Jauni vārdi uz pasaules dizaina skatuves
Uz pasaules dizaina skatuves priekšplānā izvirzās jauna dizaineru paaudze, un šoreiz paaudzes nomainījušās ātrāk nekā ierasts.
Iemesls nav arvien straujākais jaunības kulta rats, bet gan ekonomiskās situācijas izmaiņas un līdz ar to citas tirgus prasības, kas vēl pirms diviem gadiem Pastaigā aplūkotajiem jaunajiem dizaineriem likušas ātrāk nekā ierasts ierindoties sava laika –pirmskrīzes perioda – zīmju klasikas statusā. Tātad aktualitāšu pirmajās rindās ir atkal jauni vārdi.
Ir notikusi atgriešanās laikā. Šķiet, ka teju visa pēdējā desmitgade ir izgaisusi kā nebijusi. Dizaineri ir atgriezušies pie saviem ierastajiem darba pienākumiem – atkal risina praktiskas dabas problēmas, lai mūsu ikdienu padarītu ērtāku un patīkamāku. Arvien lielāku lomu ieņem sociālie jautājumi, un atbildes uz tiem īpaši daudz un aizrautīgi meklē jaunie dizaineri. Nu ir vieglāk pārsteigt pasauli un izpelnīties tās sajūsmu, darbojoties šajā jomā, nevis radot kādu konceptuāli un estētiski izaicinošu dizaina objektu. Taču nav tā, ka galeriju dizains būtu zudis. Tas ieņēmis savu nišu, kas ir tikai daļa no kopējās dizaina pasaules, nevis vienīgais aktuālais darbības veids. Savukārt jēdzieni “zaļš”, “ilgtspējīgs” un “saudzīga attieksme pret vidi” gan šķiet apnikuši, taču planētas spēja izdzīvot tik intensīvas tās apsaimniekošanas apstākļos diemžēl joprojām ir aktuāla. Mūsdienu jaunajiem dizaineriem šā jautājuma risināšana nav izvēles, bet gan obligātais uzdevums.
Kas noticis ar tiem jaunajiem dizaineriem, kuriem Pastaiga spožu nākotni prognozēja pirms diviem gadiem? Daļa arvien produktīvāk sadarbojas ar pasaules varenajiem premium klases ražotājiem, no jaunajiem dumpīgajiem pāraugot profesionāļu kārtā, piemēram, zviedru dizaina meiteņu kvartets Front. Daļa konsekventi turpina sadarbību ar dizaina galerijām, arvien niansētāk izkopjot savu rokrakstu, piemēram, Studio Job. Daļa paliek mūžīgi jauni, t.i., spēj pirmie uztaustīt jaunā laikmeta svaigās vēsmas un tās pārliecinoši pārvērst dizaina avangardā, piemēram, Mārtens Bāss.
Beidzot tas ir noticis! Kāds dizainers no Austrumeiropas sevi pārliecinoši piesaka starptautiskā arēnā, turklāt nevis kā lokālas nozīmes eksotika rietumniekiem, bet gan kā pilntiesīgs tirgus spēlētājs. 2010. gada Milānas Dizaina nedēļā talantu atklājēja Moooi šovrūmā viss ekspozīcijas smagums tika uzlikts uz slovēņu dizaineres trauslajiem un sievišķīgajiem pleciem. Nika Zupanka šo spiedienu godam izturēja, un, pateicoties viņas veikumam, runas par Moooi kā par nesenas aktualitātes nogrimšanu vēsturē nav spēkā – nīderlandieši ir veiksmīgi pielāgojušies jaunajiem spēles noteikumiem.
Nika Zupanka
Nika Zupanka ir beigusi Ļubļanas Mākslas un dizaina akadēmiju. Uzreiz pēc studijām viņa nodibināja savu dizaina studiju. 2004. gadā Britu padome novērtēja Zupankas idejas un pavēra viņai ceļu uz Lielbritānijas dizaina scēnu. Dizainere piedalījās dažādās starptautiskās izstādēs un projektos teju visur pasaulē – no 100% Design Londonā un Milānas Salone Satellite līdz jauno talantu šovam Honkongā. Līdz 2008. gadā Milānas Dizaina nedēļā Moooi ekspozīcijā tika prezentētas Zupankas dizainētās lampas Lolita. Jauno slovēnieti pamanīja arī itāļu kompānija Moroso un aicināja piedalīties savos projektos. Zupankas darbiem raksturīgs sakāpināts sievišķīgums. Mājsaimniecēm un modes lellītēm tipiskus motīvus viņa ievieto elegantā ietvarā un pārsien ar jutekliskas ironijas banti, bet savus femīnos trumpjus izmanto, lai veiksmīgi apspēlētu kolēģus – vīrišķus. Zupanka atzīst, ka dizains lielā mērā joprojām ir slēgts vīriešu klubs, kura durvis viņa gribētu atvērt. Izskan arī skepse, ka Zupanka ātri vien var izsmelt savu sievišķīgo ieroču arsenālu. Pagaidām gan nekas par to neliecina.
No sociāliem projektiem līdz premium klasei
Dzimis Lozannā Šveicē, mācījies rūpniecisko dizainu Eiropā un ASV. 1999. gadā nodibinājis savu dizaina un zīmolvedības biroju fuseproject. Pašlaik darbojas galvenokārt Amerikā. Gan Behara paša individuālo darbību, gan viņa biroja fuseproject attīstību var raksturot kā 21. gadsimtam tipisku, t.i., viņš sabalansē sociālos projektus ar komerciāli veiksmīgiem pasūtījumiem, līdzsvaro jaunākās tehnoloģijas ar atbildīgu attieksmi pret apkārtējo vidi. Plašāku ievērību Īva Behara vārds ieguva saistībā ar 100 dolāru datoru projektu, kurā viņš bija vadošais dizainers.
Īvs Behars
Tie ir lēti datori, kas paredzēti jaunattīstības valstu bērniem, – rotaļlietai līdzīgā dizainā slēpts efektīvs izglītošanās līdzeklis. Datoru projekts saņēmis neskaitāmas balvas, to skaitā arī Brit Insurance Gada balvu dizainā. Viens no jaunākajiem Behara projektiem ar sociālu raksturu ir krāsaini stilīgas brilles meksikāņu bērniem un jauniešiem, kas paši nevar atļauties tādas iegādāties. Taču Beharu nevar nosaukt par ekstrēmi kreisu altruistu – viņš ir darbojies gan Swarovski kristālu lampu-instalāciju projektā, gan izstrādājis Puma apavu iepakojumu, tradicionālās kurpju kastes aizstājot ar elegantiem maisiņiem. Nesen sadarbībā ar amerikāņu premium klases ražotāju Hermann Miller tapis Behara biroja krēsls Sayl. Tiek jokots, ka Īvs Behars nu ir sasniedzis to vecumu, kad var ķerties pie dizaineru sarežģītākā uzdevuma – jauna krēsla dizaina radīšanas. Turklāt tā paša uzņēmuma paspārnē, kuram savus ievērojamākos darbus radījuši arī Reja un Čārlzs Īmsi.
BarberOsgerby ir britu dizaineru duets. Edvards Bārbers un Džejs Osgerbijs kopā studēja arhitektūru Londonas Karaliskajā mākslas koledžā. 1996. gadā abi jaunie arhitekti nodibināja savu dizaina studiju. Viņiem paveicās, ka vienu no pirmajiem BarberOsgerby dizainiem pamanīja Džūlio Kapelini, itāļu premium klases ražotāja Cappellini radošais direktors. Pirmie nopietnie pasūtījumi bija atslēga uz sadarbību arī ar citiem ražotājiem. Sākumā BarberOsgerby strādāja diezgan šaurā lauciņā, vien ar pašu labi iepazītiem materiāliem. Saņemot arvien dažādākus pasūtījumus, nācās paplašināt darbības jomu. 2002. gadā britu puiši radīja mēbeles kādai katedrālei Anglijas dienvidos, dizainēja iepakojumu jaunam Coca-Cola dzērienam un iekārtoja Stellas Makartnijas veikalu Manhetenā ar Cappellini pasūtītām mēbelēm.
Franču dizaineri Ingu Sempē ir pagrūti ierindot starp jaunajiem dizaineriem laikā, kad jau divdesmitgadnieki ir sasnieguši ideālās karjeras virsotnes. Taču tieši pēdējo gadu laikā Ingas Sempē radītais ir kļuvis tik aktuāls kā reti kura cita dizainera veikums. Viņa ir beigusi Parīzes
Ecole Nationale Supérieure de Création Industrielle. Strādājusi pie franču elegantās granddāmas Andrē Putmanes un dizaina veiksminieka Marka Ņūsona Parīzes studijā. 2000. gadā Inga Sempē nodibināja pati savu dizaina studiju, kas joprojām atrodas viņas dzīvokļa viesistabā un kur viņa strādā kopā ar diviem asistentiem. Uz ciniskās pasaules tikpat ciniskās dizaina skatuves francūzietes radītais izceļas ar netveramu maigumu, smalku poētismu un vieglumu. Saka, ka viņai izdodas padarīt jutekliskus pat dizainiski visgarlaicīgākos priekšmetus, piemēram, sienas lampas un pulksteņus. Turklāt tas nemaz netraucē šīm lietām būt arī funkcionālām. Pati Inga Sempē teic, ka franči ir pārpratuši dizaina jēgu, nepamatoti lielu uzmanību pievēršot dizainera personībai un piemirstot par viņu radīto lietu veidolu. Dizains, viņasprāt, nav nekāds haute couture.
Inga Sempē
Ingas Sempē profesionālās veiksmes stāsts sākās, sadarbojoties ar itāļu kompānijām Edra un Cappellini, bet pašlaik visvairāk panākumu izpelnās viņas dizains franču pieredzējušajam ražotājam Ligne Roset un tirgus jaunpienācējai dizaina kompānijai Moustache. Inga Sempē strādā arī skandināvu uzņēmumiem. Ražotāji gan mēdzot sūdzēties, ka sadarbība neesot vienkārša – viņa mēdzot neievērot termiņus un nepieļaut dizaina palaišanu ražošanā, kamēr vien nebūs pārliecināta par nevainojamu tā kvalitāti.
Pīters Merigolds vispirms ir mācījies tēlniecību Sentmārtina koledžā un tikai pēc tam apguvis produktu dizainu Karaliskajā mākslas koledžā. Pats gan mākslas posmu savā radošajā biogrāfijā sauc par kļūdu un maldiem, ne likumsakarīgu radošās attīstības ceļu. Taču Merigolda tēlniecības objektus vai instalācijas atgādinošie darbi ir vairāk saistīti ar mākslu, nekā viņš to atzīst. Piemēram, tikai viens līdzības aspekts – dizainers nevarot ne iedomāties, ka viņa dizaina objektus varētu realizēt kāds cits, nevis viņš pats. Ja ražotājam dizainera ideja jāpielāgo savām vajadzībām, lai dara to pats, nevis aicina uz kompromisu Merigoldu! Protams, viņš sadarbojas galvenokārt ar dizaina galerijām, ne ražotājiem. Viņa patrons ir Libby Sellers galerija, ko vada bijusī Londonas Dizaina muzeja kuratore. Pateicoties šīs galerijas konsekventajai izvēlei savās izstādēs teju allaž eksponēt arī Merigolda darbu, viņš iemantojis cieņu un slavu profesionāļu aprindās. Pērnajā Design Miami viņš tika nominēts arī nākotnes dizainera nosaukumam.
Pīters Merigolds
Atšķirībā no iepriekšējās paaudzes dizaina galeriju varoņu smagnējā konceptuālisma un nežēlīgās ironijas Merigolda objektiem raksturīgs nepiespiestības un vieglprātīgas nepabeigtības iespaids. Lielākoties viņa objekti ir no koka. Bet tas vien tāpēc, ka viņa studijas apkaimē esot gana daudz kritušu koku, izmestu mēbeļu un citādu dēļu galu, ko dizainers izmanto saviem darbiem. Ja Merigolds strādātu pie autokapsētas, viņš strādātu ar metālu. Tieši tik vienkārši.
Izdzīvojušais nīderlandietis
Vēl pavisam nesen teju visi jaunie, cerības raisošie dizaineri nāca no Nīderlandes un šo talantu kalves vietas – Eindhovenas Dizaina akadēmijas. Viņu konceptuālisms, atklātā nospļaušanās uz mēbeļu industrijas likumiem un humors bija un joprojām ir apbrīnas vērts. Taču tas, kas pavisam nesen likās svaigums, nu šķiet neiespējama greznība – nākas vien atgriezties pie racionālisma. Bertjans Pots, kas lieliski iekļaujas nīderlandiešu dizaina meinstrīmā, tomēr ir spējis noturēties uz trauslās robežas starp pašmērķīgu konceptuālismu un priekšmetu utilitāru lietojamību. Viņam izdodas radīt aktuālas lietas arī jaunajā ekonomiskajā situācijā, turklāt nezaudējot radošā rokraksta pamatiezīmes.
Bertjans Pots
Dizaineram patīkot bīdīt teorijas par dizainu, taču, ķeroties klāt darbam, tas viss aizmirstas un nākas vien atzīt, ka paveiktais rodas sirdī, nevis ir izskaitļots prātā. Pota dizainam piemīt savdabīgs skaistums, ko ierasti dēvētu par neglītuma apogeju: izplūdušas formas, netīras krāsas un līniju haoss. Pots Eindhovenā ar lielu prieku apguvis dažādas tekstilizstrādājumu darināšanas prasmes, arī aušanu un adīšanu. Tekstilam tipiskas tehnikas un estētika bieži ir raksturīgas arī tiem Pota darbiem, kas ar šo jomu nepavisam nav saistīti. Viņš prasmīgi izmanto adījumu mēbelēm, šķiedru pinumus lampām un krēsliem, turklāt spēj piemērot savas idejas industrijas iespējām. Protams, Pots ir Marsela Vandersa atradums paša kompānijai Moooi, bet nu jaunais talants pārliecinoši sadarbojas arī ar britiem Established & Sons. Tieši viņa krēsls šai kompānijai kļuva par vienu no 2010. gada Milānas hitiem.
3 bildes:
Bertjans Pots < Bertjans_Pots
Krēsls Jumper, raž. Established & Sons. < Bertjans_Pots_kresls Jumper_Established&Sons
Lampa Fold Up, raž. Moustache. < Bertjans_Pots_lampa Fold Up_Moustache
2003. gadā dibinātajā dizaina studijā 5.5 designers apvienojušies četri jauni franču dizaineri – Vensāns Baranžērs, Žans Sebastiāns Blanks, Antonijs Lebosē un Klēra Renāra. Tā ir jautra 80. gadu sākumā dzimušu dizaineru komūna, kuras veikumā rotaļīgums veiksmīgi sabalansēts ar nopietniem pētījumiem un atbildīgu attieksmi pret savu darbu. Protams, visi jaunie dizaineri saka, ka viņus interesē krietni vairāk nekā tikai ārējā veidola piešķiršana priekšmetiem, bet 5.5 designers šo apgalvojumu patiešām realizē arī praksē.
Franči ir arī vieni no pirmajiem, kas ne tikai vārdos vien formulējuši skaļos saukļus par dizainera atbildību pret viņu radīto lietu likteni. 5.5. designers pasaules uzmanību izpelnījās kā drosmīgi profesionāļi tajā brīdī, kad realizēja projektu Save a Product. Jaunieši bija izstrādājuši plastmasas trauku kolekciju pēc kāda ražotāja pasūtījuma. Trauki jau bija gatavi doties uz veikaliem, kad ražotājkompānija izlēma tos tomēr tālāk tirgū nevirzīt. Dizaineri turpmāko trauku likteni ņēma savās rokās un tos pārdeva paši par simbolisku samaksu – vienu eiro. Šāda 5.5 designers rīcība nodrošināja viņiem profesionāļu respektu un nopietnu attieksmi arī pret turpmākajiem jauno franču projektiem. Viens no jaunākajiem 5.5 designers darbiem ir ironiska naktslampiņa Fire Kit itāļu izmeklēta dizaina producētājam Skitch.
Visi zaķi ar vienu šāvienu
Pietiek ne vairāk un ne mazāk kā ar vienu ģeniālu dizaina ideju, lai iekarotu pasaules slavu un profesionāļu cieņu. Tāds ir jaunā dizainera Mina Kiu Čoja veiksmes stāsts. Kad korejietis Čojs devās uz Londonas Karalisko mākslas koledžu studēt dizainu, viņa sašutumu un neizpratni izpelnījās angļu elektrotīkla kontaktligzdas, precīzāk tām atbilstošās kontaktdakšas. Tik milzīgas un neglītas! Pārceļoties uz Britu salām, Čojam nācās pievienot tādu arī savam smalkajam MacBook Air datoram. Pēdējais piliens dizainera pacietības kausā bija tas, ka ceļojuma laikā kontaktdakša saskrāpēja datora virsmu, un par sava maģistra darba tēmu viņš izvēlējas uzdevumu būtiski pārveidot šo sadzīves priekšmetu.
Aplūkojot Čoja veikumu, lielākajai daļai rodas jautājums: kāpēc tas nevienam nebija ienācis prātā agrāk? Protams, pēc kaujas visi ģenerāļi gudri. Jaunā, salokāmā (!) kontaktdakša plānumā, elegancē un ērtumā var mēroties ar to pašu MacBook Air. Koledžas absolventa Mina Kiu Čoja veikums nekavējoties apceļoja visu dizaina profesionālo mediju lapas. Liels pārsteigums, ko nevar gan dēvēt par gluži negaidītu, bija Mina Kiu Čoja kontaktdakšas dizaina pasludināšana par 2009. gada Brit Insurance dizaina Gada balvas ieguvējs. Nozares guru oficiāli atzina, ka jaunajam korejietim ir izdevies apsteigt un pārspēt viņus visus. Taču viņš neguļ uz lauriem un turpina strādāt pie jauniem projektiem. Tiesa, pacelt augstāk paša pirmā veikuma latiņu būs ļoti grūti.
Ir lietas, kas ir skaistas un visādi citādi tuvu ģeniālajam, bet savās mājās tās tomēr negribētos turēt. Ar jauniņā (dzimis 1984. gadā) Bendžamina Huberta radītajām ir otrādi. Tās varētu likties pārāk vienkāršas, taču to dabiskums ir galvenais trumpis, kāpēc Huberta dizainētie priekšmeti tiek pamanīti un augstu vērtēti. 2006. gadā viņš ieguva bakalaura grādu rūpnieciskajā dizainā Louboro Universitātē un tūlīt pēc studijām nodibināja pats savu dizaina studiju. Tā gan atradās jau Londonā. Darbs varēja sākties. Pacietīgs un rūpīgs darbs. Lai gan Bendžamins Huberts ir saņēmis virkni profesionālu atzinību un dažādus labākā jaunā dizainera nosaukumus, tomēr viņu grūti nosaukt par jauno zvaigzni. Profesionāls briedums un nopietnība raksturo visus Huberta darbus, pat tos dizaina priekšmetus, kuru humorīgais veidols raisa smaidu. Jaunais brits spēj adaptēties dizaina tirgus prasībām – gan radīt viena eksemplāra lietas galerijām, gan arī sastrādāties ar ražotājiem.
Bendžamins Huberts
Viņš izmanto it kā tik ierastos dabiskos materiālus – koku, stiklu, betonu, korķi –, taču spēj atklāt to estētiskās un funkcionālās nianses, kuras mēdzam nepamanīt. Huberta dizainēto mēbeļu un lampu ražotāju vidū gan nav skaļu itāļu grandu vārdu, toties viņi izvēlas kompānijas, kuras pazīst īstenie dizaina feinšmekeri, piemēram, De La Espada. Daļa no tām ir teju tikpat jaunas kā pats dizainers.
Ēdiena dizains ir viena no mūsdienu modes parādībām, kurai nav nekādas saistības ar pētersīļiem vai majonēzes rakstiem salātu dekorēšanai. Protams, tā ir pārtikušas sabiedrības greznība –atļauties ēdienu uztvert kā mākslu un tā baudīšanu kā performanci, nevis fizioloģiska izsalkuma apmierināšanu. Taču ēšana joprojām, arī rietumu attīstītajā sabiedrībā, ir populārākais veids, kā slāpēt emocionālā bada sajūtu. Tieši šo ēdamlietu patērēšanas aspektu apspēlē nīderlandiete Marije Vogelzanga. Viņa ir beigusi to pašu Eindhovenas Dizaina akadēmiju, vien savai dizainiskajai pašizpausmei izvēlējusies nevis koku, metālu vai plastmasu, bet gan ēdienu. Pēc studijām strādājusi pie citas nīderlandiešu koceptuālā dizaina granddāmas Hellas Jongeriusas.
Marije Vogelzanga
Rūpējusies par vēl viena nīderlandiešu konceptuālā dizaina stāra Jurgena Beja kāzu maltīti un tieši pēc šīm svinībām nolēmusi ar ēdienu nodarboties profesionāli un patstāvīgi. Vispirms Vogelzanga atvēra improvizētu kafejnīcu/veikaliņu Proef Roterdamā, bet vēlāk kopā ar visu Proef pārcēlās uz Amsterdamu. Viņa ir autore lielai daļai Droog Design svētku maltīšu. Pati Vogelzanga apgalvo, ka viņai bēru maltītes patīk gatavot daudz labāk nekā kāzu – redz, bēdās cilvēkiem ar ēdienu esot daudz ciešākas emocionālās saites. Pašlaik dizainere arvien vairāk pievēršas sociāliem projektiem – īpašu saldumu gatavošanai veciem, bezzobainiem cilvēkiem, izstrādā ēdienkarti un ēšanas režīmu slimnīcām un domā, kā bērniem iemānīt veselīgu pārtiku. Tāda ir Vogelzangas darbības attīstība: no konceptuāliem un ekscentriskiem jokiem līdz sociālai atbildībai.
Pastaiga; Foto no publicitātes materiāliem
Publicēts žurnālā Pastaiga 2010, decembris
