Ieva: "Kāpēc mēs, sievietes, tik ļoti slēpjam vecumu un svaru?"
Kāpēc dažas no mums vilcinās atklāt savu gadu skaitu? Un vai jautāt vecumu vispār ir politkorekti? Kāpēc valda nerakstītais likums – gadu un kilogramu skaits ir visnepieklājīgāko vārdiņu sarakstā?
Savulaik gaismā nāca slavenās britu modeles Agneses Deinas mazais noslēpums – izrādās, viņa ir sešus gadus vecāka, nekā visiem stāstījusi. Iemesls mazajai viltībiņai ir tāds, ka viņa sākusi modeles karjeru nosacīti vēlu – tāpēc bijis mazliet jāpiemelo. Kuru gan interesē veca modele, ja vien pati neesi Keita Mosa?
Taču nav nemaz jābūt modelei, lai personiskais gadu skaits šķistu kutelīga tēma. Viltot savu gadu skaitu man īsti nav bijis vajadzības – labāk izvēlos klusēšanas taktiku. Bet, ja kāds skaidri un gaiši, neko ļaunu nedomājot, pajautā, cik man gadu, es apmulstu. Tikko bija tieši tāda situācija. „Cik tad tev paliek?” jautāja darba kolēģe. Mēģināju atspēlēties ar veco labo frāzi: „Nevar teikt – tik ilgi vispār parasti nedzīvo!” Bet klusībā nodomāju: „Kas tas par jautājumu sieviešu kolektīvā pieaugušai sievietei?!” Tas taču nerakstīts likums – gadu un kilogramu skaits ir visnepieklājīgāko vārdiņu sarakstā!
Droši vien ir cilvēki, kam sievietes gadu slēpšana var šķist smieklīga un vecmodīga. Nu, ak, tu mūžs – cik ir, tik ir! Vai uzskats par sievietes vārdā neminamo vecumu tiešām ir vecmodīga klīrēšanās un pagātnes pārspīlētās etiķetes palieka?
Šķiet, man ir skaidrs, kāpēc daudzām gribas slēpt vecumu, darbā stājoties. Gana daudz lasīts par to, ka cilvēkiem pēc trīsdesmit darbu atrast kļūst arvien grūtāk. Man kaut kā gadījies, ka pēdējā laikā visi darba devēji ir bijuši jaunāki par mani. Arī kolēģi. No otras puses – kāda jēga lauzties? Darba devējs tik un tā uzzinās, cik man gadu, kad būs jānosauc personas kods. Savukārt darba kolēģiem mani gadi ir bijuši nebijuši, kamēr nesāku ar to aizbildināties korporatīvajās sporta spēlēs vai ikdienā mētāties ar savām „labi domātajām vecākas sievietes” dzīves gudrībām.
Ja tā padomā – tiešām: nu kas tur traks, ja kāds grib zināt, cik man gadu? No kā gan es baidos?
Varbūt tās ir vispārējā jaunības kulta iedzītās bailes izrādīties liekai, iziet no aprites? Zināmā mērā muļķīgas bailes – jo ne jau dzimšanas gada dēļ kāds kādu pieņem darbā. (Bet varbūt tieši tāpēc reizēm nepieņem?)
Varbūt tās ir vēl klišejiskākas bailes izrādīties liekai attiecību tirgū? Bet draugi un mīļākie pasi uzrādīt neprasa! Un tik daudz jau nu šajā laikā man būtu vajadzējis saprast: attiecībās gadiem tiešām nav nozīmes.
Bieži ir redzēti visai skumji skati, kad, baidoties no sava gadu skaita, pieaugušas sievietes sāk ģērbties, krāsoties un uzvesties kā padsmitnieces. Ceru, ka ar mani nekas tāds nenotiks. Jo tā gan ir traģēdija – mēģināt par katru cenu izskatīties jaunākai par saviem gadiem, kad skaidri redzi – cilvēks nu nekādi nesadzīvo ar ciparu pasē, tā izmisīgi un groteski nesadzīvo...
Paklau! Varbūt te arī tas lielais noslēpums un atbilde: prasme sadzīvot ar saviem gadiem. Ja esam mierā ar visu, nav ne mazākā mulsuma pateikt, kā ir: man ir... Tik un tik.
Bet, kad jūtamies neapmierinātas ar sasniegto, gribētos izskatīties labāk, justies labāk – tad arī negribas ciparu nosaukt. Iespējams, bail, ka ne tikai pati, bet visa pasaule atzīs: jā, savos gados tev vajadzēja izdarīt vairāk, izskatīties labāk...
No otras puses – vai tad svarīgākais nav tas, ko domā pati?
Kad nebaidīsies, ko par tevi teiks pasaule, nebaidīsies nosaukt arī savu gadu skaitu. Un, lai cik tas arī būtu – tie būs tikai cipari. Jo, tikai nonākot saskaņā ar sevi, iestājas brīnišķīgais stāvoklis, ko norāda ar: „Vecums jau kā tāds neeksistē.” To arī sev novēlu – nākamgad ap šādu laiku uzrakstīt šādu rakstiņu un pateikt tev: „Hei, man ir tik un tik gadu, un es jūtos brīnišķīgi!”
