40 gadu vecumā dēliņš joprojām sēž uz mammas kakla. Ko darīt?

Andrim ir jau 25 gadi, bet savas dienas viņš vada dīkā pie televizora un vēlu vakaros pie datora. Vecāki iet uz darbu, bet dīkdienis paģēr, lai internets ir nomaksāts un ledusskapī ir ēdiens.

Ne studijas, ne darbs Andrim sen nav prātā. “Es esmu samierinājusies,” atklāti atzīst māte, kurai vienkopus jaucas mammas mīlestība ar kaunu.

Arī Jānītim ir krietni pāri 20 gadiem, bet viņš pēc skolas beigšanas turpina dzīvot pie mātes, kas bērniņu appuišo kā mazo: pagatavo ēst, izmazgā drēbes, iztīra māju. Un, lai arī līdz galam neizaudzis, dabū cigaretes, par mātes naudu, protams. Jānītis pats uz veikalu nemaz neiet, jo orientēšanās produktu klāstā, cenā un kvalitātē viņam ir par grūtu.

Tie pāris mēģinājumi strādāt bijuši pārāk smagi, zēns sācis tikai slimot. Vispār jau Jānītis ir kārtīgs – nedzer, nevazājas nekur apkārt, tikai sēž pie datora vai televizora. Neko vairāk viņš nevēlas.

Kādas ir iespējas padzīt no ligzdas

Kādas ir vecāku juridiskās tiesības atbrīvoties no pilngadīgajiem bērniem – diedelniekiem? Zvērināts advokāts Raimonds Briedis Kas Jauns Avīzei teic, ka vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu līdz pilngadības sasniegšanai, bet, ja pēc tam viņš nemācās, nestrādā un dzīvo uz vecāku kakla, risinājuma īsti nav – nākas samierināties ar savu atvasi.

“Piespiest strādāt viņu nevar. Vecāki tiesā var ierosināt viņa izlikšanu no dzīvokļa. Bet bērns jau iebildīs, jo viņš tur ir dzīvojis visu laiku, ir tur deklarēts vai noslēgts īres līgums. Situācija ir traģikomiska, tad nu vecākiem vajadzētu paskatīties spogulī un pasist sev uz pleca par to, kādu bērnu izaudzinājuši,” spriež Briedis.

Savukārt zvērināta advokāte Oksana Rosovka skaidro, ka vecākiem tomēr ir visas iespējas panākt, lai ar tiesas lēmumu šāds bērns pamestu mājokli. Viņa gan neatminas, ka šāds gadījums Latvijas tiesu praksē jebkad būtu iztiesāts.

“Dzīvokļa īpašnieki ir vecāki, vai arī viņi tajā dzīvo uz līguma pamata. Ja pieaudzis cilvēks, kas dzīvo kopā ar viņiem, šajā gadījumā – viņu pieaugušais bērns, nepiedalās dzīvokļa uzturēšanā, neapmaksā daļu komunālo rēķinu, tad, pamatojoties uz tiesas spriedumu un Civillikumu un Likumu par dzīvojamo telpu īri, viņu no dzīvokļa var izlikt. Šajā gadījumā nozīmes tam, ka viņš konkrētajā dzīvoklī ir deklarēts, nav. To var anulēt. Es gan neatceros lietu, ka pie mums vecāki būtu tiesājušies par to, lai viņi savu dzīvokli atbrīvotu no pieaugušā bērna. Otrādi gan ir bijis – kāda meita tiesā iesniedza prasību, lai no viņas dzīvokļa izliktu māti alkoholiķi,” stāsta advokāte.

Iekrājumu tukšotāji

Nevajag iedomāties, ka šī ir problēma tikai Latvijā. Par parazītiem ceļ trauksmi vairākas Eiropas attīstītās valstis. Lielbritānijā ir trīs miljoni jaunu cilvēku vecumā no 20 līdz 34 gadiem, kas dzīvo kopā ar vecākiem. Viņi iesaukti par kipperiem – šis jaunvārds ir saīsinājums no frāzes ‘bērni – vecāku kabatas un pensijas iekrājumu tukšotāji’ (kippers – kids in parent’s pockets eroding retirement savings).

Spriežot pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijā 62 000 jeb vismaz desmitā Latvijas vīriešu, kas vecāki par 30 gadiem, ir vecpuiši, kas dzīvo pie vecākiem. Neprecētās sievietes uzrāda lielāku tieksmi pēc neatkarības – pēc 30 gadu vecuma pieaugušās meitas statusā bija tikai 28 000 jeb mazāk par četriem procentiem. Protams, lielākā daļa no viņiem tomēr strādā.

Tērē naudu tikai savam priekam

Pavisam satraucoša aina ir pasaules otrā malā – Japānā. Jau 1999. gadā iznāca Tokijas universitātes profesora Masahiro Jamadas grāmata Neprecēto parazītu laikmets. Viņš bija smalki izpētījis jauno fenomenu – 60% japāņu vecpuišu un 80% neprecēto sieviešu dzīvo kopā ar vecākiem. Viņš tos nodēvēja par parasaito singuru jeb neprecētajiem parazītiem. Viņu skaits sasniedza 10 miljonus, un tagad šī armija ir vēl lielāka.

Šī parazītu suga gan strādā, taču turpina dzīvot pie vecākiem, ietaupot saimniecības izdevumiem, bet savu naudu tērē izklaidēm un dārgu zīmolu precēm.

Tomēr šis vēl nav ļaunākais variants. Japānā darbs vienmēr ticis godāts, bet pēdējos gados izaugusi paaudze, kam šis tikums ir pilnīgi vienaldzīgs. Šie jaunieši pat nevēlas fiziski iziet no vecāku mājas drošības un pat no savas istabas, ir nesabiedriski, gandrīz nemaz nerunā. Psihologi šo grupu dēvē par hikikomoriem – viņiem raksturīga pašizolācija ilgāk par sešiem mēnešiem, un tā var ieilgt uz gadiem.

Hiki, kā viņus dēvē sarunvalodā, bieži sāk ar atteikšanos no skolas vidēji 15 gadu vecumā. Atkāpei – Eiropas Savienībā 20% jauniešu pārtrauc mācīties un neiegūst vidējo izglītību, gadā tie ir seši miljoni. Latvijā viņu ir 13 procenti.

2030. gadā draud lielas problēmas

Japānā 2010. gadā hikikomora statusā oficiāli bija ap 700 000 personu, un viņu vidējais vecums sasniedz tikai 31 gadu. Ir arī pār 40 gadu slieksni pārkāpušie ar vairāk nekā 20 gadu ilgu pašizolācijas stāžu. Būs nopietnas grūtības viņus integrēt sabiedrībā pēc tam, kad viņu vecāki nomirs, bet pašiem būs ap sešdesmit. Japānā prognozē smagu sabiedrības pārbaudījumu, kas nosaukta par 2030. gada problēmu.

Japāņu psihiatrs Tamaki Saito uzskata, ka patiesais hikikomoru skaits ir vairāk nekā miljons – apmēram viens procents no iedzīvotājiem, tikai daudzi vecāki kaunas par to atklāti runāt. Vietā izcelt kādu būtisku faktoru – nabadzīgo vidū šādu hiki nemaz nav, tā ir vidējā slāņa problēma, kas spēj slaistus uzturēt.