Lieldienu maģiskais spēks. Olas var izmantot arī nākotnes zīlēšanā

Sarežģītā situācijā atliek spilgti iztēloties, ka jūs aptver zeltīta olas čaumala, un jūs jutīsieties pasargāts un stiprs. Olu enerģētiskais spēks īpaši pastiprinās Lieldienās. Tās der nolikt pie mājas, ziedojot dievībām, kas pasargā māju no burvjiem un raganām. Lieldienās mājās noteikti jāizvāra kāda ola, lai būtu laba satikšana un mīlestība. Lai olas būtu skaisti spīdīgas, tās pēc vārīšanas vēl karstas apsmērē ar speķa gabaliņu vai eļļu.

Olas zīlēšanā var izmantot cauru gadu. Ola ļauj noteikt, vai uzlikts lāsts, skāris noskaudums, ļauna acs vai cita līdzīga nepatikšana. Dariet tā. Glāzē ar ūdeni iesitiet nevārītu olu un nolieciet naktī zem gultas. Ja no rīta ola peldēs ūdenī, viss ir kārtība; ja ir sakūlusies ar ūdeni – nav labi. Derētu apmeklēt kādu šīs jomas speciālistu, aiziet uz baznīcu, palasīt Tēvreizi. Vēl viena zīlēšanas metode. Pirms vārīšanas olā ieskrāpē tuva cilvēka vārda pirmo burtu un padomā par šo cilvēku. Ja ola vāroties ieplīst, cilvēka smalkie ķermeņi ir bojāti, cilvēka enerģijas laukā ir kaut kas svešs, un jāmeklē palīdzība. Ja, lobot olu, čaumala nenāk nost, arīdzan ieteicams cilvēkam enerģētiski attīrīties. 

Igauņu ārste un dziedniece Vīlma Lūle uzskatīja, ka apetīte un izvēlētie, iemīļotie produkti ietver informāciju par to, kas cilvēkā notiek neapzinātā līmenī. Lūk, ola nozīmē tiekšanos pēc pilnības. Tie, kam pēc olām ir akūta vajadzība, visticamāk, ir indivīdi ar vāju gribu vai zemu pašnovērtējumu. Viņi neprot pastāvīgi domāt un saskatīt dzīvē pozitīvo, tā vietā aizvien vairāk sapņo par nesasniedzamu pilnību. Lietojot uzturā pārlieku daudz olu, var tikt sasniegts pretējs efekts, kas izpaužas kā egoisms, perfekcionisms, paštaisna attieksme pret apkārtējiem, kas arvien biežāk var izpausties kā agresija, īpaši situācijās, kad viss nenotiek pēc iedomātā scenārija. Cilvēks sāk bieži dusmoties, bet fiziskajā līmenī tas var parādīties kā paaugstināts holesterīna līmenis.

Svētītas sēklas mājas laimei

Lai mājās valdītu laime un pats cilvēks attīrītos, senslāvi istabās mēdza izkaisīt apsvētītas linu vai magoņu sēklas. Apsvētīšana notiek, trīs reizes virs sēklām nolasot Tēvreizi (der arī 91. psalms, kura kods ir īpaši spēcīgs: “Kas dzīvo Visaugstākā patvērumā un mīt visvarenā ēnā, tas saka uz to Kungu: “Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!” utt.). Lai uzlabotu mājas gaisotni, uz pannas var karsēt ar lūgšanām apsvētītu sāli, kas pēc tam jāizkaisa telpās. Senslāviem ir arī recepte sirdsmieram. Tātad – ņem vienādās daļās mārsilu un deviņvīru spēka sakni, pievieno mazliet lielāku devu āmuļu, vakarā aplej ar verdošu ūdeni. No rīta izkāš. Dzer četrreiz dienā. Dusmas un agresija izzudīs, iestāsies patīkams, rāms miers.

Zināms, ka cilvēka bioloģiskais vecums nesakrīt ar pases datiem, to var noteikt ar testa palīdzību. Ar īkšķi un rādītājpirkstu uz piecām sekundēm saspiediet ādu plaukstas virspusē. Ādas krāsa kļūs nedaudz bālāka, radīsies plankums. Piefiksējiet, cik ilgs laiks paiet, līdz ādas krāsa atgūst sākotnējo izskatu.

5 sekundes – jūsu bioloģiskais vecums ir aptuveni 30 gadu.

8 sekundes – aptuveni 40 gadu.

10 sekundes – 50 gadu.

15 sekundes – 60 un vairāk gadu.

Krievijā, Orlovas apgabalā, kādā sādžā notika brīnums – vīrs atbrīvojās no dzeršanas pēc tam, kad sita sevi krustā. Stāsts ir šāds. Dziļi Krievijas nomalē kāds vīrietis dzēra tik drausmīgi, ka mēnešiem nespēja atjēgties. Kārtējo reizi, kad dzērājs nespēja nokāpt no korķa, viņš palūdza draugiem, lai tie ar virvēm un ķēdēm viņa rokas un kājas piestiprina pie liela krusta un atstāj vientuļā meža pļavā. Draugi tā arī izdarīja, bet, kad pēc vairākām stundām atnāca apraudzīt, kā krustā sistajam paģiru mocītajam draugam klājas, palika stāvam vaļējām mutēm – vīra tur vairs nebija. Kad sādžā sāka mēļot, ka notikusi slepkavība, vīri devās uz miliciju un izstāstīja, kā viss noticis. Miliči, aplūkojuši notikuma vietu, bija šokā. Ekspertīze konstatēja, ka ķēdes ir nevis pārzāģētas vai pārcirstas, bet pārdedzinātas ar uguni, visticamāk, lāzeru. Tika pārmeklēts mežs, bet no dzērāja nebija ne vēsts. Pēc trim mēnešiem krustā sistais un pazudušais vīrs negaidīti uzradās ciemā – viņa drēbes bija saplēstas un nonēsātas, bet par to, kur bijis un kas īsti atgadījās, viņš nevienam neko tā arī nepastāstīja. Vīrs bija kļuvis mazrunīgs, vairs nedzēra, nesmēķēja, toties runā, ka viņam parādījušās spējas dziedināt cilvēkus.

Iedvesmojošs stāsts Lieldienu laikā, vai ne!

Kalendāru nebūšanas

Lieldienas, kas tiek svinētas kā Kristus augšāmcelšanās svētki, ir cieši saistītas ar astronomiju, jo svinamā diena tiek izvēlēta, balstoties uz astronomiskām parādībām. Kristus dzimšanu Ziemassvētkos katru gadu ir vienā un tajā pašā datumā, bet Kristus nāves diena un augšāmcelšanās katru gadu ir citā laikā. Kāpēc Lieldienas katru gadu tiek svinētas citā dienā? Kristietības pirmsākumos Lieldienas svinēja, pamatojoties uz ebreju kalendāru un Pasā svētkiem – Kristu krustā piesita nākamajā piektdienā pēc Pasā svētkiem. Aprēķins pēc ebreju kalendāra savukārt balstījās uz Mēness un Saules kalendāra datumiem. Katrs mēnesis sākas ar jauna mēness fāzi, bet gads ir cieši saistīts ar Saules atrašanos ekvinoksā. Tolaik precīzu Lieldienu datumu bija grūti izrēķināt, tāpēc katra draudze svētkus svinēja citā datumā. Baznīca sāka risināt šo problēmu un izdeva likumus, kas noteica Lieldienu datumu. Tie ir visai sarežģīti, bet, vispārīgi ņemot, iznāk, ka Lieldienu svētdiena ir pirmā pēc 21. marta un pilnmēness. Parastam cilvēkam bija grūti noteikt, vai Mēness ir pilns vai ne, un tas nozīmēja, ka Lieldienu nobīde joprojām bija iespējama. Tad nu kristieši atkal ķērās pie rēķiniem un izstrādāja speciālas tabulas, kur zināšanas astronomijā vairs nebija aktuālas. Jāteic gan, ka pilnmēness datumi parasti sakrīt ar reliģiskajiem, nobīde ir neliela. Ortodoksālie kristieši Lieldienas gan joprojām svin citos datumos, un vaina atkal kalendārā, ko izmanto Austrumu kristieši, kas nepakļāvās pāvestam un baznīcas svētku noteikšanai joprojām izmanto Juliāna kalendāru. Turpretī senie latvieši Lielo dienu – pavasara saulgriežus, kad diena un nakts ir vienādā garumā – svinēja vienā un tajā pašā laikā, ap 20. martu. Tas tāpēc, ka visās reliģijās, kas radušās dabīgi, svinamus laikus un dienas noteic gadskārtas mūžīgais ritums ap Sauli.

Vai jūs zināt, ka Lieldienās pirmā ola jāēd bez sāls? Tā nu esot latvju senču tradīcija. Bet pārējās olas... Dietologi mūs biedē ar sāls kaitīgumu, taču šim no zemes un jūras nākušajam kristālam ir daudz brīnumainu īpašību. Daži pētnieki domā, ka vārds sāls cēlies no vārda saule. Tālā senatnē tas bija tikpat rets kā zelts, tāpēc tika uzskatīts par pārticības simbolu, ko uz galda lika tikai retos gadījumos. Izbērts sāls varēja nozīmēt nicinājumu pret visu dzimtu, arī antīkajā pasaulē cilvēks, kurš izbēra sāli, it kā simboliski paziņoja – draudzībai beigas. Sāls tiek uzskatīts par mūžības un nemirstības simbolu, jo nebojājas un palīdz ilgāk saglabāt citus produktus. Pagāni sāli izmantoja upurēšanas rituālos. Sāli aktīvi visos laikos lietojuši pret ļaunajiem spēkiem – franči uzskatīja, ka sāls vienīgais palīdz pret raganām, grieķu mazuļiem kaklā karināja mazītiņus sāls maisiņus, Eiropas valstīs sāls graudiņu uz mēles lika jaundzimušajiem, Itālijā no sāls bēga raganas, ēģiptieši pret nobūrumu sāli meta ugunī. Un vēl un vēl, un vēl – ēst piedāvātu sāli nozīmē izveidot slepenu saikni ar sāls īpašnieku; Eiropā sālstrauks skaitījās laba dāvana; daudzām tautām tautu ticējums uz jaunas mājas sliekšņa nobērt sāli, lai ļaunums neienāk mājvietā; ar ļaunām enerģijām apsēsti cilvēki nespējot ieēst neko sālītu; sālstraukā nedrīkst mērcēt ne olu, ne gurķi, ne maizi, jo līdzīgi rīkojās Jūda; sāls vārdu nedrīkst izrunāt jūrā vai upē, bet šķipsniņu iebērt gan der, lai pielabinātu ūdens garu; ja meitene pārsāla ēdienu, viņa ir iemīlējusies... Lūk. 

Ko vēl? Parasto pārtikas sāli, ko lietojam ikdienā, iegūst no jūras, dabiskajiem sāls šķīdu­miem vai pazemes sāls iežu depozītiem. Sāls ir nātrija avots, ko dienā nedrīkst apēst vairāk par 6–8 gramiem. Dedzināts sāls noņem zobakmeni, bet lietots kā ziede novērš smaganu asiņošanu. Aptaukošanās, mugurkaula un locītavu sāpju gadījumā izmanto sāls vannas, saaukstējoties degunu un mutes dobumu skalo ar sāls šķīdumu. Pakistānā un Polijā dziļi pazemē iegūst 250 miljonus gadu senus sāls kristālus, kas jonizējot attīra gaisu, palīdzot novērst elpošanas problēmas. Senajā Krievijā un Skandināvijā kopš viduslaikiem zināja melno sāli. Tas smaržo pēc dūmiem un, saka, esot veselīgāks par balto. Melnā sāls sastāvā ir daudz minerālvielu un sērūdeņradis. Melnais sāls stimulē vielmaiņas procesus un gremošanu. Saskaņā ar Ājurvēdu tas apvieno ūdens un uguns elementus, attīsta intelektu. Smalku restorānu ēdienkartēs ir ēdieni ar melnu sāli no vulkāniskas lavas.  Starp citu, melno sāli var pagatavot lauku krāsniņā.

Iešūpo sauli!

Lielās dienas tradīciju šūpošanos cilvēki neizgudroja, bet noskatījās dabā. Vējā šūpojoties, nobriest labība, šūpojas koki, zāle. Arī saule šūpojas un dejo. Semiotikas pētnieks Valdis Celms saka, ka šūpošanās ir ritms, bet ar ritmu un līdzsvaru ir saistītas visas gadskārtas. Saulgrieži ir pārmaiņu laiks, kad kustība uz mirkli apstājas, gaisma savienojas ar pretējiem – tumsas – spēkiem. Lai saule neiekristu tumsas bezdibenī, neapstātos kustība, ir vajadzīga cilvēka līdzdarbošanās. Gadskārta ir laiks, kad cilvēks šūpojoties palīdz saulei kustēties, šūpoties. Valdis Celms teic, tā nav muļķošanās, bet gan dziļi izprasta saikne ar dabas norisēm. Procesa iedarbību mēs visi izjūtam kā prieku par to, ka kļūst gaišāks, diena ir garāka par nakti. Mēs gribam, lai saule celtos, tāpēc uzturam ritu, ko kultūrā dēvē par rakstu, jo arī cilvēks dzīvo Dieva noliktajā rakstā. 

Lai iegūtu veselību un skaistumu, Lielajā dienā cilvēki cēlās pirms saullēkta un steidzās nomazgāt muti avotā. Pa īstam dziedinošs skaitījās tikai tāds strauts, kas tecēja pret rītiem. Speciālisti skaidro, ka dabā ir enerģētiski brīži, kad saules riets vai lēkts veido gaismas celiņu uz apļa centru – dievišķo pirmsākumu, augstāko domu, kas izpaužas kā dvēsele. Un saules lēkts ir enerģētiski izšķirošs brīdis, kad sevi piesaka gaisma. Šajā brīdī šīs pasaules spēki savienojas ar viņsaules spēkiem, no kuriem nāk svētība, jo viņsaule nav tikai mirušo valstība un pagātne, bet arī nākotne. Ūdens šajā laikā ir uzlādēts ar saules enerģiju, līdzīga iedarbība ir pilnbriedam zāļu vakarā.