus. Uzreiz tiek sameklēts galds, un sākas cīņa. Daži ir arī mani uzvarējuši... Visgrūtāk cīnīties ir ar lauku traktoristiem. Viņiem ir krampis iekšā, kārtīgi turas pretī! Žēl tikai, ka liela daļa vīriešu nemāk zaudēt. Citi ir priecīgi, ka piekāpušies sievietei, bet citi ir bezmaz gatavi pat laist lietā dūres, lai kaut kā atbrīvotos no šā „kauna traipa””.

Pliķi pirms cīņas

Stāstot par ārmreslinga niansēm, Žanna uzsver, ka pats galvenais ir reakcija — sakoncentrēt visus spēkus cīņas sākumam un tad nekavējoties reaģēt uz starta signālu. Jo, kurš ātrāk reaģē, tam ir lielāks pārsvars cīņā.

Lai sevi noskaņotu cīņai, Žannai nepieciešams uzdzīt niknumu. „To palīdz arī komandas biedri, mani apceļot un kaitinot. Viņi mani kārtīgi sakacina. Bet vēl man palīdz, ja pirms cīņas sevi pamatīgi iepliķēju. Dažreiz to palūdzu izdarīt citiem, taču tas ir bīstami — puiši mums ir spēcīgi, un pēc viņu pļaukām pamatīgi sūrst vaigi,” viņa jautrojas.

Pasaules čempione arī izstāsta, ka katrai sportistei ir savas viltības un tehnika. „Var apmānīt pretinieku, izmainot tvērienu. Ir arī dažas blēdības. Piemēram, kādreiz bija noteikums, ka cīņa ir zaudēta, ja noslīd roka no galda. Tad nu es tā viltīgi centos nostumt pretinieces roku. Tagad gan šī stumšana ir aizliegta,” mazliet skumji nopūšas Žanna Čingule — pasaules spēcīgākā dāma ārmreslingā svara kategorijā virs 80 kilogramiem.

Juris Vaidakovs/ Foto: Juris Vaidakovs, no Žannas Čingules personīgā arhīva