Artūrs Dīcis: "Kaifu no UgunsGrēka neķeru"

Tā vien šķiet, ka vienmēr esi absolūti pozitīvā noskaņojumā. Tā ir?

Es ceru, ka ir. Bet absolūti jau ne. No rītiem es patīkams neesmu.

Skaidrs, ka piedzimt tāds nevar, tad jau laikam izaugu. Tas izdresējas dzīves laikā.

Nē. Skaidrs, ka neesmu. Vienu reizi esmu iepērts, bet vecākiem pašiem pēc tam bija kauns.

Nē. Klapkalnciemā dzīvoju.

Nu... Tā tikai rīdzinieki iedomājas. Tas ir gan skaisti, gan grūti – tie tomēr ir lauki. Vecaistēvs ar zvejniecību nodarbojās. Kad vēl biju sīks, gāja ar laivām jūrā, un tas nebija viegls darbs. Es to redzēju un sapratu. Romantiski tas izskatās tikai televizorā. Bet ar puikām skraidījām – bērniem jau viss šķiet baigi forši. Ja arī ir kāda nojausma, ka nav forši, to ignorē.

Jā. Kad sanāk, aizbraucu. Nav jau daudz laika. Pa vasaru biežāk. Ziemā kādu laiku – diezgan ilgu laiku – neesmu bijis.

Tā sanāk. Es pats jau visu laiku saku, ka gribētu spēlēt kaut ko (rupjā balsī) ļaunu. Jau sen teicu, bet vēl neesmu dabūjis. Man sanāktu. Citādi – priekš kam tad strādāju? Būtu muļķīgi domāt – nē, ļauno es nevarēšu, labāk spēlēšu Sprīdīti. Aktieros nonācu nejauši – aizgāju uz Dailes teātra sagatavošanas kursiem un gada laikā sapratu, ka mainu virzienu. Daudz uz teātri nebiju braucis, ar skolu tikai. Man patika, bet neuztvēru to kā opciju sev. Par to, ka varētu spēlēt, vispār neiedomājos. Tikai sagatavošanas kursos sapratu, ka ir interesanti – interesantāk par to, ko Latvijas Universitātē sociologos mācījos. Tad sapratu, ka tam jāmet miers. Divus gadus biju nolauzis, tad aizgāju uz Kultūras akadēmiju.

Bišku vairāk par gadu. Kopā dzīvojam drusciņ ilgāk – kādus trīs ar pusi. Protams, sadzīve ir sadzīve, tā diktē savus noteikumus, kuru dēļ rodas visādi konflikti. Mums tie vienmēr ir par darbu grafikiem. Teātrim ir liels mīnuss – tas ir neprognozējams. Kad draugi ziemā brauc ceļojumā uz siltajām zemēm, padomāju – o, forši, bet man tas nav reāli. Esmu atkarīgs no teātra – tas, šķiet, ir galvenais, ko grūti saprast citiem. Un pašiem aktieriem jau arī ir grūti.

Jā. Izrāde beidzas vienpadsmitos vakarā, mēģinājums sākas desmitos no rīta… Tie ir jautājumi, par kuriem mēs visu laiku cīnāmies.

Kā visi cilvēki – ar prātu saprot, bet emocionālajā līmenī nepieņem. Tu it kā saproti, bet vienlaikus tas tevi kaitina, pat tracina! Tas mums nesakrīt. Un arī pašam tas sāk nepatikt, kaut saprotu, ka neko mainīt nevaru. Ja es būtu pretējā pusē un mana sieva strādātu par aktrisi – domāju, man kā vīrietim to pieņemt būtu vēl grūtāk. Domāju, vai es varētu vai nevarētu...

Nezinu. To īsti vēl neesmu sapratis. Vēl drosmīgāks būtu ņemt par sievu aktrisi. Ja sieva ir aktrise, visa dzīve, protams, sastāv tikai no teātra.

Nē. Tā sanāca. Šķita jau, ka vajadzētu ko nopietnāku, bet tā īsti tobrīd par to nedomāju.

Skaidrs, ka iepatikās! Starta pozīcijā jau nedomā, cik tālu tas nonāks. Vienkārši dzīvo, un – kā iet, tā iet. Kas būs tālāk? Tā baigi strikti dzīvi neplānojam – tā sakot, tagad bērni, tad māja, suns...

Nē, mēs, kā saka... Drusciņ iebraucām kredītos.

Šī tēma mani riktīgi kaitina. Mani kaitina visas bankas. Viss tur liekas tik neloģiski. Viņi tik nopietni uztver savu būtību, man tas šķiet smieklīgi!

Nē, ne ēteriskāka, bet naudas ziņā sasaistes ar zemi viņai īsti nav. Šajā ziņā mums ideāli saskan – man patīk krāt, viņai – tērēt.

Ja kaut kā tiek klāt, tad jā. (Smejas.) Parasti jau viņa visu par savu naudu pērk, un regulāri. Man prasa viedokli. Bet es laikam neesmu tāds... Neprotu īsti novērtēt, cik sievietēm daudz visa kā – entie zābaki, visi tie veikali... Man prasa – šitie vai tie, vai tie? Esmu stulbs laikam, saku – tie forši, šitie arī forši, tie arī forši! Ir reizes, kad nesaprotu, kāpēc tie vieni ir nenormāli skaisti un tie otri nav.

Ir tādas Nītaures Dzirnavas... Ieva tur ir direktore.

Tā popularitāte pamatdarbā teātrī drīzāk traucē. Bez tās es varētu iztikt. Bet bez papildu ienākumiem... Teātrī strādājot, vajag vēl ko nopelnīt, un tādā ziņā es jūtos daudz komfortablāk, filmējoties seriālā, nevis kādā citā haltūriņā. Filmējos, bet nevarētu teikt, ka man tas baigi patiktu. Kaifu no UgunsGrēka neķeru. Bet ko interesantu atrodu jebkurā procesā – kaut vai vadot pasākumu. Bet popularitāte gan... Tas ir riktīgs bērnu seriāls! Kas notiek uz ielas – brīžiem šķiet, ka skatās tikai bērni. Viņi nekautrējas – ierauga un uzreiz saka, ka grib fočēties.

Pret bērniem jāizturas ar pietāti. Reiz gāju skriet, un tāds pavisam mazs puišelis, kuram vēl multenes būtu jāskatās, aiz muguras pasauc. Visiem no seriāla pielipis Edij, Edij!, bet puisītis klusi sauc: “Artūr...!” Es pārsteigts pagriezos – kā tāds mazs bērniņš mani zina? Viņš: “Vai varētu nofotografēties?” Saku: “Skaidrs, ka var! Bet esmu saskrējies.” – „Tas nekas!” Tas bija tā pozitīvi. Bet lielākoties – vairāk brīvo laiku tā nočakarēju... Jo nevaru nekur aiziet. Citreiz nežēlīgi gribas mieru, bet es nevaru to dabūt. Ir, teiksim, brīvas dienas rīts, gribu aiziet uz veikalu – neviens jau man virsū nebrūk, bet... Es vienkārši to mieru nevaru sev dabūt.

Laikam vēl ne. Jāuzprasa Ģirtam (Ķesterim – Aut.) , kā viņš tiek ar to galā. Viņš varētu būt tas, kas to zina vislabāk.

Tu būtu šo pienākumu uzņēmies, ja tev nebūtu ģimenes? Vai arī būtu sev uzdāvinājis mieru?

Domāju, es tik un tā neatteiktos.

Biji brīvs un izvēlējies apprecēties, pieņemot labās un sliktās puses.

Tieši tā.

Daudzi tavi vienaudži dzīvo bez kāzām. Kāpēc tu ne?

Nezinu! Katram ir savi iemesli. Mums, nezinu, kaut kā tā šķita. Bija iespēja – kāpēc to neizmantot? Iespēja uztaisīt ballīti, vēl kaut ko...

Nītaures dzirnavās?

Jā.

Tāpēc vien neviens neprecas.

Nezinu. Viņai gribējās kleitu.

Baltu kleitu?

Jā. Tas, man šķiet, arī... Tīri teorētiski tu vari to darīt un vari nedarīt! Mēs vienkārši izvēlējāmies, ka vajag, un ne tāpēc, ka mums būtu tādi uzskati. Man nav tik strikta izjūta, ka tā ir pareizi. Nav pareizi ne tā, ne tā! Tu vienkārši izdari. Es nenosodu nevienu, kurš dzīvo desmit gadus kopā un neprecas. Normāli – viņiem viss strādā! Mums atkal bija tā – teorētiski pienāca brīdis, kad varējām apprecēties vēl ātrāk.

Nu... Principā es tā pa īstam bildināju tikai pēc kāzām. Tur bija sarežģīti.

Pēc kāzām?!

Jā. Tā pa īstam. Vēl kaut kad tas noteikti būs jādara. Jo viss bija ļoti nopietni nenopietns lēmums. Sākumā bija nenopietni – bildināju ar atslēgu piekariņu.

Kaut kā tā sanāca... Redzēs, varbūt vēl ko citu izdomāšu. Tas jau tāds process! To var darīt visu laiku.

Es neesmu no tiem, kas baigi māk izteikt savas jūtas. Skaisti pateikt varu uz papīra, bet, kad vajag pašam, tad ne. Citreiz saprotu, ka vajadzētu teikt vairāk. Vēlme iepriecināt otru cilvēku jau ir visu laiku, es vienkārši to nemāku, vai nav tam laika. Tad vienkārši vajag piespiest sevi saņemties, un tu mēģini, domā, kā un ko darīsi. Galvā izdomā scenāriju, kurā viss ir smuki, tad mēģini, bet nesanāk tā, kā esi iecerējis. Tāpēc kādreiz varētu mēģināt atkal. Līdz gada beigām es izstrādāšu perfekto bildinājumu.

Tu kā dramaturgs uzrakstīsi epizodi?

To es varētu izdarīt. Bet man nesanāk to realizēt, tur jau tas āķis! Es jau uzrakstīt varu, bet izdarīt ne.

Kas traucē? Iedomas atšķiras no realitātes?

Vienmēr! Bet galvenais – tāpēc, ka tādās situācijās spēlēt nevar, ir jābūt patiesam. Tu uzrakstīsi, uzrakstīto pēc tam atkārtosi, bet tas būs kā nospēlēts. Bet, kad to dari uz vietas... Es it kā vienmēr māku baigi labi izteikties, bet, kad kāzās bija jāsaka zvērests, es vairs neko sakarīgu nevarēju. Tā vienkārši ir! Vienmēr esmu teicis – tas kurpnieka sindroms ir patiesība. Pašam saplīsuši apavi, vai nav to vispār.

Cik saprotu, tev patīk Hemingvejs?

Nē, vispār uzskatu, ka viņš bija riktīgs kretīns! Vienkārši riebīgs cilvēks. Cik saprotu, viņš beigās izvēlējās pašnāvību. Ir vairāki romāni, kas mani ir nenormāli kaitinājuši. Bet ir tādi, kas tiešām ļoti patīk. Uzskatu, ka viņš ir labs rakstnieks, bet kā cilvēks viņš man draugs nebūtu! Nevarētu sadzīvot. Mani daudz kas kaitinātu.

Teksts: Žurnāls OK/Foto: Toms Norde