Tēta izmisums: "15 gadu vecā meita melo, acīs skatīdamās..." Iemesli un risinājumi
„Esmu nikns. Viņa visu laiku man melo,” savu sašutumu par savu meitu - piecpadsmitgadīgo pusaudzi Alisoni pauž Džons. „Viņa melo gan par to, ar kuriem draugiem tiekas, gan par to, ka ir izpildījusi mājasdarbus, lai gan tā nav. Man ir apnicis viņu kontrolēt un par to nemitīgi aizrādīt. Vairs nespēju savai meitai uzticēties. Ja viņa melo, acīs skatīdamās, tagad, tad kāda būs, kad pieaugs? Pat tad, kad meita stāsta kādu atgadījumu, es jūtu, ka stāstījums ir krietni izpušķots ar izdomājumiem. Nesaprotu, kāpēc tā jādara?”
Ar šādu problēmu saskāries ne viens vien vecāks, kura mājās aug tīņa vecuma bērns, ir pārliecināts ASV psiholoģijas doktors Džefrijs Bernšteins. Stāsts par bērnu, kurš nemitīgi melo saviem vecākiem, ikvienu mammu un tēti agri vai vēlu dzen izmisumā. Pēc psihologa ieteikumiem, labākais, ko šādā situācijā var darīt – pieķerot bērnu melos, nesākt celt traci, bet uztvert to mierīgi, iesaka Psychologytoday.com. Ja sāksi savai atvasei ko pārmest, starp jums izveidosies vēl lielāka atšķirtības barjera, un bērns nespēs jums uzticēties un atvērties sarunai. Tāpēc viens no noteikumiem – neuztvert šos melus personīgi un saasināti. Tas, protams, nav viegli, bet, ja apzināsies, ka tīņa meliem var būt visdažādākie iemesli (un ne vienmēr tie ir apzināti, tīši un ar ļaunu nolūku), tad būs daudz vieglāk saglabāt vēsu prātu.
Tīņi un pusaudži bieži vien nestāsta patiesību, jo baidās, ka tās dēļ varētu iekulties nepatikšanās, vai arī iemesls ir kādi emocionāli pārdzīvojumi, ar kuriem viņi baidās dalīties pat ar saviem vecākiem. Psihologs Bernšteins savas prakses laikā ir saskāries ar dažādiem bērnu melu iemesliem. Piemēram, kāds zēns stāstījis, ka mežā atradis ieroci, kas pieder kādai gangsteru bandai. Skaidrs, ka nekāda ieroča nebija, taču ar šo stāstu puika vēlējies pievērst sev uzmanību un vienaudžu acīs izskatīties ievērojamāks un varenāks. Tas liecina, ka bērns ikdienā jūtas vientuļš, viņam ir grūti socializēties un iegūt draugus. Meli kā uzmanības pievēršana – viens no biežākajiem iemesliem.
Ko vecāki var darīt, lai risinātu problēmu?
Protams, runāt ar bērniem. Taču atceries, ka viņi, nepazīdami pieaugušo pasauli, neapzinās, ka meli var arī kādu aizvainot vai nodarīt pāri. Tāpēc sarunai jābūt nevis audzināšanas lekcijai, bet mierīgā tonī par to, ko nozīmē būt godīgam un atbildīgam par pateikto, tādējādi mēģinot noskaidrot iemeslu bērna melošanai. Neesi nosodošs, jo tāda attieksme visbiežāk beidzas ar secinājumu no pusaudža puses – tā jau domāju, ka vecākiem nekad neko nevar stāstīt. To taču tu nevēlies? Iespējams, ar vienu sarunu nespēsi viņu pārliecināt un atturēt no sīkajiem ikdienas meliem, tomēr viņš būs dzirdējis, iespējams, noglabājis savā apziņā to, ka pastāv arī citas iespējas, kā problēmu vai notikumu atrisināt, neizmantojot melošanas metodi.
Vecākiem jābūt emociju treneriem, nevis disciplīnas sargiem, veidojot hierarhiju ģimenē, no kuras bērni baidās. Stāsti savai atvasei, ka reizēm patiesība tiešām var iedvest bailes, un baidīties ir normāli, taču veiksmīgas dzīves atslēga – nevis samelot, bet gan ievilkt dziļi elpu un atrisināt jebkuru sarežģīto situāciju mierīgā un godīgā ceļā. Stāsti, ka nepatiesības stāstīšana rada tikai īslaicīgu ilūziju, ka viss ir kārtībā. Piemēram, saki, ka mājas darbus izpildīji, taču neizpildītais mājas darbs paliks. Ilgtermiņā meli rada vēl lielāku stresi un emocionālo haosu. Psihologs Bernšteins iesaka vecākiem iejusties sava bērna ādā un saprast, kāds ir viņa pašvērtējums, un iedrošināt viņu būt par sevi augstākās domās, nenoniecināt savas spējas un talantus. Katrā ziņā – melošana nav talants. Ieklausies, vai bērna meli nav sauciens pēc palīdzības, varbūt pēc mīlestības un vecāku gādības.
