Miera ielas republika
Mēs par īstu iepirkšanos! Kad no bodes uz bodi, no kafejnīcas uz kafejnīcu jāklīst pa ielām. Un visur jāuzkavējas un visur jāparunājas. Pirmais maršruts – patlaban makten izslavētā Miera iela (drīzumā arī „www.mieriela.lv”). Gājuši?
Puķu veikals „Ar putniem”, arputniem.lv
Ielas ilgdzīvotājs. Cik vien mitinos šajā pusē, vienmēr apbrīnoju tā palodzes dobīti. Īpaši, kad tajā zaļo tikai zāle. Lai šī nebūtu vienīgi kārtējā Holandes puķu pārdotava, īpašnieces – Inga un Inese – vienmēr atrod ko savu. Vai tas būtu sezonas ziedējums no pašu dobēm (izplaucēts ābeļzars), vai puķes «ar putniem» (neļķes, kam ziedā vēl viens pumpurs). Bet manām ausīm pavisam vilinoši skanēja – puķes te netiek mocītas (nu, ja vien kunde tā nevēlas), bet brīvi sakārtotas burvīgā ziedu slotā. Un vienīgais, par ko ik pa laikam saskumst pašas puķu bariņā strādājošās, puiši ziedus vairs lāgā nedāvinot. Laikam jau bailēs no profesionāļu vērīgās acs.
Uz patīkamām sarunām, gastronomiskiem priekiem un kulturāliem notikumiem te salasās kolorīta publika. Bet „Takai” jau piedienas – uz tās tu vari satikt viskautko. Šeit tevi sacienās ar veģetāru otrēdienu, iecienīto grilēto sieru un slaveno šokolādes kūku. Bet uz tavu veselību pacels pašmāju ābola vīnu. „Takā” ik nedēļu kāds padzied, padzejo un parāda. Un nu te ir arī platforma ideju apmaiņai DiPaDu ar dažādām darbnīcām. Pēc pavasara atjaunināšanās „Takā” var pasēdēt zem palmas (drīzumā papagaiļa Tvitera kompānijā).
Pudeļu pārvērtību punkts Buteljons
Šeit no «vecās» stikla taras top frešas glāzes, vāzes, šķīvji, lampas, svečturi un citi stikldzidri aksesuāri. Var teikt, ka ideju par Buteljonu okeāns izskaloja kādā Portugāles pludmalē – vecum veca pudele tur vizuļoja saulē, apliecinot stikla garo mūžu. Un kāpēc gan latvju pudelēm nedot iespēju dzīvot vēl ilgāk, kaut arī citā veidolā?!
Augustā te svinēs gada jubileju. Un tā vis nebūs klusa atzīmēšana. DAD cafe radītājas – Alise un Dace – pašas vietu iekārtojušas pēc principa, lai abām patīk. Pašas receptes sadabūjušas. Slavenāko šejienes kulināro meistarojumu – Čīles citronkūku – kāda draudzene nočiepusi itāļiem. Dažs labs tās dēļ atkuļas pat no otras pilsētas malas. (Pārbaudīts uz savas mēles – lieliska!) Te kafijo solīdas kundzītes kostīmos, pulcējas džeza līdzjutēji, sanāk tie, kas savām acīm grib redzēt zīmējumu improvizācijas teātri. Bet pa vidu ieklīst arī vietējais radošais proletariāts. DAD angļu mēlē ir tētis, un kā jau pie papa, ir mājīgi. Tūliņ būs galdiņi ārā – tātad varēs sēdēt pie glāzes tarhūna un māt garāmbraucošajiem tramvajiem.
Artūrs atzīstas, ka andelēšana Miera ielā iesākusies spontāni. Šis apzīmējums piederas arī veikalam. Kaut Artūrs pats te savām rokām visu aprīkojis – viņš tik atkārto – kas zina, kā būs rīt. Uz viņa darinātajiem pakaramajiem sagūlušas jauno laiku vintage kleitas, apkārt gozējas citlaiku interjera lietas, divriteņi ar vēsturi un vecās, labās plates ar mūžīgo roka klasiku. Te valda likums – ko redzi, to pērc. Bet šis tas ir izlikts tikai smukumam – nu kaut vai pudele Kubas grādīgā dzēriena no omes darba gadiem šņabja bodē vai atklīdušais režisora krēsls.
Kas notiek, ja apvieno ilūzijas un muzeju? Rodas Illuseum vai kulta grāmatas un tējas. Pirmās – īpašnieku atlasītas – nu tādas, kas patīk. Otrās, satriecošas tējas ar lieliskiem stāstiem – atceļojušas no visas pasaules. Illuseum Gundega īpaši uzteic tās no Ķīnas. Esot pat šā gada raža. Ja neesi vēl draugos, teiksim, ar Puerh, tad, saderam, pēc minūtēm desmit Gundega tevi sakārdinās tā, ka mājās aiziesi ne tikai ar tēju, bet arī ar tējošanas aksesuāriem. Šķiet, viņa par šo dzērienu zina vairāk nekā tava mamma par tevi. Taču Illuseum krājumos ir vēl kas – afrodīziji un enerģizējoši brīnumi, piemēram, Kolas rieksti vai guarāna.
Ja tev līdz brošai ziedēt negribošais kaktuss, iemij to kaut pret naudas koku jaunatvērtajā telpaugu maiņas punktā. Tā saimnieces – Laura un Renāte – tagad nāk talkā visiem, kam mājās šis tas zaļš izaudzis par lielu vai savairojies kā traks. Viņas arī pārstādīs tavu lapojošo mīlulīti, sagādās tai no Jelgavas biozemi un piemeklēs glītu keramikas podu (starp tiem te iemaldījies arī kaut kas neredzēts – dūcenis – māla slēpnis neglītiem vadiem). Solītas tiek arī saturīgas mācībstundas par dzīvokļa zaļo rotu. Bet brīvā brīdī vari te vienkārši pasērst ar tasi kafijas vienā un puķkopības lasāmvielu otrā rokā.
Te viss ir īsts. Nekādu lietu „pod starinu”. Vispirms izšķirstīju tērpu nomas īpašnieces Rūtas gadus desmit vākto kleitu rindas. 50.–80. gadi te bez uzlabojumiem iemūžināti krimplīnā, neilonā, šifonā. Pamanīju arī antīkus apavu pārus un plauktos kārbās sagūlušus padomjlaiku slēptākos apģērba gabalus – kombinē, krūšturus, pat vīriešu silto veļu. Savukārt interjera dārgumu kolekcijas īpašniece Dite rīdziniekiem gribējusi parādīt, cik pārsteidzošs un skaists ir 20. gadsimts. Katra redzamā un nopērkamā lieta – glāzes, krēsli, lampas un vēl – ir sava laika inovācijas ar sociālo un politisko atspulgu. Atceļojušas galvenokārt no Vācijas un Beļģijas krāmu tirgiem, tās nonāk patiesu cienītāju rokās, kam netīk dižoties, bet patīk dzīvoties unikālās lietās. Ja arī uz karstām pēdām nekā nenopirksi, Dites stāstījums vien ir to vērts, lai atgrieztos 20. gadsimtā.
Viņi (scenogrāfe Kristīne un galdnieks Ints) grib latvju dizainu padarīt nešķīstāku. Un tam noder jaunais virziens – upcycling – veca lieta pārtop jaunā, gluži citādā lietā. Tikai nejauc – tā nav restaurācija. Tā drīzāk atgādina laukos manīto – kad opis no diviem pēc ģīmja dažādiem, atstrādājušiem krēsliem čakli sameistaro vienu. Tad droši soļo šurp pēc trakāka pavērsiena savai viesistabai. Bet jau tagad vari apsaiklingam atdāvināt kādu savu veco interjera rotu.
Kristīne Sēnele, Marta/Foto: Shutterstock un Rojs Maizītis
