Latviešu transseksuālis Pēteris joprojām cenšas sakrāt naudu operācijai

Kasjauns.lv pagājušā gada vasarā rakstīja par visnotaļ ne vieglo 30 gadus vecā transseksuāļa Pētera (viņš gan vēlas, lai viņu uzrunā sieviešu dzimtē un sauc par Satīnu) nebūt ne vieglo dzīvi. Pirms dažām dienām Pēteris atkal ieradās Kasjauns.lv redakcijā un pastāstīja, kā viņam iet jeb drīzāk – kā neiet.

Satīna nejūtas kā vīrietis un grib veikt dzimuma maiņas operāciju, bet tā nebūt nav lēta – tās izmaksas ir ap 10 000 eiro: dzimumorgānu maiņa vismaz ap 4200 eiro, bet krūšu operācija – ap 2800 eiro. Latvijā tā būtu unikāla operācija, jo pēdējo desmit gadu laikā te veiktas tikai pāris šādu operāciju.

Pēteris jeb Satīna nolēmusi sapelnīt naudu dzimuma maiņas operācijai, kas viņas gadījumā nu līdzinās teju neiespējamajai misijai. Viņa ar asarām acīs stāsta, kā viņu apkrāpuši darba devēji Lielbritānijā, uz kurieni Satīna bija devusies peļņā, lai sapelnītu naudu tik nepieciešamajaidzimuma maiņas operācijai.

Transseksuālim riebjas tērpties vīriešu drēbēs un justies kā vīrietim, viņš grib būt sieviete, bet līdz šim atbalstu savai vēlmei nav saņēmis. Viņam uz ielas jāiziet vīriešu drēbēs un jāizliekas par vīrieti. Viņš ir tuvu izmisumam:

„Netaisos skraidīt pa sociālajiem dienestiem un lūgt palīdzību, bet gribu vienkārši normāli dzīvot, kā tas ir iespējams citās Eiropas Savienības valstīs,” saka Satīna, kura nu vīlusies, ka varēs godīgi nopelnīt naudu, lai kļūtu par sievieti. Nu viņa arī vērsusies sabiedriskajās organizācijās, kas viņai varētu sniegt atbalstu. Pagaidām gan viņa to vēl nav saņēmusi un nezina, kāds tas varētu būt.

„Viss bija meli un krāpšanās”

Vispirms Satīna vēlas veikt dzimumorgānu operāciju, bet pēc tam krūšu operāciju. Lai sapelnītu naudu vismaz daļai operācijas, viņa nolēma doties peļņā uz Lielbritāniju. Janvārī viņa noslēdza līgumu ar kādu darbā iekārtošanās aģentūru, kas viņu savervēja darbam Lielbritānijā – narcišu plantācijā pie ziedu novākšanas. Tomēr darbu angļu plantācija viņa neizturēja ilgāk par mēnesi – februāra vidū viņa aizbrauca uz Angliju, bet marta otrajā pusē jau bija atpakaļ mājās – Latvijā, savā Rīgas dzīvoklī.

„Vienīgais, ko darba aģentūra nesameloja bija, ka būs darbs ar puķēm. Viss pārējais bija meli un krāpšana,” ar rūgtumu stāsta Satīna.

„Teica, ka būs pastāvīgs darbs, bet izrādījās, ka tas ir sezonas darbs. Bija jāstrādā bez brīvdienām, es nevarēju izpildīt tik lielu normu kā pārējie. Tāpēc mani arī atlaida. Jāpiebilst, ka, stājoties darbā, man atņēma pasi un darba devējs to atdeva tikai dienā, kad mani atlaida no darba - ar argumentu, ka es slikti strādāju,” turpina Satīna.

Viņa stāsta, ka vienošanās par darba apstākļiem narcišu plantācijā bija pretrunā ar iepriekš panāktajiem nosacījumiem. Tika apgalvots, ka darbinieki mitināsies divvietīgās istabiņās, bet izrādījās, ka nācās dzīvot treilerī, par ko bija jāmaksā 65, nevis 60 mārciņas nedēļā. Kaut arī darba devējs bija solījis, ka turpat līdzās darba vietai būs veikals, tuvāko piecu kilometru apkaimē tā nebija. Algu maksāja aploksnē, nevis uz bankas kontu, kas nozīmē, ka netika maksāti nodokļi. Vārdu sakot – izdevumi bija lielāki nekā plānots, bet peļņa praktiski nekāda. Tāpat bija jāstrādā veselībai kaitīgos apstākļos – gan cimdus, gan zābakus saēda ķimikālijas, kuras izmanto narcišu audzēšanā.

Pēc plantācijā pavadītā mēneša Satīna devās uz Londonu, lai vīlusies dotos atpakaļ uz mājām – uz Rīgu. Viņa arī pauž sašutumu par Latvijas vēstniecībā Londonā piedzīvoto attieksmi. Satīna uzskatīja, ka viņa piedzīvojusi vardarbību no darba devēju puses un valstij jānodrošina viņas atgriešanās dzimtenē. Vienīgais, ko vēstniecība viņai piedāvājusi, bija iespēja sazvanīt Latviju, lai viņa radiniekiem varētu palūgt naudu atpakaļceļa biļetei.

Par darba apstākļiem Anglijā viņa nav sajūsmā, viesstrādnieku kompānijā viņa nav iedzīvojusies. „Tur bija vairāki viesstrādnieki, arī no Latvijas. Viņi dzēra un ālējās, es nebiju kopā ar viņiem,” stāsta Satīna.

Atklāj sevi gleznās

Tagad Satīna ir uz izmisuma robežas. Darba meklējumi nevainagojas panākumiem, ieceres par nākotni sabrūk. Viņa tomēr cer, ka izdosies atrast darbu profesijā – Satīna ir ieguvusi pavāra profesiju. Pats svarīgākais, ko viņa tagad vēlas, ir atrast darbu un lai kāds viņai sniegtu atbalstu, jo viņa jau no agras jaunības nevar sadzīvot ar savu vīrieša izskatu un vēlas mainīt identitāti. Baidoties par savu drošību, viņa arī nevēlas atklāt savu vārdu, jo jādzīvo ļoti neiecietīgā sabiedrībā. „Man grūti ikdienā pārslēgties, man pretīgi valkāt vīriešu drēbes. Gribu no tā tikt vaļā,” vairākas reizes atkārto transseksuālis.

Vienīgais veids, kā Pēteris - Satīna sevi var izpaust, ir māksla - gleznojot gan pašportretus (sievietes tēlā), gan dabas ainavas, un rakstot mītiski biogrāfisku stāstu.