Aigars Bikše: “Ne jāsalabo krāns, bet jāprot izsaukt santehniķi”
Vēl otrajā klasē vecmāmiņa viņam šņorēja kurpes un uz dzīves trases viņš nostājās kā izcils egoists. Bet nu mākslinieks Aigars Bikše saka – attiecībās vissvarīgākais ir dot otram visu, ko vien vari.
Aigars Bikše apzināti izvairās no negatīvām vibrācijām, tostarp – arī no dusmām. Pat tad, ja kaķis pačurājis ne tur, kur nevajag. Reizēm mēdz uzvilkt treniņtērpu ar spilgtām strīpām, jo patīk sajūta, ka ir viss kaut kas, nevis tikai Modes nodaļas vadītājs Mākslas akadēmijā. Viņam patīk provocēt, tāpēc, ja ir zona, kas visiem šķiet neaiztiekama, viņam noteikti ir tai jāpieķeras.
Vīriešiem arī gribas, lai viņus saprot. Jo kāpēc vīrieši nesaprot sievietes un kāpēc viņi nepārtraukti domā, ka nesaprot? Viņi nesaprot arī vīriešus. Neviens jau nesaprot otru cilvēku. Vienkārši, ja gribi dzīvot kopā ar sievieti, tu gribi, lai viņa redz tevi kaut kā, uztver tevi kaut kā. Un tas viss, protams, noved pie tā, ka tu saki – nē, viņas nesaprot... Īstenībā jau vispareizākais attiecībās, ka cilvēks nolemj vienkārši dot otram vislabāko un tad arī saņem pretim to, ko pašam vajag. Vistrakāk, ja tu sāc rēķināt. Tad arī beidzas attiecības. Protams, ir brīži, kad uznāk egoisms un sāc domāt – man taču vajadzētu saņemt vairāk no attiecībām. Bet tad pašam paliek pretīgi.
Esi precējies, šķīries, precējies…
Uzaugu ģimenē, kurā īpaši nebija sestdienu, svētdienu. Vecāki bija darbaholiķi, mēs praktiski nekur nebraucām. Pat nezināju, kas ir normāla kopā būšana atpūšoties. Kad pirmo reizi apprecējos, baigi nesu to līdzi. Bet caur to, ka biju precējies, kaut kāda izglītība man nāca. Tagad brīvdienās kaut kur kopā izbraucam, un tas man šķiet baigi nozīmīgi. Tas, kas agrāk šķita šausmīgi svarīgi, nu tā, ka esi gatavs otru nožņaugt, tagad izrādās desmit santīmi. Bet nav jau svarīgi, cik santīmu, svarīgi, ka tev izdodas pašam sevi apturēt – skaties, ko tu dari!
Kad šķīros, jau biju iepazinies ar savu tagadējo sievu. Šķita... Jā… Man bija sarežģīta ģimene, viens no vecākiem ignorēja klasiskos laulību nosacījumus, tāpēc nekādas konvencijas vecāku attiecībās nebija. Tā pieredze bija, ka laulība principā nekādu atbildību neuzliek. Tāpēc nav jēgas tam, vai esi precējies, vai ne. Nedzīvojam arābu pasaulē, kur laulību pārkāpējus nomētā ar akmeņiem. Redz, kā man visu laiku nākas atgriezties pie bērnības pieredzes, bet tā nu tas ir. Un mana bērnības pieredze bija diezgan kontraversiāla.
Tāpēc visu, ko esi sapratis, esi sapratis pats?
Bet iedomājies – esmu ģimenē vienīgais bērns, mani izaudzināja vecāmamma. Tēvam bija ļoti liela ģimene, viņš pats bērnus negribēja. Es kaut kā piedzimu. Apbrīnojamā kārtā. Vecāmāte mūždien pieskatīja, lai nekur tālu neaizeju. Kad aizdevos ar draugiem, bija lieli skandāli. Vecāki tajā padomju laikā bija ļoti turīgi, viņiem bija mašīnas, māja. Un arī strādāja, kā paši teica, lai man viss būtu. Tiku audzināts kā egoists, un izejas pozīcijā tā ir baigā nasta. Viens, aprūpēts, vēl otrajā klasē vecāmāte šņorēja kurpes, jo nepratu.
Jana (Aigara dzīvesbiedre – aut. piez.) lasa ezoteriska rakstura grāmatas. Man arī pielipis, jo pats droši vien tādas nebūtu sācis lasīt. Īstenībā pasaulē cilvēki dzīvo ļoti vienādi, mums tikai šķiet, ka esam baigi individuālie. Bet tie mehānismi ir līdzīgi, tāpēc skaisti, ka vari par to palasīt un saprast – jā, es taču to daru tāpēc, tāpēc un tāpēc...
Par bērniem šķiroties pārdzīvoji?
Jāzeps un Aina to noteikti pārdzīvoja. Bet es no savas bērnības atceros, ka tā trauma nav mazāka, kad vecāki mēģina dzīvot kopā bērna dēļ. Tas varbūt ir pat postošāk, jo tu jau visu saproti – dubultās attiecības, nez cik kārtainā dzīve, kas tiek pieņemta un slēpta… Bet tad, kad izšķīros no pirmās ģimenes, bērniem sāku pievērst lielāku uzmanību. Jo pirms tam – dari savus darbus, viņi tur mājās ir, galvenais – lai netraucē. Kad esi prom un satiec bērnus divas reizes nedēļā, tad esi ar viņiem kopā. Tajā laikā man ar viņiem noteikti izveidojās daudz lielāks kontakts. Tagad viņi ir pieauguši, viņiem svarīgāki vienaudži.
Bet galu galā – tie vīrieši taču arī nomirst, un sievietes tāpat viņus pazaudēs. Nekas nav mūžīgs. Droši vien kādreiz kaut kam arī jāmainās. Situācijas mēdz būt visādas. Protams, tās ir šausmas cilvēkam, kurš kaut ko pazaudē. Bet attiecībās jau ir divi dalībnieki, un te – pat trīs. Viens – aizvilinātais, otrs – vilinātājs, trešais – kuram tiek aizvilināts. Ja skatāmies attiecības starp aizvilināmo un aizvilinātāju, tad tur ir kaut kāds progress, droši vien tur notiek kas skaists – uzmanība, apliecinājumi, dajebkas. Ļaunāk tam, kuram ir aizvilināts, jo viņam nākotnes redzējumā bijusi zināma struktūra, kas tiek izpostīta. Bet kā jau teicu – nekas nav mūžīgs.
To arī par sevi saki?
Tā filozofiski – jā. Neatkarīgi no tā, kā vērtēju šo notikumu, tas noticis. Vienīgais, ko varu darīt: bēdāties vai priecāties. Bēdāties ir forši, priecāties – vēl labāk. Ja tā to visu izdomā, var arī priecāties, jo kaut kas ir atbrīvojies. Cilvēkam ir kaut kas tālāk, ir iespējas. Ja ar prātu pieķeries tikai pie domas, ka esi zaudējis gabalu no savas vīzijas par dzīvi, nepārtraukti apceri šo tukšumu un meditē par to, tad, protams, tās ir bēdas un šausmas. Droši vien jāmēģina pievērsties kaut kam citam. Elementāri. Lai kā izskatītos, es tomēr esmu cilvēks, kurš domā racionāli. Tajā, ka plosi sevi, nav nekā racionāla. Bet – viegli pateikt, grūti izdarīt. Man nupat sieva ar izstādi bija Amerikā, un arī es vienu brīdi sadomājos, jo nevarēju viņu sazvanīt. Prātā visu ko sabūvēju. Nu pilnīgi stulbi! Priekš kam? Bet prātam patīk gremdēties ciešanās, sāpēs, mocīties. Kamēr apmet kūleni un tiec pie citas domas, tas var nomocīt.
Nekādas īpašas robežas man nav. Varbūt tāpēc, ka mani neinteresē atsevišķi cilvēki. Man patīk procesus skatīties. Tādās klasiskās attiecībās neesmu baigais karsējs. Arī ar draugiem man patīk parunāties par procesiem, ar cilvēkiem, ja viņi domā kaut ko. Bet saistībā ar personiskām izjūtām un pārdzīvojumiem, kaut kā nē... Varu uzklausīt, bet tādu ilgstošu uzmanību noturēt – to nu es nevaru. Ja tā meitene, ar kuru iepazītos, būtu kvantu fiziķe, kura stāstītu par lietām, kas mani interesētu, vai vēsturniece, tad droši vien pat sarakstītos ar viņu. Bet tā tīri – čau, kā tev iet, man iet labi, – tas nav mans formāts.
Tev kā māksliniekam nevajag ne dēku, ne mūzu?
Šajā ziņā attiecībās esmu diezgan garlaicīgs. Kādreiz ar draugiem iedzeru kādu šņabi, bet to dara arī santehniķi un metinātāji. Reizēm esmu negants. Kaut vai pēdējā Akadēmijas karnevālā. Biju iedzēris, bija dikti jauki, forša kompānija. Biju sataisījies par bārdaino sievieti, man bija parūka un somiņa pie rokas. Šķita, ka bārmenis pie bara man nepievērš uzmanību…Viņiem ir tāds niķis – ja negrib tevi ieraudzīt, spēj skatīties garām. Es ņemu somiņu un triecu bārā iekšā. Visi tagad tādi dusmīgi man beidzot pievēršas, bet es saku: “Atvainojiet, man šķiet, ka man nokrita somiņa.” Atdeva somiņu, es nopirku dzērienu...
To sāku darīt, kad sāku draudzēties ar Janu, kura ir par mani kādus desmit gadus jaunāka, man šķiet. Tad es izdomāju – jāaudzē bārda, lai nav šaubu, ka esmu vecs kraķis ar bārdu un lai nedomā, ka es te tagad iztaisīšos jaunāks. Izaudzēju, un iepatikās. Tagad esmu nodzinis ūsas un uztaisījis frizūru. Tā vecticībnieku bārda ir it kā visvienkāršākais modelis, bet, kolīdz ierauga mani ārzemēs, tā saka: “O! Tu jau taisies pēc Kuļika!” Ir tāds krievu mākslinieks – arī pliku galvu un bārdu. Apnika...
Ko tev nozīmē mīlēt?
Kad ieraugi otru un sāc veidot attiecības, tu esi gatavs uz visu, lai tas cilvēks būtu ar tevi kopā. Tu esi tajā pozīcijā, kad domā, kā tikai dot. Es domāju, ka tad, kad mīli otru, tu esi gatavs dot. Tā ir abpusēja attiecība tevī pašā: ja esi gatavs dot, tu mīli, un, ja tu mīli, tu esi gatavs dot. Tāpat kā ar to vistu un olu – kurš pirmais. Ja tu pieņem, ka esi gatavs dot, ka neesi tikai paģērētājs, vari arī mīlēt.
Ja cilvēks spēj uztvert attiecības kā pasaules sastāvdaļu, tad tā lieta organiski plūst. Nevajag izdalīt attiecības ārā no tā, kas ir tava pasaule. Saprotu, ka tas nav tik vienkārši, jo cilvēkiem patīk tajā gremdēties. Bet, kamēr viņš to darīs, viņš būs nelaimīgs un mocīsies. Godīgi sakot, arī mediji tiražē šo shēmu – ja viņš sācis ķemmēties, paliec uzmanīga! Cilvēki lasa un domā – jā, būs jāpaskatās. Bieži vien tieši tā šī ķēde tiek palaista... Un tomēr visu laiku zināt, ka tu to cilvēku noteikti pazaudēsi. Noteikti! Pat ja tas notiks 99 gadu vecumā no slimības. Paskaties uz otru un saproti – tas ir unikāli, ka viņš tev ir blakus. Bet tu viņu noteikti pazaudēsi, tāpat kā sevi...
Kas piedien vīrietim ģimenē?
Esmu diezgan konservatīvs. Vīrietim pēc iespējas jārūpējas par to, kā šie cilvēki kopā dzīvos, kādi būs apstākļi. Sievietei jārūpējas, lai būtu omulība. Lai gan abi jau par to domā... Es vienmēr esmu noraidījis šo klasisko formu, jo varbūt tās ir bailes, vai spēsi to nodrošināt, nespēsi, bet principā tādās globālās lietās man tā tomēr patīk. Ne jau vīrietim pašam jālabo krāns, bet viņam jāzina pasaukt santehniķis. Un tā sieviete tomēr puķītes nes mājās. Lai cik banāli, bet man jāatzīstas, esmu par to.
