Visvairāk kritizēto vecāku dēls Stefans Ezra Dimiters: "Es ar saviem vecākiem lepojos!"
Stefans Ezra līdz saviem 20 gadiem paguvis gana daudz: sarakstīt dzejoļu krājumus, lūgties klosteros, norauties un atgriezties atpakaļ pie visvairāk kritizētajiem vecākiem Latvijā – Līgas un Kaspara Dimiteriem.
Stefans Ezra – Līgas un Kaspara Dimiteru jaunākā atvase – sabiedrības redzeslokā nonācis gan kā zēns, kas apbrīnojami agri sācis dzejot, gan kā izcilās aktrises Vijas Artmanes mazdēls, kas nekad tā pa īstam nav apmeklējis skolu. Savu vecāku sabiedriski skaļo iniciatīvu dēļ – Līgas gulšanās uz ceļa zem krusta, cīnoties pret seksuālo minoritāšu izrādīšanos, Kaspara publiskais paziņojums par spertiem sānsoļiem, ārlaulības meitu un nāvessoda pieprasīšana par nenomaksātiem nodokļiem – puisim vairākkārt bijis iemesls bēgt no mājām. Taču, izrādās, viņš to pat nav grasījies darīt. „Es lepojos ar vecākiem un to, ka viņi nebaidās paust savu viedokli!” savā pirmajā intervijā atklāj Stefans, sarunā ar "Kas Jauns" ļaudams ielūkoties dzīvē no viņu – Dimiteru – puses.
Vārdi uzkrājās no apkārtējās vides, bieži sekoju līdzi tēva darbiem, lasīju Jāni Ziemeļnieku, enciklopēdijas. Man vajadzēja tikai zināt vārdus un mazliet saprast to nozīmi, lai iedvesmas brīdī tie uzpeldētu un ieaustos dažādās sirreālās rindiņās. Periodā, kad rakstīju dzejoļus grāmatai Bezgalīgie jēriņi, mēdzu izmantot Tildes datorvārdnīcu, lai meklētu vārdiem retus un nedzirdētus sinonīmus.
Īsti neatceros, bet, kamēr nemācēju rakstīt ar roku, devu priekšroku datoram, jo dzejoli man vajadzēja pierakstīt ātri – kamēr rakstīju ar roku, bieži pazaudēju pavedienu. Vispirms iemācījos lasīt, pie gultas gandrīz katru vakaru stāvēja tornis ar grāmatām. Dzīves izkārtojums bija tāds, kurā iemācīties agri rakstīt bija dabiski.
Domu izpaustmāka varbūt ir tas iekšējais talants, kas klusiņām gruzd un gaida savu atmodu. Ja būtu gājis skolā kā iestādē jau no 1. klases, domāju, nebūtu uzrakstījis nevienu dzejoli. Skolā var iemācīties gramatiku, bet ne labi runāt vai rakstīt. Valoda un rakstītprasme apgūstas dabiski, skatoties labas filmas, lasot grāmatas, dzeju un no sirds dzīvojot. Manā gadījumā, lai rakstītu dzeju, nav nepieciešamas „divas augstākās”. Es mīlu dzeju, tā man ir dzīvība un ūdens.
Kādu atceries savu vecmāmiņu Viju Artmani? Vai bijāt tuvi kā omīte un mazdēls?
No vecvecākiem manā dzīvē ir bijuši tikai divi – mammas un tēta mammas. Viju atceros kā ļoti cēlsirdīgu, godīgu un sirsnīgu vecmāmiņu. Viņa nekad neglaimoja, bet patiesi novērtēja manu dzeju un priecājās par to. Bijām tuvi, jo, neraugoties uz lielo gadu un pieredzes starpību, mūs vienoja līdzīgs skatījums uz pasauli.
Askētikā ir tāds termins „не принимай и не отвергай” (krievu val.). Tātad – nepieņem un nenoraidi. Šis veselīgais pofigisms pret glaimiem un naidu ir vienīgais veids, kā tos pārdzīvot. Pilnīgi mierīgi uztveru sabiedrības ažiotāžu, jo, tikai pamatoti provocējot, var sapurināt tautu. Lepojos, ka vecāki nebaidās paust savu pārliecību!
Piemēram, jautājumā par viendzimuma laulībām... Manuprāt, visiem būtu vieglāk, ja katram būtu nevis sava mazā patiesība, bet gan viens vienots, absolūts vērtību kanons, kodekss jeb Lielā Patiesība. Nu, piemēram, pasaulē ir kompass – konservatīva ierīce, kas, grozi kā gribi, vienmēr rāda uz ziemeļiem. Tagad sakām, ka vecais kompass nekam neder, izgudrojam jaunu – liberālu kompasu, kurā katrs ziemeļu virzienu iestellēs, kā gribēs? Bet patiesais virziens taču nemainīsies – ziemeļi paliks, kur bijuši!
Abi ar brāli (Jēkabu, Dimiteru vecāko dēlu – I. V.) esam amatnieki un strādājam kopā. Viņš vairāk galdnieks, es – ādinieks. Amatus izmācījāmies pieredzes un kļūdu ceļā, pastāvīgi pilnveidojot tehniku.
Man tas saistās ar laiku (15 gados), kad sāku pilnībā apšaubīt sevi un savu talantu rakstīt dzeju. Gribēju būt tāds kā visi vienaudži, gribēju uzpīpēt, iedzert, palamāties. Jo vairāk skolā pret mani attiecās kā pret dīvaināku, jo vairāk gribēju saplūst ar viņiem it visā – sarunvalodā, ģērbšanās stilā, tusiņos. No brīža, kad nolēmu „doties jaunībā”, netiku uzrakstījis nevienu dzejoli. Vairāk neapzināti nekā apzināti pieņēmu lēmumu norakt arī savu talantu, notrulināt pasaules uztveri, saduļķot sirdsapziņu. Dzejoļus vienmēr esmu varējis rakstīt tikai ar tīru sirdsapziņu un skaidru prātu. Atpakaļceļš sākās brīdī, kad vajadzēja izvēlēties bēgt vēl tālāk no sevis vai tomēr apstāties, nožēlot kļūdas un sākt atgriešanās ceļu pie pirmkoda.
Protams, ka tādā periodā tika paprovēts daudz kas – gan šķidrumi, gan arī zāle, jo tai propagandai, kas ap to vārās, vidusmēra jaunietis nespēj stāvēt pretim... Daudzi uzskata, ka zāle ir nekaitīga. Ja varētu zinātniski izskaidrot garīgas lietas, tad pierādītos arī zālītes negatīvā ietekme uz dvēseli, uz iekšējā cilvēka veselību, par kuru būtu jārūpējas tikpat nopietni, cik par miesisko veselību.
Kā to uztvēra tavi vecāki?
Vecākiem, protams, sāpēja sirds. Bet viņi lūdzās un ticēja, ka tas periods ir tikai skola, pēc kuras kļūšu saprātīgāks. Konflikti bija, bet ne klasiski. Vecāki mani nelamāja, viņi vienmēr uzticējās, pat tad, kad zināja, ka meloju. Viņi manu stāvokli saprata labāk par mani, zināja, ka vienīgais, ko viņi var darīt, kamēr kavējos vilinošajā kaislību frekvencē, ir stingrā mīlestībā uzrunāt sirdsapziņu.
Man bērnībā patika kopīgās rīta, vakara lūgšanas, pēc dievkalpojumiem vienmēr jutos priecīgs. Būdams bērns, pat neaizdomājos par kristietības nozīmi savā dzīvē. Vienkārši dzīvoju, un man tas šķita dabiski – ticēt Dievam. Domāju, ka tas ticības pamats, ko ieliek mazotnē, būs kā pamats un kā atgādinājums visai dzīvei. Tomēr man tas nebija pašpietiekams, jo vilkme ļauties laicīgām izpriecām un pasaulīgai dzīvei bija lielāka par tā brīža ieaudzināto ticību. Nācās apdedzināties, lai pēc tam pieietu ticībai jau apzināti. Savu ticību esmu stiprinājis arī vairākos svētceļojumos.
Augustā biju Pečoros, Krievijā, novembrī – Atonā, Grieķijā, bet šogad janvārī piedalījos Kristus Kristīšanas svētkos Baltkrievijas Polockas Efrosīnijas klosterī. Katrs klosteris, katra svēta vīra dzīve, katra svēta relikvija kaut ko pastāsta. To, ka dzīvē nav tikai bērnudārzs, skola, darbs, pensija un nāve. Ka ir kaut kas noslēpumains, kaut kas neaptverams, neredzams, varbūt pat racionāli neizskaidrojams, bet pēc sajūtas – kaut kas ļoti glābjošs.
Jā, lai iekļūtu Atonā, nepieciešama vīza, ko kārto Uranopolisā – piepilsētā ārpus Atona pussalas – pirms kāpšanas prāmītī uz Svēto Kalnu. Sievietēm Atonā ieeja ir liegta. Un tā tas ir kopš 1046. gada.
Vispirms pārsteidza laikapstākļu atšķirība, jo pirmo reizi biju tik tālu. Pārsteidza, cik nesamaitāts ir pats Atona kalns – ar mistisku tīrību gaisā, domāju, no simtiem mūku nepārtrauktajām lūgšanām. Viena diena svētceļojumā ir nedēļa pārdomām. Un nedēļa Svētajā Atona kalnā ir viela pārdomām visai dzīvei...
Atonā diennakts režīms ir pilnīgi citāds, jo tur viss notiek pēc Bizantijas laika. Kā noriet saule, tā pusnakts. Vidēji septiņos vakarā gāju gulēt, un atsevišķos klosteros jau vienos naktī sākās agrais rīta dievkalpojums, kas ilga līdz pieciem sešiem. Pēc tam trapeza – ēdienreize klosterī. Vakara dievkalpojums sākās trijos pēcpusdienā.
Klosterus apceļoji vienatnē?
Braucu kopā ar citiem ticības brāļiem un māsām, pateicoties tūrisma aģentūrai, kurā ir ticīgu cilvēku organizēta svētceļojumu nodaļa. Uz Atonu braucām septiņpadsmit cilvēku, kompānijā divi jaunākie bijām es un 18 gadu vecs krievu puisis, kas jau otro reizi devās uz Svēto Kalnu. Pārējie bija jau pieauguši ģimenes vīri virs četrdesmit.
Domāju, ka katram neprecētam cilvēkam pie pirmās ticības, pirmās mīlestības uz Dievu rodas ideja kļūt par mūku. Bet tas ir ļoti nopietns lēmums, ko nevar balstīt tikai uz iegribu un mirkļa emocijām. Tam ir jābūt ļoti skaidram aicinājumam.
Kristietim dzīve ir svētceļojums, ceļš uz mājām. Man viss ir. Atliek tikai atrast sievu „ar mūža garantiju” un mācīties dzīvot šodienai. (Smejas.)
Tādu, kas augusi daudzbērnu ģimenē kā vecākā māsa un kurai ir pieredze rūpēties par mazākajiem brāļiem un māsām. Tādu, kas neliek vīrieti „zem tupeles”, bet apzinās savu lomu ģimenē kā bērnu audzinātāja un uzticīgs atbalsts vīram. Uzskatu, ka ģimenes hierarhijā vīram ir jābūt ģimenes galvai, kā lielākajai autoritātei, bet ne verdiktu pasludinātājam. Visam jānotiek saskaņā. Baznīcas uztverē ģimene ir mazā Baznīca – vīrs kā priesteris (Dieva karavīrs), sieva kā diakons (piekalpotāja) un bērni kā Dieva tauta.
Kur tu iepazīsies, ja dzīvo Skujenes lauku mājā, tā teikt – mežā...
Jā, atrast ir grūti, jo gribas meiteni, ar kuru var dzīvot viens otram. Nav jau tā, ka visu laiku esmu tikai mežā. Varbūt kādā ceļojumā, pastaigā... Bet nekrītu izmisumā, kamēr nav. Ticu, ka īstajā brīdī arī atradīšu īsto. Un, ja Dievs dotu, gribētu ne mazāk kā trīs bērnus.
