Kā izaudzināt laimīgu, ar savu dzīvi apmierinātu meitu?

Manai meitai pašlaik ir 17 gadi. Cik atceros, Zanei vienmēr bija problēmas skolā. Ieguldīju ļoti lielu darbu, lai meitai palīdzētu mācībās. Kad darījām kopā, uz to brīdi mājas darbus meita paveica, taču tiklīdz darbs bija jādara patstāvīgi – tas neveicās. Bieži vakarā meita izmācījās, bet no rīta iemācīto bija jau aizmirsusi. Toreiz gājām pat pie psihologa, bet tā arī neatradām cēloni, kāpēc meita nespēj sekmīgi mācīties. Mēģināju viņu vest arī uz dažādiem pulciņiem, bet nekādas spējas vai ieinteresētību viņa neizrādīja un drīz vien visu pameta. Tai pat laikā Zane bija ļoti klusa, maiga un mīļa meitenīte. Ja neskaita mācības, nekādu citādu problēmu ar viņu nebija.

Tomēr 9. klases laikā sāka augt Zanes radziņi – slepus viņa sāka smēķēt. Zinu, ka tas nav labi, bet šai laikā meitas istabā atradu viņas rakstītas zīmītes. Un tas bija pārsteigums. Mums ģimenē viss notiek tā mīļi, pieklājīgi, bet zīmītēs meita bija sarakstījusi rupjības. Domāju, no kurienes tās bērnā parādījies? Pagājušajā gadā meita mainīja skolu un tas bija ļoti smags periods. Ar skolasbiedriem meita sāka lietot alkoholu, turpināja smēķēt, sāka melot. Mēģinu ar meitu runāt, bet tas parasti izvēršas par garu manu monologu. Nesaprotu, ko meita īsti vēlas. Tajos retajos brīžos, kad viņa ar mani runā, visbiežāk dzirdu atbildes: «Nezinu, ko toreiz domāju», «Nezinu, kādēļ tā rīkojos». Man šķiet, ka meitai nav nekādu mērķu dzīvē. Viņai vienkārši nav vēlēšanās kaut ko sasniegt.

Reizēs, kad kļūstu ļoti dusmīga, jūtu, ka meita situāciju vēlas nolīdzināt. Viņa nav gatava neatgriezeniski sabojāt attiecības un uz kādu laiku atkal kļūst ļoti labiņa. Taču pēc noteikta laika viss atkal sākas no gala. Viņas labākie draugi ir klases nesekmīgākie. Taču, ja iepriekš pīpēšanā un iedzeršanā es vainoju meitas sliktos draugus, tad pašlaik esmu sapratusi, ka bieži vien pati Zane ir iniciatore iedzeršanām. Nezinu ko darīt. Iepriekš mēģināju viņu ieinteresēt ar materiālām lietām, teicu, ja Zane labi mācīsies, nopirkšu viņai tās lietas, ko viņa vēlas. Taču nekas nedarbojas... Viņa man pārmet, ka viņai nav tik smukas drēbes kā draudzenēm, taču meita nav gatava papūlēties mācīties, lai šīs drēbes es viņai nopirktu. Es tiešām nezinu kā rīkoties.

Kad Sanita bija zīdainītis, mēs, protams, sapratāmies labi: gadu dzīvoju mājās un ik dienas bijām kopā. Tas bija svarīgs laiks mūsu abu dzīvē. Kad Sanita sāka iet skolā, viņai kļuvu par lielu palīgu. Tētis parasti bija aizņemts darbā. Par neizdarītiem darbiem viņš nekad nerājās, tāpēc kļuva meitai par tādu kā pozitīvo tēlu. Pašlaik, kad ar meitas tēvu dzīvojam šķirti, jūtu, ka ir tēmas, ko meita runā tikai ar viņu un ir tēmas, ko meita izrunā tikai ar mani. Meita sen vairs nestāsta visu, daudz patur sevī. Dažkārt ir šaubas, vai tas ir labi, vai tā ir norma pusaudžu vecumā? Meitai ir 13 gadi un es redzu, ka viņai svarīgs kļuvis viss, kas saistīts ar pusaudžu lietām un interesēm. Ar varu nelaužos iekšā šajā ,,pasaulē", es viņai uzticos, taču dažkārt šaubos, vai savu uzmanību meitai izrādu pietiekoši?

Meita, satiekoties un atvadoties vienmēr apķeras man ap kaklu, bieži iesēžas klēpī, vai piespiežas klāt, kad gatavoju maltīti. Ir brīži, kad sevi rāju par to, ka neizrādu meitai pietiekami daudz mīļuma. Rūpes un gādāšana par praktiskām lietām – tas man pārsvarā šķiet izdarāms. Taču ik pa brīdim domāju, ka man meitu vajadzētu biežāk sabučot, vai neļauties grūtsirdībai viņas klātbūtnē. Nezinu arī, kur ir tā robeža starp lutināšanu un atbalsta sniegšanu.... Bieži domāju un uztraucos par to, kādas veidosies meitas attiecības ar vienaudžiem – kādā kompānijā viņa nonāks, kas viņai liksies svarīgāks dzīvē – draugu viedoklis vai savējais. Uztraucos arī par to, kā viņa uzņems pirmās veiksmes un neveiksmes privātajā dzīvē. Brīžiem šaubos, vai spēšu meitai reāli palīdzēt, ja tas būtu nepieciešams. Vai viņa man uzticēsies?

Negatīvas emocijas mātei var radīt bērns, kurš pārāk atgādina savu tēvu, ar kuru mammai ir sarežģītas attiecības

Jebkurš cilvēks bērnībā izdzīvo vairākus nozīmīgus posmus, kas turpmāk ietekmē visu viņa dzīvi, uzsver psihoterapeite Iveta Pļaviņa. Īpaši svarīgs ir pirmais dzīvības gads. Šai laikā bērnam, kā zēnam, tā meitenei svarīgi saņemt beznosacījuma mīlestību. Vai bērns to saņems ir atkarīgs no tā, ar kādām sajūtām mamma bērniņu gaidījusi, kā noritējusi grūtniecība, kādas sajūtas pārņēmušas sievieti, kad viņa pirmoreiz ierauga bērnu. Dažkārt mamma, paskatoties uz bērnu, saprot, ka viņš viņai nepatīk. Un tam var būt dažādi cēloņi, piemēram, mamma cieš no smagas pēcdzemdību depresijas. Bieži mammas attieksmi pret bērnu ietekmē viņas pašas pieredze – ja agrīnā periodā viņu pašu mamma atgrūdusi, dziļi psihē noglabātais modelis neapzināti tiek atkārtots. Negatīvas jūtas bērns mātē var izsaukt arī situācijās, ja viņš atgādina savu tēvu, ar kuru mammai ir sarežģītas attiecības. Ja mamma par bērnu rūpējas tikai tehniski – viņu pārtin, pabaro – bet viņas domas ir citur, starp bērnu un māti neveidojas emocionāla saikne.

«Taču tieši emocionālais kontakts starp bērnu un māti veido bērna spēju uzticēties pasaulei, cilvēkiem. Šai laikā labi, ja tēvs atbalsta mammu, lai viņa būtu laimīga, bet viņa loma nav dominējošā,» stāsta Iveta Pļaviņa. Ja pirmajā dzīvības gadā mamma nav pastāvīgi kopā ar bērnu, ja viņa uz vairākām dienām aizbrauc ceļojumā, bērns jūtas ļoti slikti. «Pētījumos pierādīts, ka bērna izjūtas šai laikā līdzinās krišanai bezdibenī. Bērnā trauksme ir pat tad, ja mamma pazūd uz vairākām stundām,» uzsver Iveta Pļaviņa. Pirmajā dzīves gadā bērnam svarīga ir sajūta, ka mamma ir blakus un viņa ir pieejama. Ja mamma ir savās domās, pārdzīvojumos, viņai neveidojas attiecības ar vīru, viņa īsti nevar būt kopā arī ar savu bērnu.

Nākamais posms, kurā veidojas bērna personība, ir laiks no pusotra līdz trīs gadu vecumam. Bērni šai vecumā sāk lietot vārdu „nē”. Svarīgi, lai mamma to veicina, lai visu nedarītu bērna vietā. Bērnam ikdienā būtu jāpiedāvā vairākas izvēles – ja viņš nevēlas kaut ko darīt, viņam var piedāvāt kādu alternatīvu, ne uzspiest savu viedokli. Tāpat, ja mammas bērnu pārlieku kontrolē, ir skarbas, viņš šai laikā sāk par sevi šaubīties un kaunēties. Tieši šai periodā dzimst šīs jūtas. Attiecīgi vēlāk meitenei var būt grūtības pieņemt patstāvīgus lēmumus, viņai var būt nepieciešams apstiprinājums no malas, vai arī viņa gaidīs, ka kāds cits uzņemsies iniciatīvu.

Īpašā tēva loma: meita šādā veidā izspēlē pirmo attiecību pieredzi ar pretējo dzimumu

Vecumā no trim līdz septiņiem gadiem, ļoti būtiskas ir meitas attiecības ar tēvu. Šai laikā meita piedzīvo pirmo attiecību pieredzi ar vīrieti, tāpēc svarīgi, lai meita savas mīlestības jūtas pret tēvu varētu izspēlēt. Meitai jāapzinās, ka mamma ir turpat blakus, ka viņa nespēj iejaukties mammas un tēta attiecībās, taču reizē sajūt, ka viņai blakus ir vīrietis, kas viņu atzīst, kas dāvā savu uzmanību un viņu mīl.

Ja ģimenē ir pāru problēmas, nereti mammas neļauj veidoties šīm attiecībām. Noniecinot tēvu, māte meitu pārvilina savā pusē un pret tēvu veido koalīciju. Bieži tas notiek neapzināti: jūtot negatīvas jūtas pret vīru, mātei ir pārāk grūti noskatīties, ka meita ar tēvu veido harmoniskas attiecības. Izplatīts uzskats, ka mātēm dažkārt grūti palaist savā dzīvē dēlu. Taču līdzīgi notiek arī mammu un meitu attiecībās. Ja mātei nav labas attiecības ar tēvu, viņa dēlu tur sev cieši klāt, lai aizpildītu tukšumu pēc vīrieša, taču tikpat ciešas attiecības viņai var būt arī ar meitu, kura aizpilda tukšumu pēc tuva cilvēka un kļūst par labu draudzeni. Meitai šai situācijā grūti no mātes pakāpeniski atdalīties, jo viņa jūt, ka mammai ir ļoti vajadzīga.

Veidojas meitenes priekšstati par to, kas ir sievišķīga sieviete

Savukārt meitas un tēva attiecības saistītas ar tēva pašvērtību, ar viņa sajūtām par savu lomu ģimenē. Vīriešiem, kuri bērnībā nav piedzīvojuši emocionāli tuvas attiecības ar savām mātēm, grūti būt emocionāliem un paust jūtas meitām. Bieži vien bērnībā neatrisinātās problēmas, tālāk tiek risinātas attiecībās ar sievu un meitu.

Nereti lielo lomu spēlē arī vecāku paustais. Ja mammas un vecmāmiņas nonicina meitenes tēvu, meitenei stāsta, ka no vīriešiem neko labu gaidīt nevar, šo domu savā dzīvē var pārņemt arī meita. «Bieži šādas ziņas cilvēki uztver ļoti dziļi, meitene var pat pati neapzināties, ka rīkojas pēc mammas un vecmāmiņas iedarbinātā scenārija,» uzsver Iveta Pļaviņa.

Ja meitai nav emocionāli tuvas attiecības ar tēvu, bieži vien arī turpmāk viņai grūtības sagādā attiecību veidošana ar pretējo dzimumu – dažkārt tās ir īslaicīgas, sieviete nevienam īsti nespēj pieķerties, jo viņa intuitīvi vairās no svešā, neiepazītā. Vai arī izspēlē līdzīgu modeli, ko bērnībā piedzīvojusi attiecībās ar savu tēvu. Ja meiteni audzina māte viena pati, svarīgi lai viņa trūkums tiktu kompensēts, daļēji to var izdarīt labs krusttēvs, vectēvs, vecākais brālis. Ir svarīgi, lai meitenei blakus būtu kāds pozitīvs vīrieša tēls, ar kuru mammai ir labs kontakts un kas neveicinātu domu, ka no vīriešiem nekas labs nav gaidāms.

Laikā, kad meita izteikti pieķeras tēvam, vienlaikus viņa identificējas ar māti. Daudzus mammas izpausmes veidus meita pieņem kā savus. Šai laikā veidojas arī meitenes priekšstati par to, kas ir sievišķīga sieviete. Un šeit lielu lomu spēlē gan tēva attieksme pret mammu kā sievieti, gan arī tas kā mamma pati sevi redz kā sievieti.

Sarežģītie pusaudžu gadi: vecākiem ir svarīgi respektēt meitas viedokli

Sākot no septiņu gadu vecuma, bērniem ļoti svarīgi ir gūt panākumus skolā, pulciņos. Viņi sāk draudzēties ar saviem vienaudžiem, veidot grupējumus. Šai laikā meiteni ir svarīgi atbalstīt, lai viņai veidotos savas intereses, lai viņa varētu attīstīt savas prasmes. Ļoti svarīgi vecākiem respektēt meitas viedokli – rēķināties ar viņas interesēm, izvēloties pulciņus, iekārtojot viņas istabu, plānojot kopīgus braucienus. «Vecāki ir autoritatīvas personības bērnu dzīvē, visi bērni kādu laiku uz vecākiem skatās kā uz Dieviem. Bērniem ir ļoti grūti vecākiem pretoties, bet ja vecāki negrib viņos ieklausīties un pastāv uz savu, bērns sāks pildīt viņu, ne savu dzīves programmu,» uzsver Iveta Pļaviņa.

Nākamais nozīmīgais posms bērna dzīvē sākas ar pusaudža gadiem, kad bērniem priekšplānā izvirzās attiecības ar saviem vienaudžiem. «To, kā noritēs pusaudžu gadi, lielā mērā nosaka visi iepriekšējie periodi. Draudzēties noteikti būs vieglāk tiem bērniem, kas agrīnā vecumā būs saņēmuši drošības sajūtu. Viņiem nebūs grūti noticēt tam, ka ir gana labi, lai citiem būtu patīkami ar viņiem draudzēties,» uzsver Iveta Pļaviņa.

Pusaudžu vecuma uzdevums ir atdalīties no vecākiem. Ir normāli, ka bērni protestē pret ierasto kārtību

Būtisku lomu pusaudžu vecumā spēlē tas, kā vecāki bērnu iepriekš virzījuši, kādus pulciņus piedāvājuši. Jo ir naivi iedomāties, ka bērns, kurš līdz pusaudžu vecumam nav apmeklējis nekādus pulciņus, viņu nekas īpaši nav aizrāvis, pēkšņi jaunas prasmes sāks apgūt šajā vecumā. Tādēļ nereti šie bērni sabiedrotos sāk meklēt nevis interešu nodarbību grupās, bet gan starp bērniem, kuriem arī nav nekādu interešu. Bērns, kuram nav aktivitāšu, iekšēji jūt tukšumu. Šādos gadījumos pusaudži bieži vien ir depresīvi, jo viņos nav sajūtas, ka viņi ir piederīgi kādam kolektīvam, ka ir kāda vieta ārpus ģimenes, kurā viņi iederas.  

«Tas, ka pusaudžu vecumā bērni vēlas iet uz ballītēm, protestē pret vecākiem tik ierasto kārtību, ir normāli. Pusaudžu vecuma uzdevums ir atdalīties no vecākiem. Šai laikā bērni vairs nevēlas braukt kopā ar vecākiem kopīgos atpūtas braucienos, kopīgi svinēt jubilejas un tas ir normāli. Jo pusaudžiem ir izveidojies savs draugu loks. Svarīgi, lai vecāki to respektētu un maksimāli censtos saglabāt ar bērnu emocionālo kontaktu. Jo grūtāk noritējuši iepriekšējie attīstības posmi, jo svārstīgāks būs pusaudzis. Vecākiem šīm svārstībām jālēkā līdzi un tas ir grūti. Taču šai vecumā ļoti svarīgi, lai vecāki neieslīgtu savās dusmās un nenoniecinātu pusaudzi,» iesaka Iveta Pļaviņa. Arī šajā laikā lielu lomu spēlē attiecības ar pretējā dzimuma vecāku. Kāds neapdomīgs tēva vārds var dziļi aizvainot meitu, kura savā tēvā redz arī vīrieti.

Tēvi, kas „apprec” meitas

Līdzīgi kā mātes pārspīlēti pieķeras saviem dēliem, dažkārt tēvi pieķeras meitām. Ir situācijas, kad tēvs meitu ieliek it kā sievas vietā. Visbiežāk tā notiek ģimenēs, kurās nav normālas pāru attiecības. Parasti šādās attiecībās kopš mazotnes meitene aug tēva varā, kurš diktē savus noteikumus, mīlestību sniedz ar nosacījumiem. Dažkārt meita redzot, ka viņa tēvam ir visa dzīve, neuzdrošinās no viņa aiziet. Taču arī tad, ja meita sadūšojas un izveido savu ģimeni, tas nenozīmē, ka šī īpašā saikne tiek pārrauta. Ir tēvi, kas pret savu meitu bērniem, saviem mazbērniem, izturas it kā būtu viņu īstie tēvi. Bieži vien meita nespēj tam pretoties, jo jūt vainas vai pienākumu sajūtu pret tēvu – kā viņa iebildīs, ja tēvs viņai ir tik daudz devis un viņas audzināšanai ziedojis daudzus gadus. Dažkārt vecāki savus noteikumus diktē visu mūžu, savukārt jau pieaugušie bērni to pieņem, jo baidās, ka pretējā gadījumā vecāki viņus nemīlēs.

Parasti vecākiem, kuri nespēj palaist savā dzīvē jau pieaugušos bērnus, raksturīga liela nedrošības, baiļu sajūta, kas tiek slēpta aiz uzmācīgām rūpēm. Kontrolējot tuviniekus, cilvēks panāk iluzoru drošības sajūtu.

«Ģimenēs, kurās bērns no vecākiem nespēj atdalīties, jau pašos pamatos kaut kas nav kārtībā. Ja tēvs ir tik ļoti autoritatīvs, ka vēlas audzināt meitas bērnus, ietekmēt meitas dzīvi, ir skaidrs, ka autoritatīvs viņš bijis arī iepriekš. Cilvēki nemēdz radikāli mainīties. Bet ja no mazotnes bērns pieradis pie tā, ka vecāki – māte vai tēvs – ir labāk zinājuši kas un kā jādara un nekad ar bērna viedokli nav rēķinājušies, visbiežāk šis bērns nespēj izaugt par cilvēku ar savu viedokli,» uzsver Iveta Pļaviņa. Bieži šie cilvēki izaugot saka: «Man it kā ir viss, bet es jūtos ļoti slikti.» Viņi nespēj just prieku, gandarījumu, pastāvīgi jūtas neapmierināti. Lai šo sajūtu remdētu, tiek meklēti dažādi kompensācijas veidi. Piemēram, cilvēki dzenas pēc materiālām vērtībām, augstiem amatiem. Saņemot kādas sabiedrības daļas apbrīnu, viņi vienlaikus aizpilda tukšumu un noslēpj to, ko patiesībā jūt. Viņiem vajag apliecinājumu no malas, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Cilvēkos ir sajūta, ka jāpaveic kaut kas ļoti liels, lai citi viņu pieņemtu un mīlētu. «Tas tādēļ, ka bērnībā cilvēks nav saņēmis sajūtu, ka viņš tāpat ir gana labs,» saka Iveta Pļaviņa. No vienas puses šī iekšējā neapmierinātība ir labs dzinulis, lai kaut ko sasniegtu, bet no otras bieži liecina, ka cilvēks nav apmierināts ar savu dzīvi.

«Daudzi cilvēki vēl tikai mācās, kā runāt par savām jūtām, kā būt emocionāliem, kā veidot attiecības ar saviem bērniem – daudziem tās nav pašsaprotamas lietas, jo nav piedzīvotas attiecībās ar saviem vecākiem,» saka Iveta Pļaviņa. Taču tas, ka cilvēkiem nav bijušas veiksmīgas attiecības ar vecākiem, nenozīmē, ka šo scenāriju nav iespējams mainīt, lai veiksmīgākas veidotu attiecības savā ģimenē ar dēliem un meitām.