Līdz nāve šķir... Latvijas žurnālista stāsts par sievas cīņu ar vēzi
Kad savā kāzu dienā 2010. gada vasarā Aleksejs un Anastasija viens otram solīja mūžīgu mīlestību un kopābūšanu, līdz nāve šķirs, viņi nenojauta, ka tā diena pienāks tik drīz...
8. aprīlī apritēja divi mēneši, kopš Alekseja mīļotā Nastja aizvēra acis uz mūžīgiem laikiem. Aleksejs netic, ka laiks sāpes par mīļotā cilvēka zaudējumu mazinās. Vismaz šobrīd viņam ir sajūta, ka ar katru dienu sievas pietrūkst arvien vairāk. Vīrietim sāp, ka Anastasijai nav lemts redzēt, kā aug abu dēls Viktors (2 gadi un 9 mēn.), ka viņa tā arī nesagaidīja pavasari un kopā ar ģimeni neaizbrauca uz Goa pludmali Indijā, ko tik ļoti bija vēlējusies. „To Viņam, tur augšā, es nekad nepiedošu!” caur asarām teic jaunais vīrietis, kuram sievu pašā dzīves plaukumā atņēma vēzis.
Bildina pēc pusotru gadu ilgas klusēšanas
Latvijā dzīvojošais TV žurnālists Aleksejs Stetjuha (29) ar savu liktenīgo sievieti Anastasiju Abakumovu (29) iepazinās 2006. gada rudenī, sarakstoties internetā. Viņi komunicēja vairākus mēnešus, līdz 2007. gada 8. janvārī skaistā gaišmatainā meitene ar vilcienu no Maskavas atbrauca uz Rīgu un viņi pirmoreiz viens otru sastapa. „Jau brīdī, kad Anastasiju ieraudzīju izkāpjam no vilciena, sapratu, ka viņa ir mana Īstā. Viņa vēlāk atzinās, ka sajutusi to pašu,” tikko nojaušami pasmaidot, atminas Aleksejs. Viņi kopā Rīgā pavadīja vairākas dienas, meitene atgriezās Maskavā. Viņi turpināja sarakstīties internetā, tomēr ar laiku radās nesaskaņas. Attālums abus plosīja greizsirdībā, un viņi pārtrauca kontaktēties, lai viens otru nemocītu.
Kādudien, pēc pusotra gada, Aleksejs neizturēja un nolēma aizrakstīt meitenei, par kuru nespēja vien beigt domāt. Atvēris e-pastu, viņš ieraudzīja, ka pirms pārdesmit minūtēm ir pienākusi ziņa no Anastasijas. Viņš nekavējoties ķēra rokās telefonu, zvanīja Anastasijai un paziņoja, ka nevar bez viņas turpmāk dzīvot. „Viņa atzinās, ka jūtas tāpat, un es teicu: „Lūdzu, kļūsti par manu sievu!” Viņa atbildēja – jā, piekrizdama pārcelties pie manis uz Latviju,” stāsta žurnālists.
2010. gada vasarā pāris nosvinēja skaistas kāzas, izbaudīja neaizmirstamu medusmēnesi Dominikānas Republikā. Arī atgriežoties Rīgā no ceļojuma, viņi bija neizsakāmi laimīgi, mīlēja viens otru no visas sirds, un jau pēc nepilna gada, lai arī neplānots, toties ļoti gaidīts, pasaulē nāca Anastasijas un Alekseja dēls Viktors.
Aleksejs atminas, ka iedzīvoties svešā valstī viņa jaunajai sievai nenācās viegli. Sākumā problēmas sagādāja valodas barjera. Laikā, kamēr Aleksejs bija darbā, Anastasija jutās vientuļa, jo nebija nedz draugu, nedz paziņu. „Bieži aicināju ciemos savus draugus, un viņi apbrīnojami ātri iemīlēja Nastju. Viņa kā magnēts visus pievilka sev apkārt, un dažkārt radās doma, ka visi nu jau nāk nevis pie manis, bet pie manas sievas!
Nastja tiešām bija ļoti īpašs cilvēks. No viņas staroja apbrīnojama enerģija, pievilkšanas spēks... Viņa bija neizsakāmi pozitīva, dzīvespriecīga,” stāsta Aleksejs.
Aleksejs Stetjuha un Anastasija Abakumova savā kāzu dienā
Kāzu jubilejā slepus sarīko sievai pārsteigumu
Vienu no visu laiku brīnišķīgākajiem pārsteigumiem Aleksejs Anastasijai sarūpēja kāzu gada jubilejā. Kamēr sieva mājās auklēja mēnesi veco dēlu, Aleksejs slepus organizēja svinības. Jau no rīta, iedams uz darbu, viņš pa logu izkāra laukā savu kāzu uzvalku, ko promejot paņēma, bet pa dienu cītīgi darbojās, lai sarīkotu pārsteiguma ballīti zaļumos, laukumā aiz Latvijas Televīzijas ēkas Zaķusalā... Svinību vietā vīrietis uzbūra kāzu ceremonijas atmosfēru, tā vēlreiz vēlēdamies atgādināt laulātajai draudzenei, cik ļoti viņu mīl. „Nastjai biju solījis, ka kāzu gadadienā noteikti aiziesim papusdienot, taču pa dienu viņai zvanīju, teikdams, ka daudz darba, ka atbrīvošos tikai vakarpusē. Viņa, maigi sakot, bija ļoti dusmīga. Teica, ka vakarā nekur netaisās iet ar mazu bērnu uz rokām... Nepadevos, pēcpusdienā zvanīju Nastjai, sacīju, lai viņa uzvelk skaistu kleitu, jo mani vecāki drīz aizbrauks viņai pakaļ un atvedīs uz restorānu, lai varam kopā pasvinēt. Godīgi sakot, baidījos, ka Nastja varētu arī neatbraukt. Tomēr atbrauca.
Es ar draugiem un Nastjas vecākiem, kas, viņai nezinot, bija atbraukuši no Maskavas, gaidījām Zaķusalā. Kad Nastju atveda, no automašīnas līdz pat svinību vietai bija izritināts sarkanais paklājs... To ieraugot, viņa visu saprata. Man izdevās viņu pārsteigt, lai gan riskēju ar pamatīgu strīdu un to, ka viņa nemaz neatbrauc. Skaisti nosvinējām,” atceras Aleksejs.
Nepilnus divus mēnešus pēc šā skaistā notikuma jaunās ģimenes dzīve mainījās un nekad vairs nebija tāda kā iepriekš. Jau bērna gaidīšanas laikā parādījās pirmās pazīmes – ik pa laikam Anastasijai bija asiņošana. „Ārsti Stradiņos teica, lai neuztraucamies, ka dažkārt grūtniecības laikā tā gadās,” teic Aleksejs. Piedzima bērniņš, un asiņošana laiku pa laikam atkārtojās. Dakteris reizi no reizes mierināja, sakot, ka pēc grūtniecības tā varot būt.
Pāris nolēma doties uz kādu no privātajām klīnikām. Tajā Anastasijai izmeklēšanu veica kāda nesen institūtu pabeigusi ārste, kura bija praktizējusies darbā ar onkoloģijas pacientiem, un viņa jauno ģimeni ierosināja drošības labad veikt izmeklējumus, lai pārliecinātos, vai nav kāda audzēja klātbūtne. Nevēlēdamies vilcināties, Aleksejs un Anastasija devās uz Gaiļezera slimnīcu, kur abi tika nostādīti fakta priekšā – Anastasijai ir dzemdes kakla vēzis.
„Ārsts paziņoja, ka uzreiz jāveic starošana, ka nedrīkst zaudēt laiku. Protams, bija panika, Anastasija krita histērijā... Tad viņa saņēmās.
Devāmies pieteikties uz starošanu. Tā kā maksājām no personīgajiem līdzekļiem, uz procedūru Nastja varēja doties jau pēc 20 minūtēm, un viņai nebija jāgaida rindā divus mēnešus, kā tas ir ļaudīm, kas cer uz valsts apmaksātu starošanu,” stāsta žurnālists un skarbi noteic: „Manuprāt, tas ir genocīds! Ja cilvēks nevar samaksāt 300 latu par starošanu, viņam ir jāpaļaujas uz likteni.”
Rīgā ārsti sveic ar izveseļošanos
Mēnesi pēc baiso jaunumu uzzināšanas Aleksejs plānoja sievu vest uz Vāciju veikt diagnostiku. Lai gan sākumā pāris bija apņēmies iztikt ar pašu iekrājumiem un tuvinieku atbalstu, šim braucienam nepieciešamo 3500 latu viņiem nebija. Šo summu izdevās iegūt, pateicoties draugu un draugu draugu atsaucībai. Kopumā tika saziedoti 28 tūkstoši latu.
„Vācijā ārsti mums izteica cerīgu, pat labu prognozi. Teica, ka audzējs ir operējams. Sākumā ieteica pabeigt starošanas kursu, veikt divas ķīmijterapijas un tad skatīties – ja vajadzēs, tad audzēju izgriezt. Ārsti pieļāva, ka audzējs varētu pats izzust. Mums solīja, ka decembrī Nastja būs vesela,” atceras Aleksejs.
Abi ar Anastasiju atgriezās Rīgā, kur turpināja ārstēšanos. Aleksejs Nastju pavadīja uz visām procedūrām, kā arī ik dienu centās rūpēties, lai sieva saņem daudz pozitīvu emociju. „Slimības laikā mēs pa īstam satuvinājāmies un kļuvām par vienu veselu,” uzskata Aleksejs.
Gada nogalē ārsti Rīgā apgalvoja, ka nudien viss ir beidzies. Anastasija tika apsveikta ar vēža uzveikšanu, un kopā ar vīru un dēlu viņi devās uz Maskavu, lai apciemotu Nastjas vecākus, kuri meitai ar vīru uzdāvināja biļetes uz vienu no pasaules skaistākajām vietām – Bali salu Indonēzijā. Slimību pārcietušajai Anastasijai un Aleksejam gadumijas sagaidīšana gleznainajā Bali bija viens no jaukākajiem piedzīvojumiem. Vizinoties uz īrēta motocikla, viņi apskatīja brīnišķīgas vietas, pavadīja divas nedēļas sirsnīgās sarunās un pilnvērtīgi izbaudīja viens otra klātbūtni.
Taču Jaunais gads atnesa negaidītu, vēl smagāku triecienu – ejot uz pārbaudēm invaliditātes nokārtošanai, ārsti Maskavā Anastasijai atklāja audzēju aknās!
„No 28 tūkstošiem, ko draugi bija saziedojuši Nastjas ārstēšanai, bija iztērēti aptuveni desmit tūkstoši. Jau biju atgriezies Rīgā un sācis interesēties par iespēju šos līdzekļus nodot tālāk citu cilvēku ārstēšanai. Man ieteica nesteigties. Un tad jau drīz sekoja izmisušās Nastjas zvans par to, ka atklāts jauns audzējs,” ar šausmām atminas žurnālists.
Jau pēc mēneša Aleksejs sievu atkal veda uz diagnostiku. Šoreiz Izraēlā. Pēc tam Anastasija palika Maskavā pie saviem vecākiem, kur audzināja dēlu un regulāri apmeklēja procedūras. Rīgas mediķiem, kas nebija atklājuši otra audzēja klātbūtni, jaunā ģimene vairs neuzticējās.
Aleksejs atgriezās darbā Rīgā un regulāri sievu iepriecināja, pārsteidzot ar negaidītiem apciemojumiem.
Lai gan pēc starošanas un ķīmijterapijas jaunā sieviete bija vizuāli mainījusies, Aleksejs nekādas pārmaiņas nemanīja. Viņam sieva aizvien šķita skaistākā būtne pasaulē. „Man patika, kā viņai izskatījās īsi mati. Manuprāt, tie viņai piestāvēja pat labāk nekā garie, kādi viņai bija kādreiz,” teic Aleksejs.
Desmit minūšu gājienam vajadzēja pusotru stundu
Dzīvošana gandrīz 1000 kilometru attālumā no sievas un dēla vīrietim nebija viegla, tomēr viņš bija apņēmies saglabāt darbu, jo ticēja, ka Nastja tiks izdziedināta un drīz visi atkal varēs būt kopā Latvijā. Arī Anastasija bija pārliecināta, ka vēzi uzveiks un tuvākajā nākotnē ar dēlu varēs atgriezties Rīgā pie vīra.
Tomēr audzējs neatkāpās. Pēdējā gada laikā Anastasijai ķīmijterapijas procedūra bija jāveic reizi divās nedēļās, pēc tam jau ik nedēļu. „Ķīmijterapija viņai atņēma spēkus. Pēc katras reizes bija arvien vairāk dienu, kad Nastja pavadīja pilnīgā bezspēkā, ar sliktu dūšu, nevarēdama paiet. Beigās jau bija tikai viena diena mēnesī, kad viņa jutās normāli un varēja pastaigāt.
Kad Jaungadā biju pie Nastjas, mēs vēl nedaudz izgājām ārā. Viņai bija guļus stāvoklī jāpaēd, jāpaguļ vismaz trīs stundas, un tad varējām iet. Ceļa posmu, ko es normālā gaitā varu noiet desmit minūtēs, mēs gājām pusotru stundu. Gājām ļoti lēni, ik pa laikam atpūtāmies, pa kāpnēm iešana vispār bija pasaules gals... Tomēr nest viņu man Nastja neļāva,” nopūšas Aleksejs.
„Viņai bija svarīgi, lai esmu klāt, bet negribēja, lai redzu, kas notiek ar ķermeni. Decembrī, kad Nastjai bija jau ļoti slikti, viņa nelaida mani sev klāt. Bija kauns, neērti man rādīt, kāda izskatās. Tad viņu jau vajadzēja pavadīt uz labierīcībām, lai būtu droši, jo ikkatrā brīdī viņa varēja zaudēt samaņu.
Tomēr, skatoties uz Nastju, līdz pat priekšpēdējai tikšanās reizei man nebija domu, ka viņa varētu nomirt. Pat mēnesi pirms Nastjas aiziešanas to nesapratu. Jā, viņai jau bija ļoti slikti, bet manī bija pārliecība, ka tas ir tikai uz laiku,” asarām aizmiglotu skatienu stāsta Aleksejs.
Anastasija fiziski strauji sabruka pēdējā mēneša laikā. „Tas bija grūts laiks. Bija sarežģīti kontaktēties, jo Nastja sāka mani atgrūst. Caur skaipu negribēja sazvanīties, jo nevēlējās, lai redzu, kā viņa izskatās. Arī sarakstīties negribēja. Es rakstīju, bet atbildi daudzkārt nesaņēmu. Zvanīju viņas māsai Olgai, lai noskaidrotu, kas par lietu. Man atbildēja, ka Nastjai nav spēka. Lai es turpinot rakstīt viņai. Pa retam Nastja atbildēja, ka mīl mani, taču rakstītais bija kļūdains. Drīz pēc tam man ziņoja, ka viņa ir reanimācijā. Strauji bija nokrities asinsspiediens, plaušās sāka krāties ūdens.
1. februārī saņēmu zvanu no Nastjas tēva. Ārsts tētim bija teicis, lai es pasteidzos... Tāpat viņš bija arī pavēstījis, ka Nastja no slimnīcas šoreiz laukā vairs neizies. Tikai tad sapratu, ka tā nav kārtējā reanimācija...” sakot šos vārdus, Aleksejs saķer galvu plaukstās, it kā atgriezdamies tās dienas drausmīgajās izjūtās.
„To uzzinot, mana pasaule sabruka. Asaras tecēja straumēm, bija jāpērk biļete, lai jau nākamajā dienā lidotu uz Maskavu. Šis it kā elementārais process prasīja milzu pūles, jo smadzenes nestrādāja. Tādā panikas un izmisuma stāvoklī nodzīvoju līdz februāra vidum.
Protams, kad Nastja vēl bija dzīva, viņai savu satraukumu neizrādīju. Man šķita, ka jāizliekas stipram viņas priekšā. Mana sirds lūza no sāpēm, ka jau drīz Nastjas ar mani vairs nebūs. Tomēr bija jāvalda emocijas, viņas klātbūtnē bija jāspēj neraudāt... Reizi stundā izskrēju ārā uzsmēķēt, paraudāt. Kārtīgi izraudāties arī nevarēju, jo atgriežoties viņa varētu pamanīt, ka esmu raudājis,” atzīst vīrietis.
Man bija tik sāpīgi redzēt, ka slimība Nastjai ir nodarījusi pāri. Viņa vairs nevarēja piecelties, krūtis, vēders un kājas bija uzpampušas... Parasti Nastjai svars bija 46 kilogrami. Slimojot viņa nokritās līdz 37, bet pašās beigās uzkrātā ūdens dēļ svēra kādus 65 kilogramus. Sejiņa bija tāda pati smalka kā agrāk, bet ķermenis piepampis. Nastjai allaž raksturīgā mirdzuma acīs vairs nebija. Kā nodzisusi,” caur smagu nopūtu teic Aleksejs.
Neatstāja neko nepateiktu
Pie laulātās draudzenes gultas slimnīcā Aleksejs pavadīja beidzamās piecas viņas dzīves diennaktis, stāstot visu, ko nevēlas atstāt nepateiktu, atgādinot, cik ļoti viņu mīl, un lūdzot piedošanu par visu. Taču tās nebija asarainas atvadu runas, kādas mēdz rādīt filmās. Savu sakāmo mirstošajai Anastasijai Aleksejs pauda caur ikdienišķām sarunām, stāstot par dēlu, tērzējot par sīkumiem, plānojot atgriešanos mājās. Līdz pat pēdējam mirklim Aleksejam bija pārliecība, ka mīļotā nenojauš, ka viņai dzīvot nav palicis ilgi. Tomēr vēlāk vīrietis saprata, ka ir kļūdījies, jo pienāca brīdis, kad viņš apjauta – Anastasija juta nāves dvašu sev pakausī, tomēr izlikās, ka joprojām cer izveseļoties, lai pasargātu vīru un vecākus.
„Aprunājos ar ārstu, kurš mani centās sagatavot, ka Nastja drīz mirs.
Kad, kā ārsts bija brīdinājis, strauji mainījās rādītāji monitorā, skrēju laukā saukt dakteri, un viņš man teica, ka Nastja izdzīvos vēl pusstundu līdz stundu. Taču viņai sāpēs. Man piedāvāja taisīt intubāciju: ievietot elpvadā speciālu cauruli elpināšanai un iemidzināt viņu mākslīgajā komā, ļaujot organismam pašam izlemt, kad aiziet – pēc dienas vai nedēļas. Protams, nevēlējos, lai Nastjai jāaiziet ar sāpēm. Izvēlējos intubāciju.
Atgriezos pie Nastjas palātā un sapratu, ka nav vērts vairs kaut ko tēlot.
Nastjai acīs bija izmisums, tomēr, kad pajautāju, vai viņa saprot, ka tas ir viss, viņa mierīgā balsī atbildēja – jā. Mierīgi. Tad arī saņēmu viņas piekrišanu intubācijai. Tieši tajā brīdī arī sapratu, ka Nastja jau iepriekš zināja, ka drīz būs jāaiziet,” aizlūstot balsij, sakāmo asarām acīs cenšas pabeigt Aleksejs.
7. februārī vakarā Anastasija aizmiga mākslīgajā komā. Tikai pēc tam Aleksejs uzzināja, ka atkal nāksies vērsties pēc palīdzības pie draugiem, jo intubācijas izmaksas izrādījās ļoti dārgas un iepriekš saziedotie līdzekļi bija iztērēti ārstēšanai. „Pēdējos mēnešos ārstēšana izmaksāja 3,5 līdz 4,5 tūkstošus latu, bet pēdējā nedēļa Maskavas slimnīcā – aptuveni 10 tūkstošus latu. Par intubāciju diennaktī bija nepieciešami 800 lati, un tādas naudas ne man, ne Nastjas vecākiem vairs nebija. Man bija jāsaņemas, un kārtējo reizi vērsos sociālajos tīklos, uzrunādams draugus un paziņas. Lūdzu palīdzēt, solot, ka šī ir pēdējā reize... Un cilvēki palīdzēja. Vēl nezinu, cik daudz naudas tovakar un nākamajās dienās ļaudis saziedoja. Vēl jāķeras pie aprēķiniem. Tos sarežģī arī Latvijas pāriešana uz eiro, jo es jau visus ziedojumus un izmaksas rēķināju latos. No tā, kas palika pāri, sev atstāt neko neplānoju,” teic Aleksejs.
Rīdzinieka sievas ārstēšanai līdzekļus nesavtīgi ziedoja ne tikai draugi, paziņas un pilnīgi sveši cilvēki, bet arī ļaudis, kurus iepriekš Aleksejs pat uzskatīja par nedraugiem. Šis fakts Aleksejam ļāvis pasauli ieraudzīt citādu.
„Lai gan ikdienā šķiet, ka apkārt ir viens vienīgs egoisms un ļaunums, patiesībā mums apkārt ir daudz labu cilvēku. Arī tādi, kurus personīgi nepazīstam. Diemžēl cilvēki savu labestību un mīlestību neprot izpaust, ja nav liela trieciena. Lai dotu iespēju cilvēkam parādīt savu labo seju, ir jānotiek kaut kam sliktam. Tādi nu esam – nevis labi un gaiši katru dienu, bet līdzjūtīgi tad, kad otru ir piemeklējusi nelaime.
Atverot konta izrakstu, redzēju, ka viens cilvēks ir ziedojis 1200 latu, taču vairums cilvēku bija ziedojuši mazas summas – divus latus, latu un trīsdesmit sešus santīmus, astoņdesmit sešus santīmus. Par šo naudu man acīs bija pateicības un aizkustinājuma asaras, jo sapratu, ka vairāki palīdzētāji ir atsūtījuši pēdējo naudu no sava konta.
Ziedojumu vākšana bija man lieliska mācība, ko arī pats turpmāk noteikti ievērošu, – nekad nav jākautrējas palīdzēt kaut ar sīknaudu. Jo no šīm nelielajām summām veidojas līdzekļi, kas dod cerību izārstēties, kas glābj. Tagad arī es nekautrēšos labdarībai citu cilvēku, bērnu ārstēšanai ziedot maz naudas, ja lielākas summas nevarēšu atļauties,” atzīst Aleksejs. Viņa mīļotās sievas Anastasijas ārstēšanai kopumā tika iztērēti aptuveni 40 tūkstoši latu. No šīs summas lielākā daļa bija citu cilvēku saziedota.
Dēls paziņo: „Tur augšā ir mamma un Dievs”
8. februāra rītā Anastasija aizgāja. Sieviete tika kremēta, un pēc pāris dienām bija iecerēts urnu ar viņas pīšļiem apglabāt.
Mazajam dēliņam neviens nestāstīja, ka mamma ir mirusi. „Bet Nastjas kremēšanas dienā puika paskatījās augšup un, rādīdams ar pirkstu gaisā, teica: „Tur ir mamma un Dievs...” Man ir skaidrs, ka Nastja bija atnākusi pie dēla sapnī un viņam pati to pastāstījusi. Mēs ģimenē nekad bērnam nebijām stāstījuši par Dievu,” teic Aleksejs. Viņš uzsver, ka dēls viņam tagad ir vienīgais stimuls dzīvot. „Tieši bērns man liek sevi stiprināt ar domu – lai arī cik grūti būtu, visu ir iespējams pārdzīvot. Nevar pārdzīvot tikai savu nāvi. Tomēr pagaidām tie ir tikai viedi vārdi. Sāp, ļoti sāp,” nopūšas Aleksejs. Rīgas dzīvoklī, kur kādreiz dzīvoja kopā ar Anastasiju, viņš fiziski vairs nespēj uzturēties. Kad Aleksejs pēc sievas bērēm atgriezās Rīgā, viņš vairākas naktis lūdza naktsmājas draugiem, jo nespēja pārkāpt savas mājvietas slieksni.
Vīrietis ir satraucies par dēlu un plāno puiku vest pie bērnu psihologa. „Mammu dēls nav pieminējis kopš viņas kremēšanas dienas. Taču droši vien to, ka mammas vairs nav, iekšēji pārdzīvo. Ir reizes, kad viņš rotaļājoties pēkšņi, bez iemesla, sāk paniski raudāt. Tomēr nestāsta neko,” atklāj mīlošais tētis.
Aleksejam ar dēlu atkal no jauna vienam pie otra jāpierod. Kamēr Anastasija ārstējās Maskavā, arī puika dzīvoja Krievijā, tamdēļ gadu dēls ar tēvu nav dzīvojuši kopā. Tikvien kā tikušies reizi vai divas reizes mēnesī, kad Aleksejs no Rīgas ieradās apciemot ģimeni.
Vīrietis jūt, ka mirušās sievas gars viņam ir līdzās. „Pēdējā pusotra gada laikā esmu sapratis: domāt, ko es gribu, kaldināt kaut kādus plānus – tas ir smīdināt Dievu. Tomēr jūtu, ka mums ar dēlu tagad ir eņģelis, kurš seko līdzi mūsu gaitām un visu sakārto, kā vajadzīgs. Kā viņš izlems, tā arī darīšu.”
Aleksejs nekad nav sevi uzskatījis par māņticīgu cilvēku, drīzāk bijis skeptiski noskaņots pret mistiskām padarīšanām, tomēr pēc sievas nāves viņš apzināti vadījies pēc neviļus atnākušām apjausmām un zīmēm.
Ārstēšanas procesā Anastasija cītīgi darināja pērļu rotas – tas bija viņas vaļasprieks jau ilgu laiku. Pēc vīra ierosinājuma viņa gatavoja darbus savai pirmajai rotu izstādei, ko vēlējās sarīkot Rīgā. Cerēja, ka izstāde varētu notikt šovasar. „Pēc Nastjas nāves ilgi domāju, ko darīt ar viņas rotām. Atdāvināt kādam šķita nepareizi, jo Nastja to veidošanā ieguldīja ļoti daudz darba. Arī pārdot nevarēju, jo kā gan es varētu noteikt cenu? Iekāpu liftā, un pēkšņi – kā tāds sitiens pa galvu! Man bija skaidrs – jārīko izstāde ar labdarības izsoli bērniem ar onkoloģiskajām saslimšanām. Viss nostājās savās vietās. Tāda sajūta, ka Nastja no augšas man pateica priekšā, kas darāms,” stāsta Aleksejs.
Tieši mēnesi un dienu pēc Anastasijas zaudējuma Aleksejs Rīgā sarīkoja sievas darināto rotaslietu izsoli, kurā iegūtos 2000 eiro veltīs Bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļai. Neizsolītās rotas pagaidām glabās Aleksejs. Pašas darināto kaklarotu, ar ko Anastasija bija rotājusies kāzu dienā, Aleksejs atstās dēlam, lai viņš kādudien varētu uzlikt to kaklā savai līgavai.
Liktenīgais skaitlis – 8
Pēc mīļotās sievas nāves žurnālists ikvienam cilvēkam vēl būt modram un nepieļaut pazaudēt laiku... „Galvenais ir novērtēt laiku, ko mums ir iespēja pavadīt kopā ar cilvēku, kuru mīlam. Tas ir pats vērtīgākais un dārgākais. Manā dzīvē spilgtākais piemērs un apliecinājums tam, cik liela vērtība ir laikam, norisinājās mēnesi pirms Nastjas nāves. Man bija jādodas uz Rīgu, un Nastja lūdza, lai nebraucu, lai palieku ar viņu vēl kaut pāris dienu. Ja kāds varētu iedomāties, cik ļoti žēl tagad man ir to divu dienu, bet es, taupīdams 100 latu vērtu lidmašīnas biļeti, tomēr mums tās atņēmu un aizbraucu. Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, kaut desmitkārtīgi būtu gatavs samaksāt, lai tikai atgūtu tās divas dienas ar viņu...”
Aleksejs uzskata, ka abu pārdzīvotais ir liktenis. Kā gan lai citādi izskaidro to, ka visā pāra dzīvesstāstā figurē cipars „8”? Alekseja un Anastasijas pirmā satikšanās notika 8. janvārī, par sievas briesmīgo slimību ārsti paziņoja 8. septembrī, un astoņus gadus pēc iepazīšanās 8. februārī Anastasija aizgāja viņsaulē...
„Gan jau pēc laika arī taps skaidrs, kāpēc viss notika tā, kā notika,” domā Aleksejs.