Bērnu pašnāvības Latvijā. Brīdinošākais signāls: kad sāk atdot mīļas, vērtīgas mantas

Katru gadu pasaulē pašnāvību izdara aptuveni viens miljons cilvēku, vidēji 3000 cilvēku dienā. Latvijā no dzīves ik dienu šķiras 1,2 cilvēki. Desmit gadu laikā pie mums dzīvību sev atņēmuši 65 bērni un pusaudži vecumā no 9 līdz 17 gadiem.

Latvijas melnais gads

Zvana modinātājs, viņa strauji pieceļas, izstaipās, uzvelk halātu, paskatās pa logu. Kurzemes lauku ainava agrā pavasarī – pelēki lauki ar baltiem sniega lāsumiem. “Cik parasta, vienmuļa diena,” viņa nodomā, uzvāra kafiju, sasmērē sviestmaizes, paver Inta istabas durvis: “Mosties, dēliņ!” Daiga vēl nezina, ka vakarā atbrauks policija, kaut ko mērīs, prašņās, viņa kliegs, vīrs apjukumā stāvēs, raudās, atnāks kaimiņi, mierinās, viņa bezspēkā saļims... Viņas vienīgā, desmit gadu vecā zēna vairs nebūs.

2005. gada aprīlī Pelču pagastā mājas šķūnītī pakārušos atrada desmitgadīgo Intu. Toreiz traģēdiju vēl melnāku iekrāsoja tas, ka pirms dažām dienām Jēkabpils rajona Variešu pagastā vecmāmiņa ābeļdārzā pakārušos atrada desmitgadīgo Oļešku – puiku, kuram nebija tēva, bet mamma dzēra un nelikās par viņu ne zinis.

2005. gads bija vismelnākais – pašnāvības izdarīja 15 bērni un pusaudži. Kārtējais lēciens pašnāvību dinamikā bija vērojams pērn, kad no dzīves šķīrās septiņi zēni. Puikas neraud, viņi pakaras... Pērn 84 reizes Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests izsaukts uz pašnāvības mēģinājumiem.

Pašnāvība kā infekcija

Atgriezīsimies baisajā aprīļa dienā pirms astoņiem gadiem. Pavasaris togad kavējās, drēgnā diena šķita piesūkusies ar apnikumu un garlaicību. Ints uz skolu neaizgāja, sameloja, ka aizgulējies. Pa dienu atbrauca tēvs, pajautāja, vai puika paēdis, iedeva naudu saldumiem un aizbrauca. Pagasta centrā Ints ar vienaudžiem spēlēja futbolu. Skrēja, klaigāja, smējās. Ap pussešiem draugam neizdevās viņu sazvanīt. Viņš bija vienīgais bērns vizuālās mākslas skolotājas Daigas un celtnieka Mārtiņa ģimenē. Daiga un Mārtiņš apprecējās agri, piedzima Ints, un viņi pārcēlās uz nelielu, baltu ķieģeļu māju no Kuldīgas netālajā pagastā.

Parasts puika, nekā īpaša, vienīgi nevarēja atrast kontaktu ar vienaudžiem, draudzējās ar vecākiem zēniem, neprata rotaļāties, spriedumi bija nobrieduši, netipiski desmitgadniekam, toreiz gatavas frāzes sarunā ar žurnālistiem virpināja klases audzinātāja Aija. “Runāja vīra valodu,” raudot sacīja kāds autobusa pieturā sastapts iereibis kaimiņš.

Pagasts dienu pēc notikušā izskatījās nošņurcis tāpat kā šis un citi vīri. Drīzāk šokēja nevis pati traģēdija, bet atsvešinātība un tāda kā paģiraina vienaldzība, kas virmoja gaisā un sarunās ar vietējiem. Versiju, ka Ints ekstrēmi rotaļājies vai gribējis pabaidīt vecākus, policija atmeta, jo mezgls bija sasiets rūpīgi – tā, lai sasniegtu mērķi. Pēc notikušā tika pievērsta uzmanība tam, ka pēdējā gada laikā Ints iesaistījās ekstrēmās izdarībās, kas bija vērstas pret viņu pašu, – sprāgstot pudelei ar degvielu, apdedzināja seju, salauza roku. Lai gan apdegums bija sāpīgs, nečīkstēja, pārcieta optimistiski, tāpēc mamma, būdama pedagoģe, psihologa palīdzību nemeklēja.

Pēc notikušā psiholoģe prātoja, ka viena no pazīmēm, ka bērns, iespējams, ir slims ar depresiju, ir biežie negadījumi, kas ar viņu notiek, un piebilda, ka bērna depresijas pazīmes var atšķirties no pieaugušā. Tādējādi bērni ar tā dēvēto maskēto depresiju visbiežāk sākumā nonāk slimnīcā, kur viņiem ārstē fiziskās slimības. Turklāt pašnāvībām ir infekciozs efekts, jo bērni atdarina. Bērniem vēl nav attīstīta robežas izjūta starp nāvi un dzīvi, viņi grib izmēģināt, kā tas ir.

Tā arī toreiz – pirms dažām dienām medijos plaši tika atspoguļota desmitgadīgā Oļeškas nāve, pēc kuras viņš bija kļuvis par zilā ekrāna varoni. Uzstājās psihologi, ārsti, skolotāji, skolas direktore, pagasttiesa. Visi gudri runāja, lauzās izteikties, slaucīja asaras. Pirms tam par nomaļā Latgales ciema vecmāmiņas audzinātā, dzērājmātes pamestā puikas psiholoģisko labsajūtu un dvēseles stāvokli neviens nebija licies ne zinis. Lūk, kas jādara, lai tiktu pamanīts!

Aiziet no dzīves mēģina astoņgadīgs bērns

Statistika liecina, ka zēni pašnāvību izdara biežāk nekā meitenes. Visbiežāk – 86 procentos gadījumu – bērni pakārušies, septiņi procenti nolēkuši no augstuma. Daži izvēlējušies citas metodes: noindēties, nogulties uz sliedēm vai ceļa, noslīcināties vai izraisīt avāriju. Citās valstīs populārāka ir saindēšanās ar pesticīdiem vai mašīnu izplūdes gāzēm un šaujamieroču izmantošana. Eksperti norāda, ka pēdējos desmit gados meitenes ir sākušas izmantot vardarbīgākas metodes.

Jaunākajam Latvijā pašnāvību izdarījušam bērnam bijuši tikai deviņi gadi, trim – desmit, vienam – 12 gadi. 2011. gadā Latvijā pašnāvību centās izdarīt viens astoņus gadus vecs zēns, četras 12 gadu vecas meitenes, divi zēni un sešas meitenes 13 gadu vecumā, divi zēni un sešas meitenes 14 gadu vecumā, četri zēni un desmit meiteņu 15 gadu vecumā un septiņi zēni un 16 meitenes 16 gadu vecumā. Pasaules literatūrā aprakstītais jaunākais bērns, kura darbības tikušas vērstas uz dzīvības atņemšanu, ir kāda četrus gadus veca meitenīte.

Ātrās palīdzības mediķi novērojuši: jo vecāki bērni, jo vairāk pašnāvību mēģinājumu. Slimību profilakses un kontroles centra sabiedrības veselības analītiķis Toms Pulmanis vērtē, ka pašnāvības jāaplūko trīs dimensijās: pašas pašnāvības kā aisberga redzamā daļa, pašnāvnieciska uzvedība, plāni, mēģinājumi un negatīvie faktori, kas var veicināt aiziešanu no dzīves.

Lai gan pasaulē pašnāvība ir viens no pieciem izplatītākajiem 15–19 gadu vecu jauniešu nāves cēloņiem, Neatliekamās medicīniskās palīdzības organizēšanas un analīzes nodaļas speciāliste Anna Buza secina, ka bērnu un pusaudžu pašnāvības Latvijā ir ļoti nopietna problēma. Pusaudžu pašnāvību statistika ir biedējoša – esam sestajā vietā Eiropas Savienībā. Latvijā 15–19 gadu veciem jauniešiem suicīds ir biežākais nāves cēlonis. Tikai pēc tam seko noslīkšana un transporta negadījumi. Lai nedaudz pietuvotos bērnu pašnāvību iemesliem un motivācijai, tika veikta 15 un 16 gadu vecu pusaudžu aptauja, kurā ceturtā daļa atzinās, ka ir domājuši par pašnāvību. Četrpadsmit procenti aptaujāto pašnāvību bija plānojuši, 8,7 procenti – mēģinājuši veikt, 1,7 procenti pēc pašnāvības mēģinājuma saņēmuši medicīnisko palīdzību.

Toms Pulmanis gan uzskata, ka skaitļi iezīmē pašu bērnu interpretāciju par pašnāvībām. Turklāt domas par pašnāvību nav nekas anomāls – tā var būt normāla bērna un pusaudža attīstības sastāvdaļa, gluži tāpat kā eksistenciālu problēmu risināšana un mēģinājumi izprast dzīves jēgu un nāvi. Arī citas aptaujas rāda, ka vairāk nekā puse vidusskolas vecāko klašu skolēnu ir domājuši par nāvi. Robeža iezīmējas brīdī, kas pašnāvības domu realizēšana šķiet vienīgā izeja no grūtībām.

Tomēr pētījumi mums neglaimo – Latvijā ir milzīga agresivitāte citam pret citu. No 43 valstīm pie mums ir augstākais 15 gadu vecu skolēnu īpatsvars, kas ņirgājas par vienaudžiem. Pusaudžu periodā, kad iekļaušanās vienaudžu vidē ir svarīgāka par attiecībām ar vecākiem, izstumšana no sociālās vides bērnam ir sāpīgākais, kas vien var notikt.

Vēl daži fakti, kas, skaitļu vietā iztēlojoties reālus bērnus, rada stindzinošu ainu – 35 procenti bērnu tikuši emocionāli atstāti novārtā, 31 procents cietis no emocionālās vardarbības. Turklāt pāridarītājs bijis kāds no vecākiem vai tuvākajiem pieaugušajiem. Desmit procenti bērnu piedzīvojuši seksuālu, 16 – fizisku vardarbību.

Vardarbības nebeidzamais aplis

Kā būtiskākos pašnāvības riska faktorus speciālisti min neārstētu depresiju, vardarbību ģimenē, izteiktas uzvedības problēmas, garastāvokļa traucējumus, psihozes, hroniskas slimības. Ja bērns dzīvo sociālā vidē, kas ir agresīva un izsmejoša, šie faktori vēl vairāk pastiprinās. Sabiedrība joprojām nespēj atpazīt depresiju un nemana signālus, kad bērnam ir nepieciešama steidzama palīdzība, norāda Pasaules Veselības organizācijas pārstāve Latvijā Aiga Rūrāne.

Ļoti reti bērns lēmumu par pašnāvību pieņem dažās dienās, parasti krīze ir ilgstoša. Pazīmes, kas liecina, ka bērnam steidzami vajadzīga palīdzība, ir pārmaiņas personībā, piemēram, bērns, kas agrāk pievērsa uzmanību savam izskatam, sāk staigāt nevīžīgās drēbēs, netīriem nagiem, nemazgātiem matiem. Uz krīzi norāda arī būtiskas ķermeņa masas pārmaiņas – ne vien novājēšana, bet arī pārmērīga ēšana un pieņemšanās svarā. Jāpievērš uzmanība miega problēmām. Turklāt parasti uzskata, ka depresija ir saistīta ar bezmiegu, agru pamošanos. Bērniem tā var būt arī netipiska miegainība, intereses zudums par dzīvi, pašapsūdzoši izteikumi, piemēram, “visiem būtu labāk, ja manis nebūtu”, “es esmu riebīgs, visus tikai traucēju”, stipras skumjas, izmisums, runas par nāvi, ar nāves tematiku saistīti zīmējumi, dzejoļi, riskantas, pret sevi vērstas darbības. Speciālisti uzskata, ka brīdinošākais signāls ir mīļu, vērtīgu mantu atdošana.

Aiga Rūrāne akcentē satraucošu faktu: viens no būtiskākajiem pašnāvības iemesliem ir neārstētas psihiskas slimības. Bērni un pusaudži, nereti arī pieaugušie, kam ir psihiskas dabas traucējumi, nestāsta par savām problēmām un neiet pie ārsta, jo baidās tikt izstumti no sabiedrības, izsmieti un apzīmogoti kā traki, jukuši, dīvaini. Viņi nesaņem adekvātu palīdzību, un kaite progresē. Līdz ar to varam runāt par milzīgu psihisko slimību izplatību, kas ir sāpīga tēma visā Eiropā.

Tieša ietekme uz psihisko veselību ir vardarbībai – fiziskai, emocionālai, tekstuālai. Pasaules Veselības organizācijas pārstāve skaidro, ka vardarbība ir aplis, tā ir cikliska un nepāriet. Negribēta grūtniecība, agrīnā vecumā piedzīvota vardarbība vēlāk izpaužas kā veselības, funkcionālie un uzvedības traucējumi, pārkāpumi un noziegumi. “Vardarbība rada un turpina vardarbību, tā nepāriet, vēlākajos dzīves gados izpaužoties kā hroniskas slimības – sirds un asinsvadu patoloģijas, vēzis, depresija, pašnāvības. Vardarbības sekas ir jūtamas visu mūžu. Vardarbību piedzīvojuši cilvēki dzīvo par 20 gadiem mazāk. Pētījuma rezultāti Latvijā ir šokējoši – 70 procenti jauniešu atzina, ka bērnībā tikuši pērti, bet puse sacīja, ka ģimenē liela loma ir alkoholam. Tas viss tieši saistās ar šādiem simptomiem – galvas un muguras sāpes, grūtības koncentrēties, aizkaitināmība.”

Eksperte uzsver, ka ir būtiski apzināt riska ģimenes jau agrīnā grūtniecības laikā: “Par labiem vecākiem var izaugt, bet ir jāpieliek pūles.”

“Tu esi nojūgusies, ja domā par ko tādu...”

Analizējot 2012. gada bērnu un pusaudžu pašnāvības un pašnāvības mēģinājumus, kad tika izsaukta Neatliekamā medicīniskā palīdzība, mediķi secinājuši, ka viens no veicinošajiem faktoriem ir vecāku vienaldzība, dusmas un negatīvā reakcija: “Nu ko tev vēl vajag?” Trīs pusaudži pašnāvības mēģinājumu atkārtoja: divi mēneša laikā, viens pēc trim mēnešiem.

Vairāk nekā puse bērnu saindējās ar medikamentiem. Visbiežāk pašnāvības tika veiktas vasarā, kā arī novembrī un janvārī, trijos vai deviņos vakarā – laikā, kad bērni atgriezās mājās no skolas vai nodarbībām. Brīvzemnieku pagastā tika konstatēts kolektīvas pašnāvības mēģinājums, kad vairāki pusaudži iedzēra pretepilepsijas un miega zāles. Bieži vien, mēģinot izdarīt pašnāvību, pusaudži ir alkohola reibumā, tāpēc nonāk slimnīcas toksikoloģijas nodaļā. Viņu nosauktie iemesli ir triviāli: nelaimīga mīlestība, konflikti ar vecākiem un draugiem, atstumtība. Tomēr jāņem vērā, ka bērnu un pusaudžu psihe būtiski atšķiras no pieaugušā – kas vecākiem sīkums, bērnam ir katastrofa. Mediķi atceras, ka kāda meitene otrajam pašnāvības mēģinājumam rūpīgi gatavojās – studēja literatūru, melnajā tirgū meklēja un pirka medikamentus.

Uz bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116111 gadā piezvana tūkstošiem bērnu, pērn bijuši 10 000 zvanu. “Tētis mani ir sitis ar siksnu tā, ka paliek zilumi, bet no metāla sprādzes – pušumi. Mamma strādā ar bērniem un mājās atnāk uzvilkusies,” telefona klausulē atskan smalka trīspadsmitgadnieces balss. “Kad es nepaklausu vai uzstāju uz savu viedokli, vecāki mani draud sist vai sit. Mamma mani ir rāvusi aiz matiem un situsi pa seju. Vecākus neinteresē, kā es jūtos,” stāsta sešpadsmitgadīga meitene.

Viņas vienaudze klausulē raud: “Man jau no 13 gadu vecuma bija attiecības ar vienu zēnu. Nenācu naktīs mājās, gāju, kur gribēju. Viņš mani pieradināja pīpēt zāli. Tad es sāku nest visu ko ārā no mājām. Man sanāca visādas problēmas. Man vispār liekas, ka esmu kā tāda nelaime piedzimusi. Man liekas, ka vispār nav jēgas dzīvot. Es vispār nesaprotu, kam es esmu nolemta. Man ir tāda sajūta, ka Dievs visu laiku ņirgājas par mani. Es esmu, lai visu laiku ciestu. Mani vecāki ir ļoti stingri, viņi nesaprot mani. Es ar viņiem par to nerunāju. Tagad man vairs nav spēka...” Četrpadsmitgadīga meitene: “Es agrāk neatbalstīju domas par pašnāvību, bet tagad... Mana mamma saka, ka esmu vispār nojūgusies, ja pa šitādām lietām domāju...” Kāds bērns stāsta, kā graizījis rokas un cik ļoti gribot nomirt.

Bērnu tiesību aizsardzības organizācijas pārstāvji uzsver, ka par suicīdu joprojām skaļi netiek runāts, tā ir tabu tēma, par ko parasti parausta plecus, jo “pie mums nekas tāds nenotiek”. Pat profesionāļi, kas ikdienā strādā ar bērniem, neatpazīst suicīda draudus bērna uzvedībā. Pašnāvība ir kā istabā iestrēdzis zilonis – visi to redz, apkārt nevar apiet, bet arī runāt par to negrib. Un arī bērnam nav priekšstata, ko darīt, lai domas par pašnāvību ziloņa lielumā aizietu.

Nevis nomira, bet aizgāja

Krīžu un konsultāciju centra Skalbes direktore psiholoģe Inese Ruka praksē pārliecinājusies, ka daudzi bērni un pusaudži dzīvo bez tuvinieku emocionāla atbalsta – viņiem nav pilnīgi neviena, kam varētu uzticēties, izrunāties. Iedomājieties: PILNĪGI NEVIENA!

“Ja vecāki nevelta bērnam laiku un uzmanību un per bērnu, ja par katru pārkāpumu viņš “kārtīgi dabū”, uzticēšanās vecākiem ir zema. Kad pienāk pusaudžu gadi un bērns netiek galā ar attiecību, seksualitātes jautājumiem, viņš jūtas emocionāli atstumts, pamests novārtā. Situācija var saasināties tik tālu, ka pašnāvību pusaudzis redz kā vienīgo izeju,” atzīst psiholoģe. “Vīrieši pašnāvību izdara biežāk nekā sievietes. Dzīvojot vienā informatīvajā telpā, pusaudži atdarina pieaugušos. Ja ģimenē kāds izdarījis pašnāvību, ir lielāks risks, ka zēns kopēs šo uzvedības modeli, kā problēmu risinājumu izvēloties pašnāvību. Meitenes par to domā retāk, jo viņas vairāk sarunājas, draudzējas, viņām ir sociāli atļauts izrādīt emocijas. Tāpat kā sievietēm, arī meitenēm raksturīgas demonstratīvās pašnāvības, griežot vēnas vai apēdot tablešu kaudzīti.”

Savukārt mazāki bērni dzīvo egocentriskā pasaulē, tāpēc neizprot nāvi. Bērnam šķiet, ka pasaule griežas ap viņu kā centrālo asi, tāpēc viņš var mierīgi pajautāt: “Ja es nomiršu, vai man būs jāiet uz skolu?”, “Ja manis nebūs, vai es tikšu uz zooloģisko dārzu?” Inese Ruka min, ka mūsu sabiedrībā ir izteikta kapu kultūra, bet par nāvi neviens tikpat kā nerunā: “Cilvēki jēdzienu nomira aizstāj ar aizgāja. Tādējādi vecāki cenšas pasargāt bērnu, bet viņam neveidojas izpratne par nāvi. Lai gan pusaudži jau ir piedzīvojuši kāda tuvinieka nāvi, viņi mēģina būt kā pieaugušie – neraud, neizrāda emocijas, būtībā izvairās no sērošanas, kas ir nepieciešama, lai samierinātos ar zaudējumu.”

Krīzes centra direktore stāsta, ka mūsdienu Latvijā iezīmējas vēl kāds aspekts – izjaukta ģimenes struktūra, kad vecāki ir emigrējuši un zaudējuši loģisko saikni ar bērnu, kas palicis kopā ar vecmāmiņu vai kādu no radiniekiem: “Ja bērns vai pusaudzis dzīvo kopā ar vecmāmiņu, tās ir divas pilnīgi dažādas pasaules, kas viena otru nesaprot. Ja vēl pusaudzim jāpieskata jaunāki bērni, emocionālais slogs kādā brīdī var būt pārāk smags.”

Tāpat kā sabiedrībā, arī skolā polarizējas bagātie un nabadzīgie bērni, par kuriem ņirgājas. Mazākajās klasēs zobošanās ir naiva, bet ar gadiem tā kļūst rafinētāka. Aizbildinoties ar pārslodzi, skolotāji neiesaistās un nemēģina izstumto integrēt. Bērns gadiem ilgi ir viens pats ar emocionāli smagu situāciju, ko neprot risināt, tāpēc aiz bezspēcības atriebjas vecākiem un klasesbiedriem. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad pusaudži mēģinājuši izdarīt pašnāvību skolas teritorijā. Kāda meitene grieza vēnas skolas tualetē – demonstratīvi izgāja no klases, zinot, ka līdz stundas beigām viņa būs viena.

Bieži vien uz bērnu tiek izdarīts spiediens būt vēl labākam, sekmīgākam gan skolā, gan interešu izglītībā. Un arī tas var būt cēlonis domai par pašnāvību.

Lūdzu, salabojiet bērnu!

Krīžu un psihoterapijas centra Taka psiholoģe Inga Lubāne atceras gadījumu pirms septiņiem gadiem, kad pašnāvību izdarīja bērns, kam nebija vēl divpadsmit gadu: “Trakākais, ka vardarbība ģimenē bija ilgstoša. Bērns par pāridarījumiem bija stāstījis gan skolotājiem, gan tuviniekiem, bet neviens nereaģēja. Tieši šī vienaldzība un nevis pati vardarbība izrādījās pēdējais piliens. Bērns bija palicis viens ar emocionālajiem pazemojumiem un pērieniem, saprotot, ka nav no kā gaidīt palīdzību. Es gribētu aicināt ikvienu, kuram kāds svešs bērns stāsta par vardarbību, ziņot bāriņtiesai vai sociālajam darbiniekam, lai pārbauda ģimeni.”

Speciāliste novērojusi, ka parasti dziļu krīzi izraisa nevis viens notikums, bet daudzi faktori, kas summējas. Tā var būt, piemēram, dziļa nabadzība, smaga emocionālā situācija ģimenē, nespēja saprasties ar pusaudžiem, atstumtība plus vecuma krīze. Viņa uzsver, ka ar bērnu, pusaudzi vai varbūt pieaugušo, kas nonācis krīzē, ir jāizrunājas, ir jāiet klāt un jāsāk runāt, pat ja neesat tuvinieks un tas šķiet nepieņemami un muļķīgi. Tik un tā  – runājiet.

Tas vienlaikus ir vienkārši un sarežģīti. “Ja mēs jautājam un runājam par pašnāvību, tas cilvēkā neraisa domas izdarīt pašnāvību, gluži pretēji – viņam ir iespēja izrunāt savas sāpes. Ar pārliecību varu teikt, ka nomākti cilvēki jūtas atviegloti, kad var izrunāties, palaist vaļā savas sāpes, atbrīvot tās. Tēma par nāvi ir tāda pati kā citas sarunu tēmas, bailes un sasprindzinājums, domājot, kā par to runāt, ir lielāks nekā pati saruna.” Piemēram, Amerikā populāra pašnāvību novēršanas metode ir biheiviorisms – uzvedības terapija. Psihiatrs nemaz necenšas pacientu atrunāt no pašnāvības, bet tieši otrādi – apspriež ar viņu iespējamos variantus, laiku un metodi. Pacients tik stipri pierod pie domas par savu iespējamo nāvi, ka šī problēma pārstāj viņu interesēt.

Dobeles Jaunatnes iniciatīvu un veselības centra psiholoģe Dita Leinerte stāsta, ka gadījumos, kad visai smagi dzīves samežģījumi ar pašnāvnieciskām domām beidzas laimīgi, mēs tos izspiežam no apziņas. Psiholoģe uzskata, ka pieaugušie par maz runā ar bērniem par eksistenciāliem jautājumiem, tostarp nāvi. “Grūtāka tēma par pašnāvībām ir tikai tēma par dzīves jēgu,” saka Dita Leinerte. “Ja mēs nerunājam ar bērnu par svarīgo un pieņemam, ka cilvēks ir gaļas gabals, kas nāk pasaulē, lai kādu laiku te mocītos, tad ir jautājums, kāpēc šo bezjēdzīgo procesu nepaātrināt.” Viņa novērojusi, ka nereti vecāki saka: “Lūdzu, salabojiet bērnu”, bet paši neko mainīt negrib.

Speciāliste ir pārliecināta, ka cilvēka psihiskās, emocionālās un fiziskās veselības problēmas ir cieši saistītas ar gaidību, dzimšanas un pēcdzemdību periodu. Šo viedokli atbalsta arī Pasaules Veselības organizācija. Ja bērnam piedzimstot neizveidojas saikne ar māti, vēlāk cilvēku var vajāt neskaidras izcelsmes nelaimes, lai gan viņš pats šo laiku atcerēties nevar. Dita Leinerte uzsver, cik svarīgi humanizēt bērna laišanu pasaulē, piemēram, attīstot dūlu kustību (dūla ir fizioloģijā un psiholoģijā zinoša sieviete, kura atbalsta grūtnieci un viņas ģimeni gaidībās, dzemdībās un pēcdzemdību periodā). Tas ir ieguldījums garīgās un fiziskās veselības uzlabošanā.

Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock, LETA