Kā satikt savu īsto vīrieti? Padomi un reāla pieredze

«Mūžsenais jautājums, kā atrast vīrieti un palikt ar viņu kopā, ir teju vai no tās pašas sērijas, kā meklēt atbildi uz jautājumu – kā dzīvot laimīgi? Bet lai notiek!» tēmā dziļāk ieskatīties piekrīt psihoterapeite

. Īstenībā šajā pasaulē nekas nav mainījies, darbojas tā pati sensenā gudrība – esi gatava satikt VIŅU jebkurā mirklī un viņam uzsmaidīt. Ne velti par 19. gadsimta franču sievietēm, kas bija nācijas lepnums, teica, ka viņas uz vīriešu kārtas pārstāvjiem gatavībā ieraudzīt savu VĪRIETI skatījās, sākot no astoņu un beidzot ar 80 gadu vecumu. Viņas zināja – kāds noteikti to pamanīs, ieraudzīs, atskatīsies. Kas katrai no mums traucē pasmaidīt? Vai tas ir mūsu kautrīgums, bailes, kauns… Ja satiekoties nesmaidi, vīrietis tevi automātiski uztver kā rūpju avotu, nevis kā savas dzīves saulīti.

Ja esat satikušies un tu saproti – tie vairs nav tikai vienkārši randiņi, bet jau kaut kas vairāk, visticamāk – esi iemīlējusies! Vienīgi nekad nevar pateikt, kurš iemīlēsies pirmais – tu vai viņš?

* Ja vīrietis acīmredzami ir iemīlējies, tad sievietes bieži pašas mēdz visu sabojāt, mēģinot viņu pārveidot. Tomēr pat vislielākā iemīlēšanās cilvēku nepadara tik aklu, lai neredzētu, ka no viņa vēlas izveidot citu cilvēku. Arī viskaislīgākā iemīlēšanās reiz beidzas, un jūtas, kas seko pēc tam, lielā mērā atkarīgas no tā, vai cilvēks var palikt pats.

* Otrs klupšanas akmens ir tad, kad vīrieša iemīlēšanās nav acīmredzama. Tad šaubas un satraukums sievietēm nereti liek vīrieti pārlieku kontrolēt. Viņas domā – ja tu reiz esi ar mani, tad gribu just tevi katru mīļu mirkli!

* Ja esi ar kādu kopā, ar laiku sākas ikdiena. Un te atkal paradokss – visi zina, ka vīriešiem, lai cik neatkarīgi viņi būtu, patīk labi paēst un mājās var rast patvērumu. Kas tev traucē par to parūpēties?

Kad cilvēki no atšķirīgām ģimenēm sāk dzīvot kopā, viņiem tiešām nepieciešama liela savstarpēja pretimnākšana. Tas nozīmē kaut ko paciest un kaut ko piedot, kaut kam nepievērst uzmanību, savu reizi kaut ko noklusēt… Cilvēka dzīvi veido sīkumi, un jo īpaši attiecību sākumā tieši no sīkumiem atkarīgs, vai vīrietim gribēsies atgriezties mājās, vai – ne. Protams, cilvēku ar garšīgu zupu nevar iekarot, bet, ja viss ir labi un ir vēl zupa, tas ir tik labi!

«Dabūt» ideālu – nav iespējams

Dabūt sev vīrieti – ideālu, nav iespējams! Ne tāpēc, ka tāds nav piedzimis, bet tāpēc, ka to nevar dabūt sev! Pamēģini šo teicienu attiecināt uz sevi, ka būsi vīrietim ideālā sieviete un apmierināsi visas viņa vajadzības. Nepatīk, vai ne? Bet, kad sapņojam par vīrieti, viņam vajag tādam būt! Senāk bija vieglāk, jo tad sieviete skaidri zināja, ka viņas dzīves uzdevums un sūtība ir darīt visu labāko, lai vīrietis būtu apmierināts. Agrāk pati dzīve un sabiedrība uzlika vīrietim un sievietei pienākumus, un tajā nebija nekā personīga. Tāda bija lietu kārtība, tāpēc nebija, par ko īpaši konfliktēt. Tagad, kad pāris dala pienākumus un lomas – kurš būs līderis, kurš – sekotājs, viss kļūst personīgi. Katrā ģimenē ir citādi, tomēr visiem gribas varu. Ja ne pār otru, tad vismaz pār sevi. Bet ģimenē vai pāra attiecībās katra individuālā suverenitāte ir ierobežota. Nav iespējams dzīvot kopā ar kādu vienā istabā, ar viņu nerēķinoties. Tieši tāpēc prasme rēķināties vienam ar otru, pārlieku neciešot, ir liela dzīves gudrība. Tās ir ābeces patiesības – pieņemt vienam otru. Kas traucē? Dažreiz lepnums, dažreiz – prasību līmenis, aizvainojums, gaidas, cerības un izvēles brīvība. Proti, ja man nesanāks ar šo, būs cits. Vecajos labajos laikos bija skaidrs – ja ir kāzas, mājas, zeme, lopi, tur vairs neko mainīt nevar. Protams, tam līdzi nāca arī traģēdijas, jo, ja kaut kas attiecībās neizdevās, tās kļuva par mūža ieslodzījumu. Tagad ir citi laiki. Tāpēc ir būtiski saprast, ar ko garā distance attiecībās atšķiras no konfekšu un ziedu perioda un aplidošanas, ka starta uzplaukums nekad nepaliek tāds, kā bija. Ja to ignorē, vilšanās sajūta dažreiz ir ļoti liela.

Ja attiecības neveidojas, vajadzētu padomāt, kurā posmā tās parasti «apraujas». Visbiežāk tās izčab jau pašā startā: vīrietis viņai saka – kādas jums skaistas acis, bet viņa uz viņu pat nepaskatās. Vai arī nodomā – jēziņ, nu visādu idiotu, kas uzbāžas, ir pilns, bet kur ir īstais?

Otra tipiskākā doma, kas liedz veidoties attiecībām, – viņš mani nemīl pietiekami stipri! Turklāt šeit ir arī zīmīgs psiholoģiskais moments; ja meitene nav no vecākiem saņēmusi mīļumu, uzmanību, mīlestību un maigumu, tad viņa diezgan bieži to mēģina iegūt no vīrieša. Bet vīrietis nav maigs! Viņš ir vīrietis. Maigumu un mīļumu vajadzēja mazai meitenītei no vecākiem.

Cik paradoksāli – kad sievietes stāsta, kādu vīrieti vēlētos, vienas no svarīgākajām īpašībām ir tieši maigums un mīļums. Bet kā viņas pēc tam šādus vīriešus «dancina», sauc par lupatām! Jo pretruna ir pašos pamatos. «Atvainojiet par teicienu, bet mātītei vajag atdoties visspēcīgākajam, tā ir sievietes mauciskā dabas daļa. Vīrietis var būt mīļš un maigs, bet nevar tāds būt nepārtraukti,» ir pārliecināta Irēna Goluba. Psihoterapijas praksē neskaitāmas reizes bijis jāredz, ka sieviete no vīra prasa to, ko nav saņēmušas no tēva, taču vīrietim tas nav pa spēkam! Viņš nav sievietes laimīgās dzīves atslēga. Bet sievietes bieži tā arī uztver – ja būšu kopā ar viņu, beigsies visas manas dzīves problēmas, un viņa mīļums būs emocionālā komforta garantija visam mūžam. Bet nē! Laimīgas attiecības nav tās, kurās nestrīdas, bet tās, kur pēc strīda iemācās sadzīvot. Varbūt kādai sievietei tāpēc visas attiecības beidzas, ka viņa nemāk strīdēties, apvainojas, nespēj palūgt piedošanu, piedot...

Ja attiecības vispār nesāk veidoties, tad visbiežāk sievietei no tām ir bail. Ir teiciens – strādā tā, it kā tev nevajag naudu, dejo tā, it kā tevi neviens neredz, un mīli tā, it kā nekad neesi piedzīvojusi nodevību. Ļoti bieži pacelt galvu un vispār kaut ko iesākt traucē sāpes no iepriekšējām attiecībām, bailes no nodevības, piesardzība. Bet, kad otrs smaida vietā redz kokteili – uztraukumu, neuzticēšanos, piesardzību plus nicinājumu – visticamāk, viņš tā arī paies tev garām.

* Ir vērts būt tikai tādās attiecībās, kuras tev kaut ko dod, neatkarīgi no tā, vai noved tevi pie altāra, vai – ne. Ja ir jādomā – precēties vai iet prom, tad jāiet prom. Šādas attiecības ir tikai laika tērēšana. Domāt: «Bet, ja nu viņš mani tomēr apprec?» ir lieki, jo arī precēts nav miris!

* Nav starpība, pēc kāda principa izvēlies vīrieti. Jo ikviens cilvēks, kurš redz, ka viņu kāds ir izvēlējies, nevis mīl, uzreiz mūk. Neviens negrib būt izvēlēts, visi grib būt mīlēti.

*Visi laimīgie ir līdzīgi, un visi nelaimīgie ir unikāli. Kā notiek laimīgiem cilvēkiem, to visi zina. Tad atrodi, ar ko tu atšķiries no laimīgajiem, un tev būs vieglāk saprast, kas jādara, lai dzīvē kaut ko mainītu. Kā to izdarīt? Ļoti vienkārši – nostājies blakus laimīgai sievai, paskaties, kā viņa dzīvo. Vēl labāk – paskaties uz trijām. Un padomā, ar ko tu atšķiries...

* Vīrieši vienmēr sev atrod sievieti, ar ko vēlas saistīt dzīvi, vai arī iesaistās attiecībās, kas vienkārši sanāk. Bet sievietes ir izvēlīgas, viņas negrib ņemt to, kas pagadās. Šajā izvēlē ir sievišķības (mūsu mātītes) būtība! Tā arī ir visa drāma, kad gudras, labas un skaistas sievietes nespēj atrast sev vīrieti, jo viņas negrib samierināties ar švakiem tēviņiem.

* Kad vīrietim ir problēmas ar sievu, viņš pārvēršas par darbaholiķi vai aiziet attiecībās ārpus laulības. Tā viņš notiekošo spēj paciest. Sievietei ir grūtāk. Ja mums kaut kas izteikti nepatīk attiecībās, biežāk izvēlamies šķirties.

* Ja cilvēks prot būt laimīgs pāra attiecībās, viņš tajās atradīs laimi, ja viņš prot būt laimīgs bez attiecībām, viņš tāds būs, dzīvodams viens. Ja cilvēks neprot būt laimīgs laulībā, viņš mocīsies. Mīts, ka pastāv «īstie» cilvēki, kas padara mūsu dzīvi citādāku, realitātē nedarbojas.

* Teiciens – ja tu gribi būt laimīgs, tad esi – izklausās pēc ņirgšanās, bet tā tiešām ir! Pamatideja ir ļoti vienkārša – tas, vai tu esi laimīgs vai nē, ir atkarīgs no tavas garīgās dzīves daudz vairāk nekā no konkrētiem notikumiem. Samierināties ar to, ka esi viena vai nē, arī to nosaka mūsu garīgā dzīve. Psihologs te nav vajadzīgs.

Stāsti no dzīves

«Pašlaik man tiešām gribētos izveidot ģimeni, laist pasaulē bērnus, vienīgi šis laiks tam nav īsti veiksmīgs. Es, kurai ir stabils darbs, auto un dzīvoklis, regulāri krītu par kārdinājumu tiem, kas palikuši bez agrākiem ienākumiem vai vispār bez darba. Lai nu ko, bet izmantota nevēlos būt.

Agrāk man bija citas prioritātes, tāpēc ilgstošas attiecības nebija aktuālas. Vēlējos pabeigt augstskolu, ar pilnu krūti metos darbā, brīvā laika bija maz. Vēlāk biju kā apsēsta ar domu tikt pie sava dzīvokļa... Biju pārņemta ar saviem sapņiem. Randiņi bija tikai izklaidei. Visbiežāk sekoja tikai divas, trīs tikšanās, un mēs vairs neredzējāmies... Pati nebiju gatava attiecībām. Tagad viss ir citādi, un kas notiek? Izpriecām vīriešu netrūkst, bet diemžēl pie horizonta neredzu nevienu, ar kuru man gribētos iet arī uz ceturto un desmito randiņu un, vēl mājās atnākot, fantazēt, kā būtu, ja mēs paliktu kopā. Kādreiz pie glāzes vīna ar draudzenēm papļāpājam par dzīvi, un tad dažreiz atskan minējumi, ka varbūt esmu izvirzījusi pārāk augstas prasības!? Bet tā nav! Man nav svarīgi ārējie parametri. Man būtiski, lai vīrietis būtu apmierināts ar savu dzīvi un lai arī viņš gribētu veidot nopietnas attiecības. Turklāt es nesēžu mājās, četrās sienās, un negaidu, lai „īstais” vīrietis piestāj pie mana loga zelta karietē. Tai pat laikā man nav pašmērķis par katru cenu būt ar kādu kopā, lai tikai draudzeņu priekšā varētu dīžāties, ka man ir attiecības. Es gribu sagaidīt to īsto, vienīgo. Kā viņu pazīšu? Pirmkārt, man svarīgi, lai kopā ar viņu ir interesanti, lai ir par ko parunāt, lai viņš negaužas par dzīvi, lai mani romantiskie sapņi ir saistīti ar viņu... Protams, ir mazliet bailīgi, vai vispār satikšu savu īsto. Man ļoti gribētos būt sievai un mātei. Pašlaik sevi uzmundrinu, atgādinot, ka man ir tikai 25 gadi un dzīve vēl nav galā! Taču citreiz, vienai esot, paliek tik skumji...»

Esmu katra vīrieša sapnis

«Līdz ar gadiem tiešām apzinos savu vērtību. Daba mani apveltījusi ar visiem sievišķīgajiem relišeriem. Māku koķetēt, pavedinoši uzsmaidīt, esmu izdarīga, nekad neaizmirstu arī par sevi padomāt, jo man patīk labi izskatīties, esmu jautra, asprātīga. Kā draudzenes saka – katra vīrieša sapnis, tik joprojām viena. Tā arī ir, jo, ja man kaut kas attiecībās nepatīk, man nav žēl tās pārtraukt. Es zinu, ko vērta esmu.

Kad pirmo reizi biju neprātīgi iemīlējusies un klusībā jau gatavojos kāzām, bildinājuma vietā vīrietis mani vienkārši pameta. Pāri nodarījums sāpēja ļoti. Un, kad vēl nejauši uz ielas ieraudzīju, pret ko esmu iemainīta, bija divtik slikti. Toreiz nozvērējos, ka vairs nevienam neļaušu darīt sev pāri. Pēc tam attiecībās ielaidos vienīgi tāpēc, lai sāpinātu vīrieti. Toreiz tas vīrietis bija ārkārtīgi jauks sarunu biedrs, bet gultā – nekāds, tāpēc izšķirties no viņa bija viegli. Es jutos kā spēlētāja, kas beidzot arī pati pretinieka vārtos ieraidījusi bumbu! Labi, ka draudzenes mani veda pie prāta un ar to mana atriebība beidzās...Tad kādu laiku no attiecībām vairījos – tā arī teicu – mēs tikai pārguļam, neko vairāk negaidi. Bet tad ar laiku sāc saprast, cik tas ir truli un nožēlojami. Vīrieši tev līp klāt kā mušas, bet tu pat neko nemēģini… Vēl jo vairāk, ja vīrietis tev tiešām sāk patikt. Un tā es pati nepamanīju, ka mēs abi bijām satuvinājušies līdz tādai pakāpei, ka viņš manā dzīvoklī ievācās ar savām čībām un zobubirsti. Es tiešām biju iemīlējusies. Bet tad sākās ikdiena, un tas vairs nebija tik skaisti... Jau biju pārstājusi mājās gatavot, bet viņš prasīja, lai vāru zupu. Spirinājos pretim, jo pārvērsties par mājsaimnieci nebija manos plānos. Pats smieklīgākais, kad beidzot to zupu uzvārīju, tieši tajā vakarā viņš bija sadomājis tusēt ar draugiem, un es no dusmām biju gatava to zupu izliet tualetes podā. Jutos nenormāli aizvainota. Savukārt viņš bija nopircis biļetes uz operu tieši tajā vakarā, kad man vajadzēja nodot grāmatvedības atskaites un bija jāstrādā dienu, nakti. Tad savukārt viņš uzmeta lūpu, ka netieku. Labi, to visu it kā izrunājām, bet vienalga dienas gāja, prieks no mūsu kopdzīves man bija mazāks nekā vilšanās un sarūgtinājums. Man, piemēram, bija sapnis, ka nopirksim moci, «savilksim» mugurā «ādas» un vasarā vis kaut kur brauksim, bet viņš paziņoja, ka būt rokerim galīgi nav viņa aicinājums. Biju iedomājusies, ka mēs visur iesim kopā, bet viņš saka – ej, mīļā, izklaidējies ar draudzenēm, es tikmēr palasīšu grāmatu. Atradies grāmatu tārps! Atnāku mājā – izlietnē netīri trauki, dusmīga metos tos mazgāt, viņš izbrīnīts – ko tu, būtu no rīta tos nomazgājis. Tā arī pateicu, nav vērts kopā ciest, un viņš priecīgs aizgāja... Tā man tās attiecības pusgada garumā arī veidojas. Acīmredzot vēl neesmu satikusi vīrieti, ar kuru man gribētos būt kopā.»

Nu jau esmu gudriniece

«Nu jau desmit gadus esmu precējusies, un mums ir divi bērni. Kad redzu, cik izmisīgi kolēģes darbā runā par to, ka ir vienas, jo apkārt normālu vīriešu nav un, ejot uz aklajiem randiņiem, vienkārši pārņem šausmas, redzot tos tipiņus, kas meklē sev sievas, reizēm domāju – vai man tiešām laimējies? Vai arī taisnība psihoterapeitiem, kuri saka – ja sieviete grib būt attiecībās, tad viņa savu vēlmi realizē. Pretējā gadījumā tā ir tikai runāšana, jo dziļi sirdī viņa nav ar mieru atteikties no tā, kas viņai nozīmīgs un svarīgs.

Iespējams, man, kurai ir «palaimējies», tā runāt ir augstprātīgi, bet es itin bieži viņu acīs redzu neviltotu izbrīnu un pat tādu kā līdzjūtību par to, «ka es to visu paciešu». Jo laulībā vispār jau nav tikai vienas vienīgas romantikas, tai ir arī savas tumšās ēnas puses...

Man aiz muguras ir viena šķirta laulība. Toreiz, kā kaut kas nepatika, spalvas bija pa gaisu, un arī izšķīrāmies mēs, viens otram spītējot. Un tas viss bija tikai par sīkumiem, nebija ne nodevības, ne globālu pretrunu uzskatos par lietu kārtību... Abi jutāmies baigi neatkarīgie. Pēc tam notikušo nožēlojām, bet lepnums neļāva ne lūgt piedošanu, ne arī piedot. Jau toreiz sapratu, ka otrreiz tādu kļūdu nepieļaušu. Pēc šķiršanās negribējās izrādīt, ka notikušais man sāp, tāpēc žigli metos attiecībās. Izvēlējos būt par precēta vīrieša mīļāko, jo tas šķita vienkāršāk. Nebija kopīgas ikdienas, tikai kopīgi pavadīts laiks, dāvanas un ziedi. Viens gads tā paiet, otrs, tu centies par spīti visam saglabāt veselo saprātu un neiemīlēties līdz bezsamaņai. Bet cik ilgi tā... Biju gatava atkal «normālām» attiecībām. Un, kad es sev to pateicu un no tā vīrieša aizgāju, tieši tad tā arī notika. Vienkārši, ejot pa ielu, man uzsmaidīja svešinieks, un es viņam atsmaidīju pretim. Tik vienkārši. Samainījāmies vizītkartēm, tajā pat vakarā bija zvans, un nākamajā dienā gāju uz randiņu. Tā noteikti nebija mīlestība no pirmā acu skatiena, vienkārši kaut kas mani tajā cilvēkā piesaistīja... Protams, arī šajās attiecībās bijuši brīži, kad domāju – vai man tiešām to visu vajag? Viņš taču – tāds un šāds, varbūt vienai ir pat vēl labāk, bet tā jau var pagriezt muguru un laisties lapās vienmēr. Ja otra «blusas un utis» vari paciest, jo apzinies, ka tas, ko tu no šīm attiecībām iegūsti, ir simtreiz lielāks, tad nav grūti pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Tā arī visa gudrība. Bet līdz tai ir jānonāk pašai.»