Oļegam Znarokam attīstīta ir tikai puse no smadzenēm

Par Oļega Znaroka latviešu valodas zināšanām un spēcīgo „mātesvārdu” krājumu ir runāts daudz, taču šis ieraksts šoreiz pārspēj visu. Saruna esot it kā no komandas ģērbtuvēm, kur runas tonis un rupjību skaits patiešām ir neiedomājams – gluži kā „vislabākajās” zeku aprindās. Kasjauns.lv, nebūdami simtprocentīgi pārliecināti, ka runātājs tiešām ir Latvijas hokeja izlases galvenais treneris, un milzīgā rupjību daudzuma dēļ nolēma nepublicēt šo audiofailu (

), bet gan tikai valodnieces, Saeimas deputātes Janīnas Kursītes-Pakules pārdomas par dzirdēto.

Kursīte-Pakule neuzskata, ka Saeimas Izglītības un zinātnes komisijai vai tās sporta apakškomisijai būtu jāapspriež šis jautājums, jo tā ir pašu valstsvienības spēlētāju izšķiršanās, vai rezultāta labā paciest, ka pret viņiem izturas kā pret dzimtcilvēkiem.

Valodniece, kuras viens no interešu laukiem ir necenzētā leksika, Znaroku tomēr labprāt uzaicinātu uz komisiju, jo viņa runasveids esot interesants diskusijas temats. Izšķiršanos uzticēt valstsvienību tādam trenerim Kursīte-Pakule pielīdzina kolhoza priekšsēdētāja dilemmai, vai paciest kombainieri, kurš „pļauj labi, bet dzer arī labi un lamājas tāpat labi”.

 „Zināt lamuvārdus un lietot lamuvārdus nav viens un tas pats. Lietot lamuvārdus publiskajā telpā un lietot lamuvārdus privātajā telpā – tas arī nav viens un tas pats. Jautājums, vai Oļega Znaroka saruna ar hokejistiem ir publiskā vai privātā telpā? Es patiešām neesmu sporta speciāliste, bet, manuprāt, tas ir gan viens, gan otrs. Attiecībā pret hokejistiem tas droši vien ir, kā viņi to paši uztver. Mūs pārējos tas neskar, ja tā ir iekšējā saruna. Valoda ir ļoti mainījusies, ne tikai latviešu valoda. Es tā pie sevis iedomājos – ja XX gadsimta sākumā krievu aristokrāti spēlētu, pieņemsim, futbolu, tad šādu vārdu lietošana vispār bija neiedomājama ne no trenera, ne no spēlētāju puses, lai gan arī aristokrāti zināja spēcīgus vārdus. Bet ir izmainījies arī sports, ne tikai valoda. Ja sports vēl XX gadsimta sākumā bija gan izrāde, gan fiziskās formas uzturēšana, tad XX gadsimta beigās un īpaši XXI gadsimtā sports ir kļuvis par tādu nepārtrauktu ekstremālu situāciju virknējumu: sports, nauda, izklaide – iegūs, neiegūs naudu, izklaidēs, neizklaidēs publiku. Tā ir spēle uz uzvaru par katru cenu. Treneri un sportisti ir nepārtrauktā spriedzē. Varbūt to var salīdzināt ar kuģa grimšanu, kad arī tas, kurš sevi uzskata par visādā ziņā politkorektu un citādās situācijās lieto garus paplašinātus teikumus, diez vai teiks: „Kolēģi, mieru, kāpjam palēnām!”

Šajā ierakstā ir runa par „tabu vārdiem”, kas ir sakoncentrēti smadzeņu labajā puslodē. Znarokam, iespējams, ir attīstīta tikai viena, proti, labā smadzeņu puslode, ko lai dara. Laikam kā treneris Znaroks ir labs, un to var aptuveni salīdzināt ar labu kombainieri, kas pļauj labi, bet dzer arī labi un lamājas tāpat labi. Un tad kolhoza priekšsēdētājam un tiem, kas tajā kolhozā strādā, ir jāizlemj, kas ir svarīgāk – lai tas kombainieris labi pļauj vai lai labi izrunājas. Tā nav viegla izvēle, ja tiem, kas ir aiz kombaina, katru dienu jādzird, kā viņš izrunājas un kā viņš dzer.

Manuprāt, svarīgākais jautājums šeit attiecas uz pašiem hokejistiem – ja es būtu hokejiste, man tas būtu ļoti aizskaroši, jo hokejistus tas noliek trenējamo dzīvnieku lomā. Hokejisti nav dzimtcilvēki, viņiem ir jāizvēlas, vai viņiem tas ir pieņemami, ka treneris viņus trenē ar šiem ārkārtīgi spēcīgi sabiezinātajiem vārdiem. Varbūt tas viņos uzjunda kaut kādu dzīvniecisku spēku, agresiju, dod rezultātus un ir pieņemami. Lasot hokejistu intervijas, piemēram, ar Sandi Ozoliņu, ir skaidrs, ka viņi ir inteliģenti cilvēki, un, ja katrā spēlē jādzird šādi vārdi, tas spēlētājus pazemina par dzīvniekiem. Ne tikai mums, kas dzīvojam postpadomju telpā, bet arī Rietumu telpā mēs esam pārvērtušies par savas darbavietas, par savas naudas, komforta, par savas karjeras vergiem. Aizstumts malā ir tas, kas veido vērtību pasauli un pašcieņas pasauli. Varētu teikt, ka hokejistus vada gan nauda, gan rezultāts un tādēļ varbūt viņi pārvēršas tādā trusīšu barā, kas piekrīt, lai treneris ar viņiem rīkojas kā kaklakungs, jo pēc tam nāks burkāns, nāks nauda. Man liekas - uz hokejistiem kā personībām tas iedarbojas iznīcinoši. Tātad galvenais ir hokejisti. Mēs uz ārpusi to nedzirdam, mēs redzam rezultātu, mūs tas skar tad, kad Znaroks runā publiski. Ja tā būtu publiskā runa, tas būtu absolūti nepieņemami. Varbūt Znaroks kā valstsvienības treneris ir hameleons, kurš ar hokejistiem lieto to valodu, kas uz viņiem iedarbojas, un publiskā telpā viņš spēj runāt kā angļu aristokrāts? Es nekad neesmu dzirdējusi viņu runājam publiski. Bet, ja viņš spēj sarunāties tikai tajā valodā, kas dzirdama ierakstā, un uz ārpusi pavisam nav spējīgs runāt, tad tas ir bēdīgi valstsvienībai, pat ja tā iegūst labu vietu. Valstsvienības treneris nav mēmais, bez tās funkcijas, ka jāsasniedz rezultāts, jāvada komanda, viņam labi jākomentē gan zaudējumi, gan uzvaras, gan jāpārstāv valsts. Viņa runa tajā brīdī caur konkrēto sporta veidu ir valsts rupors. Znaroks neprot latviešu valodu, jautājums, vai viņš prot krievu valodu? Tas atkal ir stāsts par labo kombainieri, kurš dzer un lamājas – kamēr neviens to neredz un viņš viens pats pļauj labību, tikmēr galvenais ir darba rezultāts, bet, ja tas demoralizē visus, kas ir apkārt, tā ir nepārtraukta garīgā lauka piesārņošana,” portālam pietiek.com savas domas pastāstīja Janīna Kursīte-Pakule.