Atklāti par pavedināšanu. Tā ir māksla vai manipulācija?

Gan jau būsiet novērojuši, ka panākumus pie pretēja dzimuma ne vienmēr gūst skaistākie, gudrākie un veiksmīgākie. Ir vēl mistisks kaut kas, kāpēc šķietami necils vīriņš momentāni piesaista visa salona uzmanību, kamēr gudrs un veiksmīgs kā garlaicīgs baļķis stāv kaktā, neviena neievērots. Ar dāmām – gluži tāpat. Kādai, pa daļām atsevišķi ņemtai, nepiemīt nekas īpašs, bet kungi ap viņu spietot spieto, tikmēr cita no sērijas smuka, gudra un vēl tamborē var lēni defilēt garām katram kungam desmit reižu, bet efekts – kā no tukša gaisa.

Pavedināšanas virtuvi pētījuši gan psihologi, gan brīvprātīgie cilvēku dabas pētnieki un rakstnieki. Secinājums – katram cilvēkam piemīt zināma pievilcība, tomēr tikai retais apzinās savu potenciālu un prot likt to lietā. Sekmīgas pavedināšanas atslēga ir spēja noteikt īpašības, kas jūsos pievelk pretējo dzimumu, un tad tās attīstīt. Izpētot konkrētas pavedēju īpašības, metodes un spējas, pavedēji ir iedalīti deviņos tipos. Katram piemīt kāda izteikta iezīme. Roberts Grīns savā darbā Pavedināšanas māksla pavedinātāju tipus klasificējis šādi: Sirēna, Izlaidīgais, Ideālais mīlnieks, Dendijs, Bērnišķīgais pavedinātājs, Koķete, Apvārdotājs, Harizmātiskais un Zvaigzne.

Aplūkosim tuvāk katru tipāžu. Tā sacīt – no kā jāuzmanās vai – otrādi – kas jāapgūst...

Sirēnas, kā zināms, ir pazīstamas ar savu saldo, neatvairāmo balsi. Viņu dziesmas pievilināja jūras braucējus, kuru kuģis tad uzskrēja uz klintīm. Zināmi tikai divi precedenti, kad kuģiem izdevies izglābties. Argonautu brauciena laikā Orfejs dziedājis tik skaisti, ka sirēnu dziesmas palikušas ēnā, savukārt Odisejs pēc burves Kirkes padoma licis ceļabiedriem aizbāzt ausis ar vasku, bet pats sevi – piesiet pie masta. Dzirdēdams daiļās balsis, viņš lūdzies, lai viņu atbrīvo, bet ceļa biedri neko nav dzirdējuši, tā nu Odisejs bijis pirmais cilvēks, kurš, noklausījies sirēnu dziedāšanu, palicis dzīvs. Sirēnas, to redzēdamas, aiz kauna metušās jūrā (jāpiebilst, ka ausu aizbāšana ar vasku būtu noderīgs padoms arī mūsdienās – tā varētu ar godu noturēties pretī gan sirēnām, gan sirēņiem, no kuriem bieži vien pēc pirmā žilbinošā efekta radīšanas nekas prātīgs nepaliek pāri).

Pavedināšanas pasaulē par sirēnām sauc sievietes, kuras klātbūtne ir tik intensīva un seksuāli uzlādēta, ka vīrietis jūtas nonācis tīrās baudas pasaulē. Faktiski tas ir fantāzijas tēls, jo Sirēna atspoguļo vīrieša neremdināmās seksuālās fantāzijas. Spēja pavedināt sirēnai piemīt vairāk nekā citiem tipiem, viņa manipulē ar vīrieša primitīvākajām emocijām un, pareizi izspēlējot kārtis, visstiprāko vīrieti spēj pārvērst lupatā. Parasti vissmagāk iekrīt vīrieši, kas spiesti būt allaž saprātīgi.

Sieviete nedrīkst līdzināties kurtizānei, kuru vīrietis vajā tikai tik ilgi, kamēr iegūst

Sirēna pirmām kārtām lietā liek ārējos dotumus, izceļot sevi starp pārējām un radot iespaidu, ka viņa ir balva, kas jāatkaro no citiem vīriešiem. Viņas arsenāls ir balss, ķermenis un rotas. Sirēna nekad nerunā ātri, agresīvi vai spalgi, bet gan rimti un nesteidzīgi, it kā vēl nebūtu izkāpusi no gultas. Viņa ar jebkuriem līdzekļiem akcentē sievišķību un seksualitāti, nereti balansējot uz gaumes robežas (vairākums sieviešu neko tādu vienkārši neatļaujas vai nu pašapziņas trūkuma dēļ, vai, gluži otrādi, pateicoties gaumei un mēra sajūtai). Apģērbam jāatkailina kāda viena ķermeņa daļa, bet tā, lai uzbudinātu iztēli, kustībām jābūt laiskām, it kā jums būtu neierobežoti daudz laika mīlestībai un baudai.

Žestiem jāapvieno šķīstums un erotika, it kā jūs sastāvētu no divām daļām – kliedzoši seksuālas un bikli naivas, un it kā jūs pati neapjēgtu, kādu iespaidu atstājat uz vīriešiem. Vēl divi būtiski aspekti ir spēja likt vīrietim sevi vajāt tik dedzīgi, lai viņš zaudētu galvu, un spēja uzturēt briesmu ilūziju. Āķis slēpjas tur, ka sieviete nedrīkst līdzināties kurtizānei, kuru vīrietis vajā tikai tik ilgi, kamēr iegūst, lai tūlīt pamestu. Viņai jābūt nenotveramai, par realitāti kļuvušai fantāzijai. Jo vairāk viņš jūs vajās, jo vairāk iedomāsies, ka darbojas pats pēc savas vēlēšanās. Sirēnas gadījumā viss pulveris tiek izšauts, lai iekvēlinātu vīrieša iekāri un tālāk jau ar viņu manipulētu pēc patikas.

Tā kā sieviete allaž alkst uzmanības, bet vīrietis pārsvarā ir pārāk aizņemts ar citām darīšanām un neveltī sievietei pienācīgi daudz laika, Izlaidīgais šajā aspektā ir sievietes fantāzijas augstākais sapņojums. Iekārodams sievieti, pat ja tas ilgst tikai īsu brīdi, viņš tās dēļ ir gatavs aiziet tur, nezin kur, un atnest to, nezin ko. Viņš var būt negodīgs un neuzticīgs, bet tas viņa pievilcību tikai vairo. Atšķirībā no apdomīga vīrieša Izlaidīgais ir vienlaikus neapvaldīts un verdziski padevīgs, turklāt viņš ir nepārspējams apvārdošanas mākslā. Viņam palīdz arī donžuāna reputācija – ja jau tik daudzas viņam padevušās, tad tur kaut kam jābūt! Sakiet godīgi – vai jūs negribētu izbaudīt uz savas ādas, ko tādu īsti pieprata Kazanova, ka viņam padevās visas sievietes, turklāt visas palika apmierinātas, pat sajūsminātas, turklāt ne ar vienu viņš nesagāja naidā?

Izlaidīgā tipam visās kultūrās un visā vēstures gaitā bijusi nepārvērtējama ietekme – viņš sievietei piedāvā to, ko kārtīga sabiedrība nosoda, – uzbudinošu, baudas un briesmu pilnu slepenu mīlas sakaru. Lai tēlotu Izlaidīgo, jāatsakās no savaldības, svārstīguma un prātīguma un jāievilina sieviete jutekliskā piedzīvojumā, kurā viss pārējais zaudē nozīmi, vismaz tajā brīdī.

Pretestība viņu tikai vēl vairāk uzkurina

Izlaidīgo neuztrauc sievietes pretošanās vai jebkāds cits šķērslis (vīrs, sabiedrības viedoklis, apstākļi). Pretestība viņu tikai vēl vairāk uzkurina. Otrādi – ja viņa ceļā nav šķēršļu, šā tipa taktika prasa, lai viņš tos radītu pats. Izlaidīgais lielā mērā līdzinās sirēnai, jo rada ap sevi riska un briesmu auru. Sievieti kārdina iespēja uzspļaut sabiedrības viedoklim un morālei, lai kaut reizi norautos no valga pēc pilnas programmas un īstenotu nepiedienīgas fantāzijas. Pēc tam – kaut ūdens plūdi. Vispavedinošākā Izlaidīgā iezīme ir tā, ka viņš izraisa sievietē vēlmi sevi glābt un atgriezt uz taisnā ceļa (atcerēsimies Mopasāna Mīluli – tieši ar to viņš savaldzināja nabaga tikumīgo Valtera kundzi), tēlodams upuri, kurš grib, bet nespēj sevi lauzt.

Visbeidzot – ja gribat izkopt Izlaidīgā tēlu, ņemiet vērā, ka jūsu lielākā vērtība ir sliktā reputācija. Nekādā gadījumā necentieties to apstrīdēt vai atvainoties, otrādi – tiražējiet, spodriniet un kupliniet to, cik spēka, jo tieši sliktā slava sievietes pievelk visvairāk.

Ideālā mīlnieka (tikpat labi – mīlnieces, jo šis tips atbilst abiem dzimumiem) galvenais trumpis ir prasme uztaustīt jūsu loloto sapni par ideālo mīlnieku un tad censties to iemiesot dzīvē. Tas viņam piešķir milzīgu pavedināšanas potenciālu, jo mēs projicējam uz viņa tēla savas slēptākās vēlmes un alkas. Šis tips gan ir reti sastopams, jo, lai dzīvotu šajā lomā, jāpieliek patiešām lielas pūles. Ja izvēlēsieties šo tēlu, jums jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem un iejūtīgiem, lai izdibinātu, kā otram pietrūkst, kas sagādājis vilšanos, par ko viņš sapņo. Radot iespaidu, ka esat tieši tas, kā lencamajam objektam pietrūcis, jūs panāksiet vēlamo. Te jābruņojas ar milzīgu pacietību un prasmi pievērst uzmanību sīkumiem. Diemžēl vairākums ir tik ļoti pārņemti paši ar sevi un tik nepacietīgi, ka ar Ideālā mīlnieka lomu vienkārši nespēj tikt galā. Ideālais mīlnieks pievērš lielu uzmanību niansēm, ir ārkārtīgi uzmanīgs, iejūtīgs, taktisks un pašaizliedzīgs. Tā kā māksla atbilst sievietes ideālam ir gandrīz izzudusi, tad Ideālā mīlnieka spēks ir arī tajā, ka viņu ir tik maz.

Sievietes Ideālais mīlnieks ir bruņniecisks estēts, vīrieša ideāls ir palaistuves un svētās mistrojums – dāma, kurai piemīt gan erotisms, gan garīgums un nevainīgums. Tāds augstā un zemiskā apvienojums iedarbojas nekļūdīgi un ļoti spēcīgi.

Galvenais – jāpatur prātā, ka gandrīz visi cilvēki uzskata sevi par cēlākiem, spējīgākiem, dižākiem un talantīgākiem, nekā viņus redz apkārtējā pasaule. Viņuprāt, viņi varēja kļūt par aktieriem, māksliniekiem, domātājiem, līderiem, bet ļaunie apstākļi (riebīgie vecāki, skolotāji, komunisti, valsts galu galā...) un neiejūtīgā sabiedrība neļāva viņiem attīstīt bagātīgos resursus, tāpēc tie latentā formā snauž kaut kur dziļi iekšā. Un te pēkšņi nāk kāds, kurš spēj visus šos slēptos dārgumus ne tikai saskatīt, bet arī novērtēt! Vai kādam vēl ir jautājumi par pavedināšanas hipotētisko iznākumu?

Dendijs. Izsmalcināts, brīvs un nekaunīgs

Dendiju pievilcība slēpjas spējā fascinēt ar savu tēlu, viņi ir noslēpumaini un grūti izprotami, mainīgi un daudzveidīgi, prot rotaļāties ar vīrišķīgumu un sievišķību. Dendiji ir kā vējš, kas rāda ceļu uz brīvību, prom no aizspriedumu žņaugiem. Kā dendiju būtību aprakstījis Šarls Bodlērs, dendisms nemaz nav tikai pārmērīga interese par savu izskatu un fizisko eleganci, kā neiedziļinoties domā ļaudis. Dendijam tas viss ir tikai viņa personības aristokrātiskā pārākuma simbols.

Dendiji ir ārkārtīgi nekaunīgi, necenšas nevienam izpatikt un uzspļauj sabiedrības viedoklim. Tā kā cilvēkus nomāc nepieciešamība vienmēr turēties pieklājības rāmjos, viņi ar prieku uzturas Dendija sabiedrībā, jo viņš šos rāmjus nicina.

Dendiji bijuši visos laikos un vienmēr atšķīrušies no tā, kas konkrētā laikmetā ticis uzskatīts par normu. Ja vēlaties atbilst Dendija tēlam, ņemiet vērā, ka Dendijs ir rets un skaists zieds, atšķirīgs gan manierēs, gan stilā, pamanāms un estētisks, bet ne vulgārs; kliedzoši atšķirīgs apģērbs liecina par sliktu gaumi. Jums jāizveido unikāls paštēls (tradicionālā Dendija vizītkarte ir viņa apģērbs) un jāsmaida par aktuālajām tendencēm. Cilvēkus piesaista šādu tipu pašpārliecinātība. Esiet dendiski šķelmīgs, vienlaikus vīrišķīgs un sievišķīgs, taktisks un bezkaunīgs, un jūsu atteikšanās ievērot standartus izraisīs interesi. Vīriešu dzimuma Dendiji rotaļājas ar sievišķīgumu, un otrādi. Spēja iedzīvoties pretējā dzimuma ādā, domāšanas veidā, viņu gaumes un attieksmes atspoguļošana ir svarīgs pavedināšanas aspekts, kas apbur upuri. Dendijs ir kā magnēts, kas pievelk cilvēku tumšās, neīstenotās alkas, un tādas cilvēkā ir mutuļojušas vienmēr (mums tikai šķiet, ka pašlaik valda seksuālā visatļautība. Izrādās, gan Romas impērijā, gan 17. gadsimta Anglijā, gan 18. gadsimta Japānā galējības situšas vēl augstāku vilni).

Bērni nepavisam nav tik naivi, kā mēs domājam. Samērā agri viņi apjauš, ka bērnišķīgo valdzinājumu un dabisko nesamaitātību var lieliski ekspluatēt. Bērnišķīgie pavedinātāji ir spējuši saglabāt valdzinošas bērnišķīguma iezīmes (protams, ne jau visas – citādi viņi šķistu, hm, garā vāji), piemēram, īpašu dabiskuma un nesamaitātības vai palaidnīgas bezatbildības garu. Arī jūs varat iemācīties izmantot savu iekšējo mazo palaidni vai aizkustinošo draiskuli, kurš taču slēpjas katrā no mums.

Bērnišķīgie pavedinātāji operē katrs savā lauciņā. Nevainīgie apbur ar to, ka viņiem ir izdevies saglabāt nesamaitātības ilūziju. Lai izsauktu simpātijas, viņi pārspīlē savu vājumu, izturas tā, it kā lūkotos pasaulē ar nevainīgām acīm, kas šķiet divtik aizkustinoši. Tas tiek darīts apzināti, tomēr viņam jāpanāk, lai viss izskatītos maigi un nepiespiesti; ja apkārtējie pamanīs, ka viņi imitē bērnišķīgumu, viņus uzskatīs par nožēlojamiem. Palaidņi savukārt ir pārdroši un sirdsšķīsti bezrūpīgi, tā aizraujot citus ar savu vieglprātību. Šādiem bērniem nedz rājieni, nedz aizrādījumi nav spējuši laupīt dabisko enerģiju un līksmo garu, un stīvie un prātīgie pilsoņi viņus klusībā apskauž. Tēlojot šo lomu, nav jābēdā, ja gadās kādu aizvainot, palaidnis ir pārāk mīlīgs, viņam nav iespējams nepiedot. Vēl ir brīnumbērni – tie, kam bērnībā piemitis kāds īpašs talants. Darbojoties jomā, kurā ir izcilas dotības, šie bērni rada iespaidu, ka viņus vada augstāks spēks. Pieaugušie pavedinātāji brīnumbērni visbiežāk arī ir bijušie mazie mocarti, kam izdevies saglabāt impulsivitāti. Tātad – lai iemiesotos šajā pavedinātāja tipāžā, jums jāpiemīt kādai prasmei, kā arī spējai improvizēt. Ja vajadzīga nepārtraukta vingrināšanās un smags darbs, lai šo prasmi saglabātu, jums par to nevajag stāstīt! Galvenais ir radīt iespaidu, ka viss notiek bez piepūles, valdzinājuma atslēga ir dabiskums un vieglums!

Prāta jaucēja Koķete

Kaut gan koķetes tiek uzskatītas par ķircinātājām, kurām raksturīgs provocējošs izskats un pievilinoša uzvedība, patiesībā viņu īstā būtība ir spēja objektu sagūstīt un ilgstoši noturēt sava valdzinājuma varā. Koķetes pieder pie vislabākajām pavedinātājām, jo lieliski izprot (un lieto dzīvē!) veco patiesību – jo vairāk jūs kādam dzīsieties pakaļ, jo tālāk viņu aizbaidīsiet. Pārmērīga uzmanība glaimo īsu brīdi, tad kļūst apnicīga, turklāt liecina par vājumu un niecīgumu. Koķetes, lai saintriģētu upuri, rada tīšas distancēšanās iespaidu (jāpiebilst, ka vīrieši, kuru jūtas šī noslēpumainība arvien sakāpina, savās iedomās viņas krietni pārvērtē).

Pavedināšanā ļoti svarīga ir pašapziņa, un koķetēm tā piemīt vispārākajā pakāpē – viņas ir absolūti pašpietiekamas. Arī te darbojas vecs likums – pārliecība par sevi piesaista, bet zema pašapziņa atgrūž. Jo sekmīgāk uzturēsiet iespaidu, ka jums citi nav vajadzīgi, jo vairāk citi pēc jums tieksies. Koķetērija balstās uz konkrētu modeli, kā noturēt otru cilvēku nelīdzsvarotā stāvoklī. Tā ir ļoti efektīva stratēģija – vispirms uzbudināt, pēc tam baudu tomēr liegt.

Koķetes nav greizsirdīgas (tam viņas ir par pašpārliecinātu), toties pašas izraisa greizsirdību ar visiem iespējamajiem paņēmieniem – uzburot neeksistējošus mīlas trīsstūrus, veltot uzmanību citam, viņas ļauj noprast, ka interese par jūsu personu atslābst.

Galvenais, kas jāpatur prātā, – Koķetes spēks ir nevis ķircināšana un kārdināšana, bet gan tai sekojošā atkāpšanās, emocionālā distancēšanās. Kā rakstījis Marsels Prusts: “Prombūtne, ielūguma uz vakariņām noraidījums, netīšs, apzināts saltums ir noderīgāki par visiem kosmētikas līdzekļiem un greznām drēbēm pasaulē.”

Apvārdotāju metode ir vienkārša – visu uzmanību viņi koncentrē nevis uz sevi, bet gan uz pavedināšanas objektu. Viņi ir izcili manipulatori, izprot jūsu psiholoģiju un pieskaņojas jūsu garastāvoklim. Apvārdotāja klātbūtnē uzlabojas pašsajūta, viņš nestrīdas, nesūdzas un neuzmācas, bet piesaista jūs ar iecietību un iejūtību, tā iegūstot pār jums varu un padarot atkarīgu no savas sabiedrības. Apvārdotājs gūst panākumus, spiežot uz diviem cilvēka vājākajiem punktiem – iedomības un pašvērtējuma. Noslēpums, kā piesaistīt cilvēku uzmanību, vienlaikus iemidzinot viņa spriešanas spējas, ir šāds: jāvēršas pie tā, ko cilvēki vismazāk spēj kontrolēt, – viņu ego, iedomības un pašvērtējuma. Ja galvenais sarunas temats būs viņš pats, cilvēks jūs klausīsies stundām ilgi (tas, protams, jādara smalki, lai Apvārdotāja nolūki nekļūtu redzami). Apvārdotājam jāatkāpjas otrajā plānā un jāprot klausīties. Padariet otru par šova zvaigzni, un viņš pie jums pieradīs kā pie narkotikām. Nerunājiet par savām problēmām – to neviens negrib dzirdēt, uzklausiet sievietes žēlošanos un, kas ir vēl svarīgāk, novirziet viņas domas no problēmām. Daudz valdzinošāks ir bezbēdīgs un jautrs, nevis nopietns un kritisks sarunas biedrs. Lai upuris justos komfortabli, esiet viņas (viņa) spogulis, pielāgojieties viņas (viņa) noskaņojumam. Cilvēki ir narcisi, viņus visvairāk valdzina tie, kas ir vislīdzīgākie viņiem pašiem. Paturiet to prātā, un viss jums būs!

Harizmātiskais

Harizma nozīmē pievilkšanas spēku, kas cilvēku kaut kā īpaši izceļ citu starpā. Tā var būt ticība sev, pārdrošība, nesatricināms miers, ko sajūt ikviens, tas tiek izstarots uz āru bez redzamas piepūles. Harizmātiķa sejas izteiksme fascinē, tā pauž vitalitāti, enerģiju, arī kaislību. Harizma spēlē uz apspiestas seksualitātes stīgām, radot erotisku spriedzi. Harizmātiķiem piemīt milzīga pašapziņa un šarms, parasti tieši šādi cilvēki iegūst lielu varu, spēj pulcēt ap sevis masas un veikt apvērsumus vai kļūst par praviešiem. Diemžēl harizma nav dota visiem, tomēr jūs varat sevī attīstīt īpašības, kas pastiprinās jau esošo harizmu vai radīs ilūziju, ka jums tāda piemīt. Pirmkārt, jābūt nolūkam – ja cilvēki ticēs, ka jūs skaidri zināt mērķi, viņi instinktīvi sekos jums, domādami, ka jūsu pašpārliecībai ir reāls pamats. Otrkārt, noslēpumainība – to varētu saukt par harizmas būtību. Proti, jums jābūt neprognozējamam, lai radītu ap sevi neizprotamas personības auru, turklāt jātur cilvēki zināmā attālumā, lai viņi nevarētu jūs atšifrēt. Treškārt, daiļrunība, jo harizmātiķa panākumi balstās uz vārda spēku. Kopā ar daiļrunību jāattīsta arī zināma teatralitāte, jo jums jābūt impozantam. Aktieri zina, kā, uznākot uz skatuves, tūlīt piesaistīt sev uzmanību. Turklāt nevis uzvedoties skaļāk par visiem, bet tieši otrādi – stāvot mierīgi un izstarojot pašpārliecību. Efektu var izjaukt pārmērīga cenšanās. Nākamie harizmas priekšnoteikumi ir atraisīta uzvedība, dedzība un jūtīgums. Zināma patiesība – runājiet ar auditoriju kā ar vienu vienīgu sev svarīgu cilvēku, un jūs iepatiksieties visiem! Visbeidzot – jums jābūt aizrautīgam un nedaudz avantūristiskam, demonstratīvi uzņemieties riskus citu labā, esiet drošs un izaicinošs. Jāatceras, ka mazākā gļēvuma vai bikluma pazīme sagraus visu jūsu pievilcību. Ja jums izdosies sevī atrast visas šīs īpašības, tad jūsu personības magnētisms pievilks pretējo dzimumu kā svece naktstauriņus (te gan jāpiebilst – maz ticams, ka iespējams pilnībā viltot neesošu harizmu, lai kā arī pūlētos).

Par devīto pavedinātāja tipu – Zvaigzni – nekas daudz nav sakāms, jo būtībā Zvaigzne ir Sirēnas, Harizmātiķa un Koķetes apvienojums. Izceļoties ar spilgtumu, atraktivitāti un noslēpumainību, viņas rada ēteriska, netverama tēla iespaidu, tā pamanoties kļūt par apbrīnas objektu. Līdz ar to mēs iztēlē piedēvējam Zvaigznēm daudz ko tādu, kas tām nemaz nepiemīt, tāpēc pie viņām tiecamies un pat cenšamies viņas atdarināt. Cits jautājums – vai mums patiktu tas, ko mēs ieraudzītu tuvplānā.

Faktiski visu pavedēju tipu pievilcība slēpjas galvenokārt tajā, ka katrs savā veidā iemieso atšķirīgo – to, kas atrodas ārpus normām un vispārpieņemtā.

Un nu aplūkosim visu šo pavedināšanas būšanu no citas puses. Kad jūs cenšaties kādu pavest, jūs neesat tāds kā parasti, jūs esat mērķtiecīgi veidojis tēlu, izcēlis konkrēto objektu apburošās un slēpis nelāgās īpašības. Jā, var manipulēt ar otra instinktiem, noskaņojumu, droši vien arī ar prātu, kaut vai to uz laiku aizplīvurojot, bet – cik ilgi dzīvosi Koķetes, Apvārdotāja vai Sirēnas tēlā – nedēļu, mēnesi, gadu? Pirmais trakums pāries, un kļūs redzams, ka karalis ir kails.

Būtībā, protams, pavedināšanas māksla ir manipulēšanas māksla. Neapšaubāmi, katra loma spēj cilvēkā, kam piemīt vājība uz konkrēto tēlu, inspirēt aizraušanos. Jautājums – kāds būs rezultāts, respektīvi, ko īsti mēs vēlamies. Ja vienas nakts, nedēļas, mēneša sakaru, tad šī māksla droši vien var palīdzēt. Tomēr jāatceras vecā patiesība – ja tu meklē vīru, tu to neatradīsi naktsbārā, krāsojusies un ģērbusies kā naktstauriņš. Tu gandrīz droši atradīsi līdznācēju šai naktij – tādu pašu naktstauriņu –, bet tas arī viss. Tāpat kā mīlīgi apburošs infantils puisēns vai līdz niansēm noslīpēts Dendijs diez vai rosinās sievietē ilgas pēc kopdzīves vai laulības.

Kādu elementu no pavedināšanas jau izmantojam mēs visi

Tādējādi visu šo tipu darbošanās kopsaucējs ir potenciālā rezultāta īslaicīgums – respektīvi, viņi ir piedzīvojums, nevis dzīve, īslaicīgs sakars, nevis mīlestība. Droši vien kādu elementu no pavedināšanas mākslas pirmā brīža piesaistei apzināti vai neapzināti izmantojam mēs visi, tomēr tālāk jau, ja gribas kaut ko lielu un paliekošu, atmaksājas būt pašam. Galu galā, lai teorijas, kur teorijas, bet nemitīgi tēlot ir arī ārkārtīgi nogurdinoši. Tam var saņemties reizi nedēļā uz pāris stundām (un arī tad nav teikts, ka neizlien āža kāja).

Piedzīvojumam izčākstot, līdzi izčākst arī piedzīvojuma varonis, beigās izrādās, ka viņš (viņa) ir bijis tikai tāds vienreiz lietojams mutautiņš, nereti – notes puļķis, lai izsistos no ikdienības. To apliecina gan literāri, gan vēsturiski personāži, gan mūsu pašu kaimiņu jankas un grietiņas. Sirēna Elena Bezuhova no Ļeva Tolstoja Kara un miera, neraugoties uz visām viņai piemītošajām salonu lauvenes īpašībām, neieguva ne laimi, ne mīlestību, arī sirēna Kleopatra, kā smejies, labi nebeidza. Dendijs un harizmātiķis Bairons gan bija donžuāna slavas apvīts, ņēma visas, kuras gribēja, bet diez vai daudzi apskaustu viņa personīgo dzīvi. Arī Bairona amata brāli Puškinu, vienlaikus Izlaidīgo un Apvārdotāju, viņa spējas šajā jomā ne pie kā laba nenoveda.

Ja nu tomēr trakoti gribas izmēģināt pavedināšanas mākslu dzīvē, nenāktu par skādi paturēt prātā, ka mēs paši ne vienmēr spējam objektīvi novērtēt, kurā pavedējā lomā mums būs pa spēkam iemiesoties. Ir taču redzēts ne mazums kariķētu tēlu, kas paši no sirds tic, ka ir Dendiji, Sirēnas, Harizmātiķi, taču kārotās pretējā dzimuma uzmanības vietā patiesībā kalpo par apsmiekla objektu. Un, ja viņiem ir laime uzturēties taktisku cilvēku sabiedrībā, viņi par to pat nenojauš, tikai turpina dzīt savu vagu. Mērnieku laiku Švauksts pats svēti ticēja, ka ir Dendijs, bet Pietuka Krustiņš – ka ir apveltīts ar neatvairāmu harizmu. Blaumaņa Trīne nekādi nevarēja saprast, kāpēc dumjie vīrišķi neredz, ka viņa ir Sirēna, Koķete un Apvārdotāja, kopā ņemtas. Tā ir literatūra, bet dzīvē viņiem ir ne mazums vairāk vai mazāk izteiktu prototipu. Ir piedzīvots, ka tādus tipāžus pat speciāli uzaicina kompānijā – kā vakara naglu. Visa sāls, protams, ir tā, ka viņi ir vienīgie, kas sevi uztver nopietni. Pārējiem atliek piespēlēt. Ak vai, cik neatkārtojamu variāciju par tēmu tur iznāk! Piemēram, nabaga Apvārdotājs dzīvo pārliecībā, ka nu ir zirgā un komandē parādi, bet patiesībā aiz diedziņiem rausta viņu, turklāt vēl slēdz derības, cik ilgi izdosies viņu cūkot. Vai kādai pārmēru pašapmierinātai Koķetei ļauj noticēt, ka viņas valdzinājums visus ir padarījis mēmus. Patiesībā mēmie visi klusībā aiz smiekliem beidzas nost – re, kā nu nabadzīte ņemas... Visbeidzot – nav nekā skumjāka par vecējošu donžuānu vai koķeti, kas paši domā, ka ir vēl gana pievilcīgi, un ekspluatē savu šķietamo šarmu, tā sacīt, uz pilnu klapi, bet nolūkotajā objektā spēj izraisīt tikai žēlumu un neērtības sajūtu.

Skan cietsirdīgi? Teiksim tā – necel to, ko nevari nest!