Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
„Es nekautrējos teikt, cik man ir gadu, atšķirībā no daudziem citiem cilvēkiem. Cik ir, tik ir, es ar saviem gadiem lepojos," neslēpj uzņēmēja. (Foto: Juris Rozenbergs)

Linda Mūrniece atklāti par pēdējo šķiršanos: "Biju ieklejojusi ne savā dzīvē" 21

Dzīvesstils
11. martā 06:09 2019. gada 11. martā 06:09
Inta Mengiša | Žurnāls "Kas Jauns"
Kādreizējā iekšlietu ministre, tagad Hotel Roma vadītāja Linda Mūrniece (49) atklāti runā par dzīvi pēc šķiršanās, mulsinošiem randiņiem un to, ka ir atbrīvojusi sevi no cerībām sastapt sapņu princi.

Linda Mūrniece ir personība, kas regulāri mainās – te maigi spīd, te priekā dzirksteļo, te spļauj uguni... Tāds iespaids ir, vētot Lindas ierakstus sociālajos tīklos. Ar savu īstumu, tiešumu, neslēpto emocionalitāti, trauslumu un spēku vienlaikus viņa ir iedvesmas avots vai vismaz pārdomu veicinātāja daudzām sievietēm.

Pēdējā laikā tavas aktivitātes sociālajos tīklos ir tādas vieglas, bez jūtama smagnējuma, kā, iespējams, šķita pirms pusotra gada. Vai tas nozīmē, ka kādas sāpes vietā ir nācis miers un harmonija?

Ja iespējamās sāpes kāds saista ar manu pēdējo šķiršanos, tad pateikšu, kā ir – tā man bija liels atvieglojums. Protams, izgāju cauri dažādiem periodiem, dažādām emocijām, esmu nonākusi pie dažādām atklāsmēm par sevi.

Ir pagājuši jau gandrīz divi gadi, un es pirmoreiz dzīvē tādu ilgstošāku laika periodu esmu ar sevi. Tas man ir jaunums. Un tā sāpe vai tas, kas pēc tās izskatījās, drīzāk bija tas jaunums...

Linda atzīst, ka šobrīd piedzīvo nebijušu dzīves posmu, kurā bērni jau lieli un pati sev kļuvusi par vienīgo mīlamo un lutināmo. (Foto: Juris Rozenbergs)

Tādas kā bailes par to, kā dzīvot turpmāk?

Nē, ja man būtu bailes, tad es droši vien atrastu kādu, ar ko būt kopā! (Smejas.) Gluži otrādi – man drīzāk bija interesanti, kas nu tagad būs. Pirmoreiz dzīvē esmu nonākusi situācijā, kad bērni ir lieli, bet pati esmu bez attiecībām, bez ikdienas saskares ar otru cilvēku. Tā nu man radās iespēja sākt dzīvot ar sevi. Klāt tam, ka esmu viena, man nāca arī pirmā pieredze, kā ir dzīvot, kad mājās nav mazu bērnu. Līdz ar to kļuvu pati sev par vienīgo mīļo un lolojamo.

Arī dzīvesvietu pēc šķiršanās mainīji.

Jā – tāpat kā iepriekš, kad šķīros no savu bērnu tēva, arī šoreiz nomainīju pilnīgi visu. Lai zinu, ka tas tiešām ir tikai mans un neviens manu teritoriju „nav iezīmējis”. Tā ir tikai un vienīgi mana karaļvalsts. Man jau sen bija sapnis dzīvot Rīgā, sapņoju nākt uz darbu kājām, baudīt pilsētu un cilvēkus ielās, un nu man ir tā iespēja, jo dzīvoju Tērbatas ielā. Iepriekš mitinājāmies diezgan tālu no Rīgas. Arī bērniem izbraukāt bija sarežģītāk. Bet tagad visi – trīs pieauguši cilvēki – dzīvojam Rīgā. Tas ir daudz citādāk, nekā dzīvot un audzināt divus bērnus. Nu jau Helēnai ir 20, un Haraldam drīz būs 18 gadu.

Līdz šim biji izteikts attiecību cilvēks. Kādreiz nekļūst vientuļi – bez tā kāda otra?

Tāda nomācoša vientulība mani nekad nav pārņēmusi, jo mums mājās vienmēr ir draugi – gan mani, gan manu pieaugušo bērnu. Ļoti skaisti ir bijuši arī vakari, kad ar meitu divatā pārrunājam dzīvi. Fiziski viena pat tā īsti neesmu bijusi, bet varēju tāda būt, kad vēlējos. Jā, tie periodi tiešām ir bijuši dažādi. Man šobrīd ir 49 gadi, un lielākoties cilvēki domā, ka tādā vecumā sievietei palikt vienai, bez attiecībām, ir ļoti biedējoši.

Lindas ģimenes mīluļi – melnais runcis Valdis un kaķene, kuras vārds ir Cukurs. (Foto: Juris Rozenbergs)

Tie 50, kas tuvojas, tevi nesatrauc?

Nejūtu, ka satrauktu. Par grumbām es neraudu. Nedrīkst sēdēt mājās pie spoguļa un apraudāt katru krunciņu. Ja tādas dumjas domas uznāk, vienmēr ir jāiet ārā no mājas! Vismaz pagaidām bailes no vecuma pie manis nav ieradušās. Es nekautrējos teikt, cik man ir gadu, atšķirībā no daudziem citiem cilvēkiem. Cik ir, tik ir, es ar saviem gadiem lepojos.

Zinu, ka cilvēki noveco. Pirms pāris gadiem, piemēram, attapos, ka man ir radusies nepieciešamība pēc brillēm, lai lasītu tuvumā. Tas bija pirmais signāls. Bet es, absolūti nekautrējoties, nopirku brilles, ko arī lietoju un nemulstu. Fiziski varu izdarīt visu to pašu, ko agrāk, vismaz pagaidām... Varbūt tāpēc, ka regulāri sportoju.

Bet, ja runājam par to palikšanu vienai tavos gandrīz 50? Ir sievietes, kas tādā vecumā priecājas vienalga par kādu veci līdzās – ka tik viņš vispār būtu.

Tas ir ļoti individuāli, kā nu katram veidojusies dzīve un pieredze. Man tas bija liels atvieglojums – pēc pēdējās laulības palikt vienai un iepazīt sevi. Es pat teiktu, ka tā man bija iespēja atgūt sevi.

Kādēļ, šķiroties no Hosama Abu Meri, izlēmi nevis atgriezties savā meitas uzvārdā, bet jau otro reizi paturēt pirmā vīra uzvārdu – Mūrniece?

Tāpēc, ka tas ir manu bērnu uzvārds. Un ar šo uzvārdu es esmu nodzīvojusi ļoti daudzus gadus. Tas ir uzvārds, ar kuru sevi identificēju, ar kuru jūtos labi un ērti. Man to nevajadzēja mainīt nevienu mirkli! Ar šo uzvārdu sev asociējos pat vairāk nekā ar dzimto uzvārdu – Ezermane. Kad pēdējoreiz atguvu savu uzvārdu, manī radās sajūta, it kā es būtu atgriezusies mājās. Ar tādu patīkamu nopūtu, kā pēc ilgi mērota ceļa.

Piecu gadu laulībai ar ārstu Hosamu Abu Meri Linda Mūrniece punktu pielika 2017. gada vasarā. (Foto: no privātā arhīva)

Un kas tad tas bija par klejojumu, no kura bija šī patīkamā atgriešanās?

Vispār dzīvē nekad neko nenožēloju. Apzinos, ka viss jau notiek tā, kā tam ir jānotiek. Kas zina, kā būtu bijis, ja nebūtu šā klejojuma... Jā, tas bija tāds klejojums ārpus sevis, ārpus Lindas Mūrnieces. Varbūt tas bija nedaudz ievilcies. Bet labi, ka viss ir atgriezies savās vietās.

Vai pēc labākā scenārija šim klejojumam nevajadzēja būt vienkārši tādam aizraujošam romānam uz kādu brīdi, nevis laikaposmam piecu gadu garumā?

Varbūt. (Smejas.)

Attiecību sākumā tev acis mirdzēja, biji laimīga!

Skaidrs, ka es bez tā varēju arī iztikt. Bet, protams, ka brīdī, kad manā dzīvē viss bija sagriezies kājām gaisā, šķita, ka tāda pašapliecināšanās man pilnīgi noteikti ir vajadzīga.

Varbūt tas bija abpusēji?

Iespējams, ka viņam pat vairāk nekā man.

Šīs laulības izjukšanas sakarā esi izgājusi cauri sevis žēlošanas ciklam?

Man nav tipiski iegrimt sevis žēlošanā vai negatīvismā. Tā sevis žēlošana man ir uznākusi ļoti retu reizi, piemēram, kad uzzinu kādus faktus no savas pagātnes, kurus labprāt būtu izlaidusi...

Tas ir stāsts par to, ka vēlāk atnāk nepatīkama informācija par to, kā rīkojies cilvēks, kam uzticējies?

Nu jā... Tad jau gribas sevi pažēlot. Bet šo posmu cenšos noīsināt un iet uz priekšu. Varbūt pat ar lielāku atvieglojumu nekā pirms tam. Jo informācija tomēr palīdz daudzas lietas galvā sakārtot. Rast skaidrību par to, kā viss ir bijis un noticis.

Neērti jautāt, bet vai runa varētu būt arī par tava bijušā vīra Hosama attiecībām ar viņa kādreizējo palīdzi Saeimā?

(Klusē.) To skaitā.

Šie beidzamie divi gadi tev ir bijuši tādi – pavisam citādi? Ko esi sapratusi?

Esmu sapratusi, ka man, izrādās, nav akūti nepieciešams vīrietis līdzās. Secinu, ka esmu pašpietiekama. Bet tāda esmu kļuvusi tikai tagad. Agrāk tāpēc arī ķēros pie kaut kādiem nepareizajiem cilvēkiem, domājot, ka man to vajag.

Vēl esmu nonākusi pie secinājuma, ka nevaru ilgstoši fiziski būt viena – man vajag cilvēkus, komunikāciju. Man vajag sarunas, dalīties ar notikumiem, lietām, iespaidiem. Esmu izteikti sociāla būtne.

Linda atzīst, ka jaunajā dzīvesvietā aizvien iejūtas un cenšas radīt māju sajūtu. Tomēr savas jaunās dzīves posmā viņa ir priecīga, mierīga un apmierināta ar dzīvi. (Foto: Juris Rozenbergs)

Par laimi, esmu pratusi saglabāt savā dzīvē draugus, no kuriem daži man ir gandrīz kopš bērnības. Tā ir mana bagātība – cilvēki, kas mani pazīst ļoti daudzus gadus, vienmēr būs blakus, pat ja viņi nebūs blakus fiziski. Esmu gandarīta, ka savus bērnus esmu spējusi izaudzināt par cilvēkiem, ar kuriem es gribētu draudzēties.

Mana meita šobrīd man ir ļoti laba draudzene. Jau kopš bērnības viņu esmu uztvērusi kā līdzvērtīgu sarunu biedru. Ir arī patīkami, ka ir izdevies darbā izveidot tādu kolektīvu, kas man ir kā ģimene. Bez šiem cilvēkiem man droši vien būtu grūtāk, nekā ir. Tūlīt būs septiņi gadi, kopš vadu Hotel Roma.

Septiņi gadi darbā mēdzot būt izvērtēšanas laiks. Jūties stabili vai tomēr sāk prasīties pēc jauniem izaicinājumiem?

Nevaru iedomāties amatu vai darbu, kas varētu būt pietiekami aizraujošs izaicinājums manām spējām. Jāpadomā. Bet apzinos, ka tā nav manu spēju robeža. Jūtu, ka alkstu izaicinājumu.

Būtu vērts parakāties savā interešu groziņā, lai atrastu nākamo pakāpienu?

Es labprāt ieraudzītu sevi citā rakursā, atklātu sev ko jaunu, ko varētu apvienot ar pašreizējo darbu. Līdz šim visu, ko daru, daru gadiem. Piemēram, spēlēju tenisu, gadiem vadu viesnīcu, eju uz šautuvi šaut, tāpat ar rakstīšanu. Vasarā man ir lauki, bet arī tie ir jau gadiem.

Gaidu dzirksti, kad man uzradīsies kas jauns, kādas jaunas intereses, jauni izaicinājumi. Kad gaidi, tad jau iedod to, ko tev vajag. Ceru tikai, ka tas nebūs kāds kārtējais pārbaudījums vai „aplauziens”. (Smejas.) Šobrīd esmu pieradusi pie dzīves bez īpašiem satricinājumiem. Kāds no augšas varētu man ko skaistu pārmaiņas pēc atsūtīt. Jāiet pasaulē ar ļoti atvērtām acīm un vienkārši jāskatās apkārt. Ja skaties, tad arī ieraugi.

„Precētie būtu pelnījuši, ka viņiem uzšauj pa muti par tādiem tekstiem, ko viņi sūta svešām sievietēm," par savu pieredzi brīvas sievietes statusā stāsta Linda. (Foto: Juris Rozenbergs)

Tu liecies tāda ļoti mierīga, harmoniska.

Kā nonācu līdz mieram? Vienkārši nomierinājos. Pārtraucu sevi tirdīt un mocīt ar pārliecību, ka man vajag kaut ko atrast. Vai tiešām man vajag atrast partneri dzīvei? Varbūt. Ja gadīsies, gadīsies. Bet, ja negadīsies, neraudāšu. Tiešām esmu apmierināta ar to dzīvi, kāda man tā ir tagad.

Es arī pārstāju uztraukties par lietām, ko pati nevaru ietekmēt. Piemēram, par to, ko kāds par mani padomās. Bet kādreiz man tas bija ļoti aktuāli, arī vēl diezgan ilgu laiku pēc politikas. Tas man radīja daudz nevajadzīga stresa. Vēl es pārstāju dzīvē plānot B variantus. Tagad man ir tikai viens šā brīža variants, kurā vienkārši esmu. Nemēģinu mocīt kaut kādas stratēģijas. Agrāk, iepriekšējā dzīvē, man vienmēr bija jādomā B variants.

Kurš posms ir šī „iepriekšējā dzīve”?

Pēdējā laulība. Bet šobrīd zinu, ka mana dzīve ir atkarīga tikai un vienīgi no manis pašas. Ne no kāda cita, ne no kādām emocijām. Mani neviens nevar ne emocionāli, ne kā citādi aizskart. Droši vien arī tāpēc iekšēji jūtos ļoti mierīga, jo esmu atkarīga tikai no tās ikdienas, kādu pati sev sagādāju, nodrošinu un kādas emocijas manī ir. Ja emocionāli jūtos slikti, tātad pati vien esmu vainīga, jo acīmredzot neesmu izvēlējusies sev piemērotāko dzīves ritmu.

Tas B variants bija visu laiku jādomā, jo nejuties droša, esot kopā ar savu otro vīru?

Kā jau minēju, es biju ieklejojusi ne savā dzīvē. Es ieklejoju kā filmā par sevi. Bieži bija tā, ka kā no malas skatījos uz sevi un domāju – kas tas par cilvēku, kādā filmā viņš filmējas? Nopietni! Un tā filma man nepatika.

Jaunajā mājoklī kādreizējai iekšlietu ministrei Lindai Mūrniecei pie sienas ir ierāmēts foto ar revolveri. (Foto: Juris Rozenbergs)

Un kādas ir tavas attiecības ar pirmo vīru?

Man ar viņu vienmēr ir bijušas ļoti labas attiecības. Mūsu laulības laikā viņš bija viens no maniem labākajiem un tuvākajiem draugiem un arī šobrīd ir. Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kas mani pazīst praktiski kopš bērnības.

Uzreiz pēc šķiršanās no Hosama arī minēji, ka esat un būsiet draugi.

Bet tagad esmu priecīga, ka man šis cilvēks vairs nav jāsatiek, ka man par viņu nekas nav jādzird, jādomā un nav jākontaktējas ar viņu...

Taču viņa aktivitātes sociālajos tīklos, parādīšanās TV ekrānā tomēr atgādina...

Par laimi, esmu sasniegusi to līmeni, kad spēju skatīties viņam garām. Un par to ļoti labi jūtos.

Uz randiņiem vīrieši tevi aicina?

Protams, aicina! (Smejas.) Esmu publiski pieejama persona, līdz ar to piedāvājumi ir ļoti dažādi. Ir kaut kāda cilvēku kategorija, kas uzskata, ka, uzrakstot „Tu esi smukiņa”, es uzreiz visu pametīšu un metīšos ar viņu tikties. „Mīļas bučiņas, tu esi smukiņa...”

Parasti uz tik primitīviem tekstiem neatbildu, bet gadās situācijas, kad vienkārši uzsprāgstu. Nesen vienam kungam, kurš uzrakstīja vēstuli: „Vai tad smukai meitenei miedziņš nenāk?”, atbildēju pavisam konkrēti: „Pirmkārt, meitene neesmu sen; otrkārt, tā nav Jūsu darīšana nāk vai nenāk man miedziņš, un, treškārt – ko gribējāt?”

Vēl viena kategorija ir precētie vīrieši, kas vakarā sēž internetā un, kā noprotu, raksta visām pēc kārtas. Arī viņu uzmanības lokā esmu nonākusi. Un arī tie dabū no manis uzzināt, ko par to domāju. Kad piesolu, ka tūlīt sievai pārsūtīšu šo viņa ziņu, viņi pazūd. Brīnos, ka šīs sarakstes notiek tik atklāti – viņiem gandrīz visiem sociālajos tīklos ir ievietotas bildes, kur redzami kopā ar sievu. Norādīts statuss, ka precējies, dažiem pat profila bildes ir kopā ar sievām.

Precētie būtu pelnījuši, ka viņiem uzšauj pa muti par tādiem tekstiem, ko viņi sūta svešām sievietēm. Nesaprotu, kāpēc tā jādzīvo. Ja ir radikāla problēma attiecībās, tad tā ir vai nu jārisina, vai jāšķiras un jāmeklē tālāk. Nevis mēģināt saglabāt vienas attiecības un paralēli jau veidot citas. Kad esi vīrišķīgi un atbildīgi pateicis, ka nav labi, un izšķīries, tad ej un raksti, kam gribi! Vismaz pēc manām sajūtām ir tā – jo vecāks kļūsti, jo labāk jūties, ka tev nekas ne no viena nav jāslēpj, nav jāmelo un jāizliekas. Kur gūt vēl labāku sajūtu?

Bet ir jau arī normāli cilvēki, kas atraksta. Ir vīrieši, ar kuriem ir interesanti komunicēt, ar kuriem var pārrunāt dažādus notikumus. Tie, kas aicina uz Skrundu, uz zaļumballi, arī varbūt nav paši kaitinošākie varianti. (Smejas.)

Ikdienu krāšņo runātīgais papagailis Joko. (Foto: Juris Rozenbergs)

Tu aizbrauci?!

Ja tas aicinājums būtu pārsteidzošs un oriģināls, nevis „ar mīļām bučiņām” un tādu „uzprasīšanu”: „Vai negribi rīt uz zaļumballi?”, varbūt arī būtu atbildējusi ar jā. Bet neaizbraucu, jo nebija gaumīgs aicinājums.

Izklausās, ka te varētu tapt pētījums par mūsdienu vīriešiem Latvijā!

Jā! Ir vēl viena vīriešu kategorija. Tiem šķiet, ka es varu būt tas plecs, kas viņiem noderētu. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks pieceļas un „aizmirst” samaksāt par savu kafiju. Ar tādu mūžam otrreiz neiešu „uz kafiju”. Tad man ir skaidrs, ka viņš acīmredzot meklē kādu, kurš par to viņa kafiju maksās. Paldies un uz neredzēšanos!

Esmu gājusi uz randiņiem, nav jau tā, ka neeju. Ja mani uzaicina pieklājīgi, piemēram, cilvēks, ar kuru esmu sarakstījusies virtuāli un kuru uztveru kā savu domubiedru. Ja viņš saka: „Aizejam uz teātri!” Kāpēc ne? Esmu gājusi. Bet pēc tam sēdēt pie glāzes vīna un stundām klausīties, cik viņš ir kruts, cik viņš ir drausmīgi foršs... Tas nekas, ka viņam ir 45 un viņš nekad nav bijis precējies... Un tad man rodas jautājums – ko viņš tagad grib no manis?! Varbūt mēģina sevi nopārdot?

Pēc savas pieredzes reiz noformulēju šādu domu, ka manā vecumā vīrieši ir vai nu laimīgi precējušies, vai nonākuši debesīs. Un apkārt klīst tikai tie, kas aplaimo vienu pēc otras pa apli, kas izbrāķēti gan vienā, gan otrā vietā. Un tā ir! Tā patiešām ir!

Normāli precētie vīrieši, kas nav izbrāķēti savā ģimenē, taču nerakstīs nekādas glupības ne man, ne kādai citai. Un laikam jau ir naivi domāt, ka vecumposmā ap 50 kaut kur kāds „zelta gabals” slēpjas, ko tagad varētu atrast un konstatēt – o, jā, viņš nav precējies, viņš ir gudrs, viņam ir nauda kafijai. Un es viņu neinteresēju kā kreklu mazgātāja vai jebkas cits. Tāda „zelta gabala”, man šķiet, šajā vecumā nav.

Reiz man, piemēram, bija norunāta tikšanās ar pazīstamu vīrieti – te gan nav runa par randiņu, bet gan stāsts par vīrieti ap piecdesmit... Gāju skatīties slēpošanas inventāru. Es aizeju, kā runāts, bet... pulkstenis ir 11 no rīta un viņš ir piedzēries! Brīvs, foršs, neprecējies, bet piedzēries!

Kāpēc, tavuprāt, daudzas sievietes neuzdrošinās mainīt dzīvi un paliek kopā ar alkoholiķiem, varmākām, gājējiem „pa kreisi”?

Manu skatījumu uz attiecībām droši vien ietekmē fakts, ka es pati sevi nodrošinu. Droši vien daudzām sievietēm tā ir problēma. Līdz ar to viņas ir atkarīgas no kaut kāda vīrieša mājās, kas viņām var atļauties pateikt, ka viņas slikti izskatās... Un tā vēl ir maigākā versija. No tādiem vīriešiem ir jātiek vaļā.

Nav bezizejas situāciju! Darbu var atrast vienmēr, un dzīvi var mainīt vienmēr. Esmu spilgts piemērs: man bija 48 gadi, kad pateicu – viss, uz redzēšanos! Mani nebaidīja tas, ka jāņem kredīts, jāpērk dzīvoklis un viss jāmaina. Nav jau tā, ka man ir drausmīgi daudz naudas. Esmu vidējais latvietis, galīgi neesmu nekāda bagātniece. Daru to pašu, ko citi cilvēki, – mainu dzīvi, maksāju kredītus. Vienkārši es nebaidos to darīt. Un tas nekas, ka esmu viena un man nav neviena cita, uz ko paļauties.

Droši vien ir laba sajūta, apzinoties, ka vari tā dzīvot, nevis cerēt, ka satiksi otru, lai būtu vieglāk vilkt to vezumu.

Protams, ka tas palīdzētu. Būtu vismaz, kas spuldzīti ieskrūvē. Bet arī tādas lietas manā gadījumā nav problēma – man ir pilna viesnīca ar vīriešiem kolēģiem, kas nepieciešamības gadījumā atnāk palīgā.

Foto: Juris Rozenbergs

Tu viņus ņem uz mājām!

Es tikai palūdzu atbraukt palīgā. (Smejas.) Mēbeles skrūvēju pati, un droši vien varētu iemācīties visu. Bet vienkārši negribas to darīt. Esmu iemācījusies ļaut sev palīdzēt. Arī palutināt un vienkārši iepriecināt. Kāpēc ne?

Saistītās ziņas

"A kas tev par daļu, vecā intrigante?" - Kivičs metas skaidrot attiecības arī ar Lindu Mūrnieci 239
Vai Lindai Mūrniecei gadu pēc šķiršanās no Abu Meri parādījies jauns draugs?
Hosams Abu Meri atklāti izstāsta, kāpēc šķīrās no savas Lindas 120

Citi šobrīd lasa

Bargā modes kritiķe Anna Vintūra uzslavē Vācijas kancleres Angelas Merkeles stilu
Tauki ap vidukli jeb tautā sauktā "riepa" singalizē par nopietnu sirds un asinsvadu slimību risku 6
Aušvicas nāves nometnes apmeklētājus lūdz "nemācīties staigāt" vietā, kur mokošā nāvē mira simtiem tūkstoši 4
Skatīt visus komentārus

Сердце бабушки не выдержало: пропавшего ребенка искали всю ночь, а он спокойно спал у друга

Тело женщины полгода пролежало на козырьке подъезда, пока ее искала семья