"Ja varēju izlēkt virs Gaujas, vai ir kas tāds, ko nevarēšu?" - Baiba Runce atklāj savus adrenalīna tauriņus
“Daudz ekstrēmu aktivitāšu esmu izmēģinājusi, pateicoties darbam. Ne vienā vien televīzijas sižetā esmu darījusi ko traku, bet ne tikai darba dēļ. Uzskatu, ka jādzīvo tā, lai varētu teikt – esmu izmēģinājusi visu kaut ko, jo piedzīvojumi dzīvi padara košāku," stāsta TV3 žurnāliste Baiba Runce.
Bērnībā šūpojos augstās šūpolēs, kuras griežas ap stieni, arī par ūdens atrakcijām akvaparkā vienmēr esmu bijusi sajūsmā. Ir bail vai nav, daru, jo ar laiku cilvēks norūdās. Par to pārliecinājos pēc tam, kad biju izlēkusi ar gumiju. Pirms gada veidoju televīzijas sižetu par restorānu debesīs – Dinner in the sky. No augstuma man ir bail. Kad uzbraucām augšā, nevarēju normāli parunāt, turējos pie galda, ieķērusies ar abām rokām. Šovasar izlēcu ar gumiju, un pēc nedēļas atkal bija jābrauc uz pusdienām Dinner in the sky. Šoreiz – bez emocijām, pat varēju mierīgi atgāzties krēslā un patiešām baudīt maltīti. Lēciens ar gumiju ir līdz šim spilgtākais un ekstrēmākais izaicinājums, ko esmu pieņēmusi. Tāpēc tagad, kad tas izdarīts, vienmēr ir arguments – ja varēju izlēkt virs Gaujas, vai ir kas tāds, ko nevarēšu paveikt?
Bailes pārvarēju, pateicoties raidījuma Bez tabu Dzīves smalkumi skatītāja vēstulei – viņš vēlējās redzēt, kā es to daru. Sapratu, ka agri vai vēlu tas būs jāizdara, un drīz vien Siguldas vagoniņš piedāvāja – lec, Baiba! Stress sākās jau iepriekšējā dienā, nemaz nerunājot par dienu, kad bija jādodas uz Siguldu. Pamodos četros no rīta un nevarēju vairs aizmigt, vēlāk nespēju koncentrēties darbam, jo visu laiku domāju par brīdi, kad būs jālec. Vēderā viss griezās, bet tā jau ir tā foršā sajūta! Iekāpu vagoniņā, lūpas un kājas trīcēja, taču atpakaļ ceļa vairs nebija, sapratu – būs jālec. Pats svarīgākais – recepte, ko iesaku visiem – nevilkt garumā. Gandrīz vienmēr visur piesakos būt pirmā. Ja cilvēks gaida un negrib būt pirmais, grib paskatīties, kā dara citi, lielāka iespējamība, ka pārdomās. Brīžos, kad man ir bail, aiztaisu acis. Esmu ziemas laikā vizinājusies rallijmašīnā, kuru vada profesionāls rallists. Video redzams, ka aizveru acis, taču adrenalīna tauriņi vēderā jau ir tik un tā. Pirms lēkšanas ar gumiju, domāju, nez kā būs – acis būs ciet vai vaļā, bet kritiens ir tik ātrs, ka nav atšķirības – acis ir atvērtas vai ne. Ainava saplūst vienā krāsu mudžeklī, un tikai tad, kad esi galā, vari atslābt un vērot skatu starp upi un tiltu. Pēc šā pasākuma vienīgais, kā manā sarakstā vēl trūkst, ir lēciens ar izpletni. Domāju, ka tas būs nākamais izaicinājums.
Šovasar piedzīvoju vēl divus aizraujošus notikumus – raftingu un kalnos kāpšanu. Laivošanu pa kalnu upi biju izmēģinājusi pagājušā gadā, ceļojot pa Gruziju. Laikapstākļi nebija patīkami – nenormāli auksts, gāza krusa, bet mēs sēdējām laivās, ģērbušies peldkostīmos un mazās vestītēs. Lielākais pārbaudījums bija aukstums, bet brauciens pa upi, salīdzinot ar to, ko šovasar piedzīvoju Austrijā rokenrola raftinga trasē ( tā sauc ekstrēmāko kalnu upes trasi – Red.), izrādījās visai mierīgs. Tiesa, Austrijā bija pienācīgs ekipējums – biezās hidras, zābaki – un arī drošības instrukcijas. Jāatzīst, ka tas radīja daudz lielāku drošības izjūtu. Taču brauciens bija mežonīgs, viļņi nemitīgi šļācās pāri, mētājāmies no viena laivas sāna uz otru, un tas bija forši. Tagad domāju, ka varētu mesties arī vēl trakākā raftinga piedzīvojumā, jo uz trases beigām jau atslābu, un, kad stūrmanis, zinot upes drošākās vietas, kur nav tik lielu krāču, iedrošināja ielēkt upē, es to darīju. Ielecot sapratu, ka nekas traks jau nav. Upe nes uz priekšu tevi un laivu vienādā tempā, un līdzbraucējs tevi veiksmīgi ievelk atpakaļ laivā.
