Jeļena Ušakova: "Esmu atvērta jaunām attiecībām"

Diez vai varu teikt, ka viena lapaspuse ir aizšķirta un sākas nākamā. Tā nav – dzīve taču turpinās. Tā ir kā ceļš ar dažādām durvīm – tu vari pa tām ieiet vai neieiet, varbūt iziet ārā, bet tu tik un tā visu laiku virzies uz priekšu. Nav iespējams tā, ka kaut kas beigtos pilnībā un dzīve sāktos no jauna. Es vienkārši turpinu dzīvot mazliet citādi. Bet viss ir labi. Man ir mana kafejnīca; tās ir lielas pārmaiņas.

Jūs savā kafejnīcā pati bieži stāvat aiz letes – esat speciāli mācījusies gatavot kafiju?

Mācījos to kādā zviedru firmā – viņi ir mani kafijas piegādātāji, grauzdē speciality kafiju Stokholmā un eksportē gan uz Eiropas valstīm, gan uz ASV. Kad iepazināmies, viņi man uzaicināja uz Stokholmu, un divas dienas no rīta līdz vēlai naktij kopā testējām kafiju, grauzdējām, gatavojām dzērienus un strādājām bārā. Man viņu atvērtība un nekā neprasīšana pretī bija tik patīkama, ka gribējās strādāt tieši viņiem.

Speciality kafija ir ļoti smalks produkts, to jāprot pagatavot tā, lai krūzē varētu dabūt visas kafijas īpašības. Ir speciālas receptūras, katram kafijas veidam ir noteikts kafijas daudzums gramos, maluma pakāpe, ūdens daudzums un noteikts ātrums, kādā ūdenim jāiztek cauri kafijas radziņam...

Kā aptiekā!

Tā arī ir, mēs visu sveram uz svariem. Par sava bāra kafijas kvalitāti un garšu esmu pārliecināta. Dažreiz cilvēki sākumā nesaprot – kā kafija var būt ar savu skābumiņu, ar ogu vai augļu garšu?! Bet tāda kafija ātri iegaršojas.

Dalī man ir paticis vienmēr. Viņš ir ļoti daudzpusīgs, un tas man simpatizē, jo arī pati esmu ļoti daudzpusīgs cilvēks. No vienas puses, man gribējās, lai šeit viss būtu saistīts ar Dalī, bet, no otras, lai nebūtu – lai šī būtu vieta, kur izstādīties varētu arī citi mākslinieki. Gribējās radīt gaišu un ļoti vieglu vietu, kurā varētu notikt jelkas. Visdažādākās izstādes – teiksim, Rīgas fotogrāfiju izstāde. Lai te būtu vieta gan sirreālistiem, gan klasiskajai latviešu glezniecībai. Šeit ir Dalī gars, bet tas nav nomācošs un ļauj izpausties arī citiem.

Dalī ir visai ekscentriska personība, vai arī jums iekšā ir tāds mazs trakumiņš?

Man ir grūti spriest, kāds viņš bija. Es pieņemu – varbūt viņš nemaz nebija tāds, kā par viņu domā. Ekscentriskums un performances vienkārši bija labs bizness. Bet kāds viņš bija īstenībā? Man pašai šķiet – viņš ir bijis gluži citādāks, nekā liekas vairākumam. Ar savu sievu Galu viņi ir izveidojuši spēcīgu Dalī zīmolu. Es viņus abus apbrīnoju – man šķita, Dalī ar Galu kopā bija viens vesels. Iespējams, bez viņas Dalī nekļūtu par Dali...

Kā jums šķiet – arī jūs cilvēki redz citādu, nekā esat patiesībā?

Ziniet, tieši šorīt pamodos ar frāzi galvā no kādas dziesmas: “Whatever people say I am that’s what I’m not.” (Lai ko cilvēki par mani runā – tas tā nav. – Aut.)

Bet visiem nemaz nav jāzina! Galvenais, lai zinātu tuvie cilvēki.

Jūs savos 24 gados esat daudz paguvusi. Domāju, vairāk nekā lielākā daļa jūsu vienaudžu.

Man ir liela iekšējā motivācija. Vienmēr esmu jutusi, ka man sanāk un varu daudz ko izdarīt. Bet mēs jau esam dažādi. Visi mani draugi ir vecāki – tā ir bijis jau kopš skolas laikiem. Ar vienaudžiem man nekad nav bijis īsti interesanti, un dzīve mani vienmēr savedusi kopā ar vecākiem cilvēkiem.

Mēs esam kopā kopš maniem 18 gadiem. Es pabeidzu skolu, un tad mēs iepazināmies.

Skolas beigšana vispār ir skaists brīdis.

Man bija tāds prieks, kad pabeidzu! Universitātē man ļoti patika mācīties, bet skolā šķita – nav man nekādas brīvības! Biju diezgan nobriedusi un neatkarīga – kopš 15 gadu vecuma piestrādāju, un pēdējos divus gadus skolā šķita – nu, ko es šeit daru? Man vajag ātrāk tikt prom – gribu studēt un strādāt!

Nekad. Rāmjos domāt – tas ir tik... šauri. Tad sieviete pati nezina, ko grib. Viņa var iztēloties nezin ko, bet pēc laika tik un tā pārdomās. Tāpēc man šķiet, ka sapņu prinču nemaz nav. Nu, varbūt uz brīdi, bet paiet laiks, un viss mainās... Un mainās arī princis.

Kā jums šķiet – cik reižu cilvēks dzīvē var iemīlēties pa īstam?

Es nezinu. Kādam tas var notikt vairākas reizes, kādam tikai vienu. Tu nekad to nezini. Bet ja tu tici, ka tas būs... Ir tiešām jātic. Nav jāgaida, bet ir jātic. Ja tu kaut ko pārāk gaidi, tu aizmirsti citas svarīgas lietas, un gaidīšana ir mokoša un stresaina. Vajag vienkārši ticēt un darīt savu. Un vispār – jādzīvo sev. Ir forši, kad blakus ir cilvēks, kas mīl un atbalsta, bet – mēs visi esam vieni. Mēs piedzimstam vieni, un mēs mirstam vieni. Jādzīvo tā, lai pašai ar sevi būtu labi.

Ir cilvēki, kas ķeras klāt citiem, jo viņiem šķiet – tas otrs palīdzēs man justies labi. Bet tā nenotiek. Kamēr cilvēks neiemācīsies dzīvot sev pašam, viņš nekad nebūs laimīgs.

Tā ir liela dzīves gudrība.

Tas ir diezgan vienkārši. Un reizē – grūti. Tas ir jāmācās. Es zinu, tās vienkāršās patiesības līdz mums reizēm nenonāk tik vienkārši. Mēs tās nevaram saredzēt.

Pagaidām man laikam pārāk grūti par to spriest... Domāju, tikai pēc gadiem es varēšu visu salikt pa plauktiņiem un analizēt. Ir pagājis pārāk mazs laiks, lai varētu par to runāt, tā sēžot un dzerot kafiju... Es zinu tikai to, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Tas ir tas, kam es ticu.  Ko varu teikt šodien – šīs attiecības man ir ļoti daudz ko devušas. Esmu ļoti daudz ko mācījusies no Nila. Es būtu citāda, ja mēs nebūtu bijuši kopā. Es esmu tas, kas esmu, pateicoties tam, ka visus šos gadus biju kopā ar šo cilvēku.

Kāds Nils ir kā cilvēks?

Viņš ir ļoti, ļoti labsirdīgs. Es cenšos būt laba un savā tuvumā mēģinu turēt tikai labus cilvēkus, bet Nils... Viņam ir tik laba sirds... Viņš tiešām tic labajam un tam, ka var cilvēkiem izdarīt daudz laba. Tas tiešām ir apbrīnojami. Un viņam ir ļoti laba humora izjūta.

Atbalstīt otru tādā brīdī – tas taču ir tikai normāli! Nemaz nevajag neko novērtēt, un tā tālāk... Tāda ir attiecību būtība.  Jūs sakāt – tas ir beidzies. Bet tas nav beidzies – mēs vienkārši esam citā formātā. Mēs feisbukā visiem uzrakstījām paziņojumu, kurā teikts, ka mēs joprojām esam draugi. Tā ir taisnība – mēs esam labākie draugi un tādi arī paliekam. Mēs esam tuvi cilvēki, un šajā ziņā nekas nemainās.

Tas laikam ir skaistākais, kas var būt pēc šķiršanās.

Es zinu.

Jā, varbūt tas visiem nav saprotams. Bet vai vajag paskaidrot?

Daudzu cilvēku dzīves citiem ir liela mistērija. Piemēram, Dalī un Gala.

Jā, mēs nekad neuzzināsim, kādas viņiem patiesībā bija attiecības. Kā citi var to zināt? Es saprotu, ka arī par mums ar Nilu cilvēkiem ir priekšstati. Lai kādi tie būtu, tie ir nepareizi, tāpēc tie man nav svarīgi. Īstenībā, ja runājam par enerģētisko līmeni, esmu diezgan jūtīgs cilvēks, bet esmu iemācījusies neskatīties apkārt.

Man jau sen tā siena ir uzbūvēta. Ar tādu ir vieglāk dzīvot, citādi visu laiku pavadītu stresā. Kuram tad gribētos, lai sveši cilvēki rakņātos dvēselē?

Kādam jābūt cilvēkam, lai jūs viņu pielaistu sev tuvāk? Kādi cilvēki ir jūsējie?

Pirmkārt, tā ir sajūta, un sajūtas nevar raksturot ar vārdiem. Tu vienkārši jūti – ir tā enerģija tavējā vai arī nav. Otrs – man patīk radoši cilvēki. Es domāju radošumu jebkurā nozarē – radošums kā mīlestība, ar kādu dari visu savā dzīvē. Ar tādiem cilvēkiem man ir interesanti būt kopā.

Man ir daudz draugu – patiešām draugu, un viņi visi palika kopā ar mani. Kad veidoju cilvēku loku, kas ir ap mani, es jūtu – ir tas patiesi vai arī ne.

Reizēm draugi un paziņas pazūd, kad vairs neesi slavens un populārs.

Man ir tieši otrādi. Kopš vairs neesmu slavena un populāra (Jeļena ironiski pasmaida), man liekas, ka cilvēkiem ir lielāka interese par mani un manu kafejnīcu.

Nē, mēs ar šiem draugiem joprojām tiekamies. Ejam pie viņiem kopā, komunicējam – nav problēmu.

Kā jūs domājat, kam jābūt, lai laulība izvērstos ilga un laimīga?

Mēs esam tik dažādi! Katrai sievietei laulības atslēga būs kas cits. Ja runājam par mani – man galvenais, lai es varētu sevi realizēt. Tad manī ir enerģija, ko varu dot otram. Manī ir ļoti daudz enerģijas, kuru vajag kaut kur likt. Ja tas nenotiek, ja nevaru sevi izpaust, es nejūtos īsti labi. Ar mani nekad nebūs tā, ka es tikai sēdēšu mājās.

Tāda nav – un arī nevajag. Ar ideālo nav interesanti. Ar ideālo tu papriecājies kādu laiku, bet pēc tam? Garlaicīgi.

Bet kādi vīrieši piesaista jūsu uzmanību?

Tas ir enerģētiskā līmenī, es to nevaru paskaidrot...

Es pieņemu, ka jā. Bet, kad tas atnāks, tad jau redzēsim... Attiecības ar cilvēkiem nekad nenotiek pēc shēmas. Patiesībā attiecības ir haoss. Nekad nezini, kas var notikt.