Tekstila tendences

audumos vairs sen nav zinātniskā fantastika. Nu tās izmanto ne tikai konceptuālos un zinātniskos projektos laboratorijās un mākslas galerijās, bet arī ikdienā. Audumu, kas uztur siltumu, nelaiž, aiztur vai – tieši pretēji – izvada mitrumu, izmanto mēbeļu pārvilkšanai, ar kurām apdzīvojam savus mājokļus vai mēbelējam sabiedriskus interjerus. Modē ir arī audumi, kas vismaz ārēji atgādina kosmosa iekarotāju tērpus.

Rokdarbi joprojām ir modē. Šobrīd īpaši aktuāli ir sevišķi

vai tamborējumi, it kā pavirši sadiegtas detaļas. Tiek adīts ar virvju biezuma pavedieniem.  Un no šādiem rokdarbiem darina gan paklājus, gan sēdekļus.

Godā tiek celti dabiski materiāli. Pašlaik priekšplānā izvirzīta

– vilna, kas omulīgu ērtumu apvieno ar luksusa dzīves saldumu un uzskatāma par jaunās luksusa dzīves izjūtas metaforu. Tā ir estētiski smalka, taktili patīkama, ērta, nepretenciozi dekoratīva un grezna. Modīgā mohēras tonālā gammā ir piesātināti dabas toņi, kas nav ne sintētiski koši, ne neizteiksmīgi blāvi.

Modē ir

. Īpaši šī tieksme atgriezties pie dabas saknēm izpaužas tonalitātē. Tā ir izteikti bezkrāsaina un nevienmērīga. Tik dabiska kā cilvēks pats bez sintētiskiem skaistumkopšanas un fotošopa uzlabojumiem. Audumu materialitāte dažkārt robežojas ar tik ekstrēmu naturālismu, ka, nojaucot robežas starp dzīvo un priekšmetisko, uzbūvē psiholoģisku barjeru, kura liedz šiem materiāliem pieskarties.

Pie interjeru sienām atgriežas

. Jā, jā, tieši tādi lietišķās mākslas izstrādājumi, kādi savu uzvaras gājienu Latvijā svinēja pagājušā gadsimta 70. un 80. gados. Austi no dabiskām šķiedrām, izceļot tradicionālās tehnikas, bez lieka konceptuālā uzslāņojuma. Tiem parasti ir kāda pievienotā vērtība, piemēram, māksliniece pati audzē aitas, tās cērp, apstrādā vilnu un no iegūtās dzijas darina gobelēnus, – vai arī gobelēnu var sagriezt un sašūt no tā sev jaku.