Arājs tur īkšķus par visiem Latvijas sportistiem
Zelta medaļas vērti ir ne tikai visi mūsu olimpieši, kas ar neatlaidību un sūru darbu ir nopelnījuši iespēju pārstāvēt Latviju olimpiskajās spēlēs, bet arī tie, kas viņus gadiem ilgi atbalstījuši, palīdzējuši, motivējuši.
Katram sportistam ir kāds tuvs cilvēks, kam pienākas īpaša pateicība, tāpēc „Latvijas Mobilais telefons” rīko akciju, kuras laikā Latvijas olimpiešiem ir iespēja piešķirt zelta medaļu kādam sev nozīmīgam cilvēkam.
Latvijas rekordists 100 metru sprintā Ronalds Arājs īsi pirms Londonas olimpiskajām spēlēm Eiropas čempionātā vieglatlētikā guva smagu traumu un spiests šīs olimpiskās spēles izlaist. Bet viņš ir iekļauts olimpiskās delegācijas sastāvā un savu simbolisko „Latvijas Mobilā telefona” zelta medaļu pasniedza tēvam un pirmajam trenerim— Ronaldam Arājam senioram.
Ronalds Arājs seniors sarunā ar „Kas Jauns” atzīst, ka, protams, lielāks prieks būtu sekot olimpiskajām spēlēm, ja paša dēls tajās startētu, taču sports paliek sports un ne vienmēr viss notiek, kā gribētos. „Bet tāpat sekoju spēlēm, turu īkšķus par visiem Latvijas sportistiem un visiem vēlu labākos rezultātus. Prognozēt gan neņemšos, kuri sportisti atvedīs mājās medaļas no Londonas,” atzīst Arājs seniors, piebilstot, ka viņam patīk televīzijā paskatīties arī, kā basketbola laukumā veicas ASV izlasei.
„Latvijas Mobilā telefona” zeltas medaļu Ronalds Arājs seniors no dēla saņēma pagājušās nedēļas nogalē, kad bija devies uz Vaivaru rehabilitācijas centru, kur traumu dziedē Ronalds Arājs juniors. „Aizbraucu apciemot dēlu, un tas tiešām bija pārsteigums, kad viņš man pasniedza „Latvijas Mobilā telefona” medaļu. Protams, ir gandarījums, ka tiek novērtēti ne tikai sportisti, bet arī personas, kas ko darījušas, lai izveidotos šis sportists. Būtu vairāk tādu uzņēmumu, kuri varētu un gribētu šādi simboliski atcerēties,” saka treneris Ronalds Arājs. Viņš teic, ka pēc medaļas saņemšanas nekādu ballīti nav rīkojis. „Kur tad Vaivaros ballēsies? Pasēdējām ar dēlu, parunājām. Tā tad arī bija visa medaļas atzīmēšana,” teic Arājs seniors.
Stāstot par dēlu un viņa pievēršanos sportam, treneris bilst, ka puikam jau nemaz nav bijis lielas izvēles, ko darīt, jo ne tikai tēvs bija sportists, bet arī mamma Agija Arāja cieši saistīta ar sportu. „Sākumā jau nebija tikai sprints. Bija vispārēja fiziskā sagatavošanās, un tad ar laiku skatījāmies, kas labāk padodas. Palikām pie tāllēkšanas un sprinta,” atminas sportista tēvs. Viņš arī uzsver, ka fakts — treneris bija tēvs— diez vai priecējis dēlu. „Domāju, ka tādā ziņā Ronaldam nepaveicās, viņš no manis nekādas atlaides nesaņēma,” smej Arājs seniors.
Raksturojot dēlu, treneris teic, ka, viņaprāt, Ronalds juniors ir mērķtiecīgs un ar lielām darba spējām. „Ja tā nebūtu, diez vai viņš ko sasniegtu. Ja viņš ko iedomājas, tad tiešām uz to mērķtiecīgi iet. Par to arī prieks. Kā nākotnē dēlam veiksies, rādīs laiks. Bet gan jau viss būs labi,” domā Ronalds Arājs seniors.
