Dzīvot bez steigas, netīkojot pēc karjeras un debesmannas. Dzīvesstila tendence: daunšiftings
Vai esi kaut reizi gribējusi traki steidzīgajai dzīvei parādīt STOP zīmi? Tad iepazīsties – daunšiftings! Tas māca, kā, netīkojot pēc karjeras un debesmannas, dzīvot pa īstam. Ineta pirms 5 gadiem mainīja dzīvi, savukārt Liene darbā uzrakstīja atlūgumu, lai kopā ar ģimeni pamestu valsti.
Kas tas par zvēru?
Daunšiftings (no angļu valodas down – lejup, shift – pārvietot) ir dzīves koncepts, kura raksturīgākā pazīme – vienkārša dzīvošana, balstīta tikai un vienīgi uz individuālā komforta līmeņa celšanu. Nevis skrējiena pēc labāka amata, lielākiem ienākumiem un dzīvošanas greznībā.
Daunšiftinga kustība ir ar abām rokām par brīvo laiku, kas veltīts ģimenei. Galu galā - vai vispār ir kas svarīgāks par to? Šī dzīvesveida piekritēji ir ģimenes cilvēki. Viņi tikai dažas stundas nedēļā izbrīvē laiku algotam darbam. Liela alga viņiem nav galvenais, jo viņu prasības pēc komforta nav pārlieku lielas. Viņi ir laimīgi, dzīvojot arī pieticīgos apstākļos.
Daunšiftingam ir divi novirzieni. Viena pārstāvji orientējas uz veselīgu dzīvi kopumā, ģimeni, dzīvesvietu un ēdienu, otra – meklē līdzsvaru starp darbu, ģimeni, garīgo, emocionālo un sociālo jomu. Šajā variantā pat obligāti nav jāmaina darbs un dzīvesvieta. Vienkārši ir krasi jāmaina domāšana un uztvere. Tas ir, it kā atgrieztos pie saknēm, senču dzīvesveida.
Steiga tikai galvā
Pētot šīs kustības pārstāvju dzīves ritmu, noskaidrots, ka viņiem ir pat piecas stundas vairāk brīvā laika nekā tai paaudzei, kas dzīvoja pirms 30 gadiem. Neticami, vai ne!? Jo pēdējā laikā to tikvien dzirdam – mūsdienu pasaulē laiks skrien ātrāk, un šis paātrinājums un sajūta, ka neko laikā nevar paspēt, turpināšoties. To izpētījuši zvaigžņu un planētu pētnieki.
Bet pēc daunšiftinga teorijas viss šis laika skrējiens ir tikai mūsu galvās. Uzņemamies arvien vairāk darba, arvien vairāk gribam pelnīt, arvien augstāk gribam kāpt pa karjeras kāpnēm. Un tāpēc aizplānojam dienu pēc dienas tā, ka ģimenei un attiecībām laika nemaz neatliek. Daunšiftings savu dzīvi kaislīgi piepilda ar mieru, laiku sev un ģimenei. Viņām skrējiens pēc naudas ir mazsvarīgs, jo dārgākās kurpes, ekskluzīvāks dzīvoklis un modernāka mašīna nav vajadzīgi. Viņām dzīves apmierinājumam vajadzīga vien patiesa laime un dzīvesprieks.
Laimīgās profils
Vai vispār iespējams uz ielas pazīt, kura ir lēni laimīgā dzīvesveida pārstāve un kura caur dzīvi skrien pa galvu un pa kaklu?! Visticamāk, daunšifteri nodos viņas dzirkstošais acu skatiens, mierīgais temps. Un dzīves moto.
Viņa izmantos visas iespējas, lai tiktu pie brīva laika, un ticēs, ka materiālās dzīves vērtības nespēj ietekmēt labsajūtas līmeni. Turklāt par materiālo nesatrauksies, jo kādi augstāki spēki iekārtos visu tā, lai pilnīgi bez ienākumiem un dzīvesvietas nepaliktu. Viņas būs pilnīgi bez stresa, jo tieši tāds dzīves ritms ir veselīgs.
Citu ārēju pazīšanās pazīmju gan nav. Viņa var būt kā zilacaina, tā brūnacaina, kā garmataina, tā īsmataina. Viņai tikpat labi var būt 20, cik 30 vai 40 gadi.
Nodaunšiftingo dzīvi
Mēs neaicinām pēc šī raksta izlasīšanas uzrakstīt darbā atlūgumu, sakravāt ceļasomas un pārcelties uz dzīvi dziļos laukos vai tālajā miera valstī Indijā (uz kuru pēdējā laikā visi kā traki brauc, lai atrastu sevi!). Pie daunšiftinga dzīvesveida vari sevi arī lēnām radināt.
Pirmais uzdevums – samazini slodzi pašreizējā darbā. Turpmāk strādā par dažām stundām dienā mazāk. Vai arī vispār nomaini darbu pret mazāk atbildīgu.
Otrais uzdevums – ieklausies sevī un uzdod maģiskos jautājumus: ko patiesi vēlos darīt? Ar ko veidot attiecības, ģimeni? Kādu darbu darīt? Kad atbildēsi, tev būs lielāka skaidrība, kas jāmaina esošajā dzīvē, lai tuvotos pilnībai. Analizējot daunšifteru dzīvesveidu, pēc tam, kad viņi no visām steidzīgās dzīves nastām atbrīvojušies, uzrodas pavisam skaists un nestresains veids, kā pelnīt naudu.
Kad izpildīsi pirmos divus uzdevumus, tev būs atbrīvojies strēķītis brīvā laika. To tad arī vari aizpildīt pēc iedomātās laimīgās dzīves scenārija.
Ineta mainīja dzīvi, jo atbaidīja pieņemtais sabiedrības modelis
„Kad studēju pēdējos kursos, sirdī jutu meklējumus pēc dzīves jēgas. Negribēju dzīvot parasto dzīvi. Laba izglītība, labs darbs, skaists un bagāts vīrs, māja un bērni. Sabiedrībā pieņemtais dzīves modelis mani atbaidīja un radīja dziļas skumjas.
Parasti kādu augstāku spēku meklē, ja atgadās kas slikts. Arī mūsu ģimenē tā notika – tuvs cilvēks saslima ar vēzi. Nebija, pie kā pieķerties, tāpēc sāku iet uz baznīcu. Ievēroju, ka tur cilvēki ir tik starojoši un mierīgi. Arī es tāda gribēju kļūt. Pirmais, ko dzīvē mainīju – izšķīros no drauga, ar kuru bijām kopā jau sešus gadus. Sapratu, ka esmu nelaimīga šajās attiecībās. Mūsu šķiršanās bija ļoti viegla. Pēc tam jutu tādu brīvību!
Nākamais – atgriezos dzimtajā mazpilsētā. Rīgā dzīvot vairs negribēju. Bet mans ierastais dzīvesveids vēl turpinājās. Gāju uz darbu (strādāju par referenti), piektdienās un sestdienās – tusiņi, bet svētdienās – baznīca. Pakāpeniski ticībai pievērsos arvien vairāk. Tas manu dzīvi mainīja pavisam.
Atmetu smēķēšanu un alkoholu. Vairs tik ļoti nepiedomāju, ko velku mugurā un vai esmu uzkrāsojusies. Agrāk jutos ļoti slikti, ja nebiju sapucējusies, jo apkārtējie jau to no manis gaidīja. Tagad esmu ieguvusi pārliecību, ka arī bez visa tā esmu brīnišķīga. Tad arī mana darba vide pavisam mainījās. Tas pat nav darbs, bet hobijs, ar kuru varu nodarboties un saņemu par to naudu.
Tagad esmu sapratusi, ka mums katram sirdī ir alkas pēc viena. Gribam, lai esam mīlēti un arī mums pašiem ir jāmīl. To nerealizēšana ir visu nelaimju cēlonis. Esmu to sapratusi un arī apguvusi.”
„Mēs aizbraucam, lai dzīvotu daudz siltākā zemē, bet galvenokārt tāpēc, ka gribam uz dzīvi paraudzīties no malas. Atrast īsto miera un laimes atslēgu.
Droši vien pauzi esošajā dzīvē ievērot palīdzēja iekšējais diskomforts, jo jutos tā, it kā dzīvotu tikai darba dēļ. Man tomēr ir maza meitiņa, gribētu ar viņu vairāk laika pavadīt kopā, bet nesanāk. Visu laiku ir darbs, darbs, darbs. Gribas arī iegūt to ilglaicīgo laimes sajūtu. Tāpēc jau dodos prom, lai atgrieztos kā pavisam cita sieviete, cita mamma un arī cita darbiniece.
Patiesībā pielikt punktu esošajai dzīvei un aizbraukt ir pārsteidzoši viegli. Neziņa, par to, kas mani gaida svešumā, ir lielāka nekā tā, kas varbūt manī būs, kad atgriezīšos.
Ar vīru mums jau sen bija šāds sapnis. Mēs krājām naudu un tagad to varam atļauties. Esam pat parēķinājuši, ka mūsu noskatītajā valstī trīs mēnešus varam iztikt ar to naudu, ko šeit iztērējam pusotrā mēnesī.
Pati nedz par sevi, nedz ģimeni nebaidos. Ja baidītos, nebūtu pieņēmusi šādu lēmumu. Vairāk par mums baidās draugi un paziņas, kas vēlas no mūsu nodoma atrunāt, jo viņi uzskata – mēs esot trakie. Bet es zinu, ka bez darba nepalikšu. Atgriezīšos un noteikti kaut ko atradīšu. Varbūt pavisam citā jomā.”
Kasjauns.lv / Foto: no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva, Shutterstock
