Bioenerģētiķis Reiters: "Noskaust cilvēks var tikai pats sevi"
“Man nepatīk jēdziens – pozitīvā domāšana,” saka Andžejs Reiters, personības izaugsmes treneris un bioenerģētiķis, kurš palīdz cilvēkam nonākt pie viņa radošās būtības. Viņš vada seminārus, piedalās daudzos projektos, strādā skolās un darba kolektīvos, raksta grāmatas un organizē izdzīvošanas braucienus savvaļā. Uz Sibīriju, Maroku, Nepālu un citām Āzijas valstīm. Viņa pēdējā laika mīlestība ir Mongolija.
Tiekoties ar Andžeju, pārņem neizsakāms atvieglojums – beidzot taču kāds cilvēks nevāvuļo par pozitīvo domāšanu! Otrādi – viņš pret to izturas kritiski. Andžejam nepatīk arī plaši daudzinātā filma "Secret". Andžejs domā, ka mēs dzīvojam interesantā laikā, kad cilvēki tiecas iegūt to, ko nav nopelnījuši, un tādiem līdzīgas filmas ir kā medus maize. “Tas, ka cilvēki kladzinot un pieprasot mēģina tikt pie lietām, kas neatbilst viņu sirds izmēram, viņiem var tikai kaitēt. Tu kārtoto dabūsi pēc kāda laika, ja būsi izaudzis gan ar sirdi, gan apziņu,” saka Andžejs.
– Ko nozīmē būt izaugsmes trenerim? Tu stimulē cilvēka resursus, par kuriem viņš varbūt nenojauš?
– Izaugsmes treneris ir cilvēks, kuru neieredz gan tie, kas viņu meklē, gan tie, kas nemeklē. Pirmie, jo būs jāstrādā, otrie, jo domā – paši esam gudri, ko viņš tur izpildās... Bakstot otru, lai tas sevi ieraudzītu citādāku, mīlestību neiemantosi. Tā arī ir atbilde: es mēģinu cilvēkam parādīt, kāds viņš ir patiesībā. Būt ambiciozam un būt varenai personībai ir atšķirīgi. Mēs izvirzām lielus mērķus, kas lielākoties diemžēl radušies, izejot no kāda pārdzīvojuma, nepilnības vai bērnības traumas. Tad jūtamies lieli un vareni – pierādījuši, ka neesam tādi, kā mūs skolā apsaukāja. Mans izaugsmes trenera darbs ir absolūti pretējs tādu samocītu rezultātu audzēšanai. Skatos, kāda ir cilvēka īstā daba, kur viņš jūtas laimīgs, kāda ir viņa dvēseles vilkme (tas, kā likums, ļoti atšķiras no tā, ko cilvēks pats izvirzījis kā sasniedzamo rezultātu), un cenšos to attīstīt. Esmu pieejams cilvēkiem ar noteikumu, ka viņi paši grib strādāt. Ar tādiem, kas nāk ar motivāciju “Eu, baigi interesanti!”, nav ne sarunas, ne sadarbības, un tā nav augstprātība.
– Vēl tu esi tā sauktais komandas būvētājs (no angļu – teambuilder). Tāds kā kolektīva saliedētājs?
– Es teiktu – komandas radošā potenciāla atklājējs. Neesmu asumu nogludinātājs, bet ārā izcēlējs gan. Vispirms ļauju izrunāt, izsāpēt to, kas traucē. Tad salīdzinām, vai tas, uz ko virzās viens cilvēks, sakrīt ar to, kurp virzās viņa darbavieta. Ja nesakrīt, saku – veči, nemelosim cits citam! Nevar saliedēt to, kas saknē ir atšķirīgs. Kad tiekam līdz būtībai un atrodam to, kas spēj mijiedarboties, tad izrādās, ka šie cilvēki cits citam ir vajadzīgi. Ja kādam, ceļoties uz darbu, trīsreiz jāspiež modinātājs, tas nozīmē, ka viņam nepatīk tas, ko viņš dara! Lai to saprastu, nevajag ne kouču, ne saliedētāju. Ja man no rīta jātiek uz lidmašīnu, es pieceļos uzreiz – nevis aiz bailēm nokavēt, bet gan tāpēc, ka man gribas lidot.
Kad ir runa par izaugsmi, ir divi plāni. Kā iziet no krīzes, un – kurp virzās mūsu uzņēmums. Ar to, kā iziet no krīzes, es nenodarbojos. Vienmēr nodarbojos ar to, kurp mēs virzāmies. Skatos, kāds ir cilvēku potenciāls, kāpēc viņš sevi nemīl jeb nodod šo potenciālu, un tad konflikts pazūd automātiski. Šis ir brīnišķīgs punkts, to es daru skolās. Nevis risinu skolēnu un skolotāju attiecības, bet mēģinu atvērt viņu talantu un padarīt viņus tik skaistus tai otrai pusei, ka otra puse pēkšņi jūt – konflikts ir pazudis.
– Tas, ko daru, vienā vārdā saucas – izglītošana. Daudz strādāju ar skolām, darbojos vienlaikus vairākos projektos, kuros vajadzīga attiecīgā izglītība un kur piedalās cilvēki, kam skatījums ir augstāks un tālāks nekā sadzīvisku situāciju risināšana. Visi runā par gaismas laikmetu. Jāatgādina, ka gaisma ir izglītība, nevis kaut kāda mistiska no gaisa nokritusi garīgā attīstība. Jāmācās, jāsaprot, no kā gaisma sastāv, kā veidojas, kāda ir gaismas arhitektūra, kādi procesi notiek, kāda šobrīd izskatās pasaule, kur un kā mēs varam piedalīties, un kas tajā brīdī notiek manī – tādiem semināriem es redzu jēgu un tādus ar prieku vadu. Ja kāds lūdz apspriest attiecību jautājumus, es savu mācību materiālu nemainu. Pat, ja visi teiks – par to nerunāsim, atbildēšu – tad jūs nebūsiet šajā telpā, bet es runāšu tieši par to. Tas arī viss.
Esmu nonācis pie slēdziena, ka mēģināt samontēt cilvēkā to, ko viņš gribētu, nav pareizi, un tas ir diezgan nepateicīgs darbs. Mana darba metode ir bioenerģētika. Es cilvēkam uzzīmēju, kā viņš enerģētiski izskatās, kad dusmojas, ir aizvainots, atriebjas. Kad viņš ierauga no malas un arī sajūt, cik ļoti tajā brīdī nodara pāri pats sev, viņš to vairs negrib, jo nav taču pašnāvnieks! Ar to arī pamatā nodarbojos. Mani semināri nav domāti, lai risinātu attiecību jautājumus, kas man liekas bezjēdzīgi. Pareizāk, man liekas nesaprotami, ka cilvēki ar tādiem jautājumiem nāk, jo tas nav jārisina šādi.
– Attiecības vai nu ir, vai to nav?
– Jā! Jādomā, kāpēc man ir tik maza sirds, ka man to attiecību nav! Tāpēc vajadzīga izglītība, lai tas cilvēks vispār būtu citā līmenī un citā elpas apjomā.
– Nekā! Tas nav jādara. Zinu, skan paradoksāli. Tāpat kā stāsts par piedošanu. Ja cilvēks nav tam gatavs, viņš to nevar izdarīt. Paradoksālais piemērs ir tāds: atnāk cilvēks un saka – es nevaru piedot! Esmu daudz lasījis, ka tā jādara, bet nevaru! Saku – labi, es tev šodien oficiāli parakstīšu indulgenci, ka tev tas nav jādara! Viņš saka – vai, cik man viegli kļuva! Un arī piedot izdodas... Kad mēs sevi spiežam kaut ko darīt, tas neiznāk. Turklāt to, protams, nevar izdarīt formāli, ar loģiku.
– Vai bioenerģētika var palīdzēt saštimmēt sevi tā, lai spētu nelāpīt pasauli, neļauties aizkaitinājumam, dusmām?
– Bioenerģētika ir zinātne, kas ataino lietu kārtību, lēmumi cilvēkam jāpieņem pašam. Kad cilvēks ierauga, kā tas no malas izskatās, viņam to vairs negribas, nekas nav jāštimmē, jāpierunā vai jāpiespiež. Mēs taču jūtamies silti, iedvesmoti, kad darām labu citiem, un jūtamies draņķīgi, ja nodarām pāri (pat ja netīšām). Tā ir sirdsapziņa, un bioenerģētika to tikai atspoguļo.
– Emocionālā reakcija neizslēdzas, un tas ir labi, citādi mēs būtu roboti. Lielākā daļa pozitīvisma mācību ir balstītas uz bāzi apvaldi, samierinies, piedod... Murgs! Ja cilvēkam ir tādas emocijas, tās jāizdzīvo. Bērni skolā mācās pie neapmierinātas skolotājas, viņiem māca, ka dusmoties ir slikti, vēlāk viņi to pašu izlasa pašpalīdzības grāmatās... Ja dara otrādi, izrādās, ka cilvēks nav dusmīgs, jo dusmoties drīkst. Viņam vairs nedusmojas.
Pieliekot punktu dusmām, jāatgriežas pie skolām. Ja klasē ir kāds agresīvs puisis, visi saka – tas ir nepareizi! Paskatoties no malas, redzam, ka visdrīzāk viņš ir topošais futbola komandas kapteinis, izcils sportists, kuru skola savai ērtībai pārtaisa par paklausīgu meiteni, lai 12. klasi beigtu likumpaklausīgs, nevīrišķīgs pilsonis ar samazinātām, kastītē iebāztām ambīcijām. Faktiski viņš aiziet bojā, jo viņa dabīgais dzīvīgums, kas kādreiz bija enerģijas pārpilnība, ir pārvērties dusmās, un ar tām viņš staigā pa dzīvi. Ko darīt? Jāatrod vieta, kur šī īpatnība noderēs kā pluss. Tāpat, ja cilvēks ir ļoti jūtīgs, viņam ir ļoti grūti izdzīvot šajā sabiedrībā, bet vienlaikus tas ir viņa talants, tāpēc jāatrod profesija, kur viņa jūtīgums ir ļoti vajadzīgs, un viņš būs bagāts un laimīgs, jo cilvēks būs tur, kur ir viņa sirds. Ja cilvēks ir ļoti enerģisks, viņam arī ir grūti, jo viss krīt uz nerviem, viss notiek par lēnu, visi apkārt čammājas... Atkal – jāskatās, kur šī īpašība ir ļoti vajadzīga, tur arī atrodas cilvēka dzīves realizācija un talanta izpausmes vieta.
– Ir publikas daļa, kas iet pie visiem dziedniekiem pēc kārtas cerībā, ka katrs nākamais darīs brīnumus.
– Esmu bijis sportists, mans kājas sitiens bija tik ātrs, ka to nevarēja redzēt. Mana iesauka bija Zibsnis. Tagad to vairs nevaru. Vai krist gar zemi un teikt – izārstējiet mani? Man ir 39 gadi, man vairs tas nav jāvar. Uz dzīves otru pusi cilvēkam jāpalielinās piesaistei dvēseles vērtībām, ko daba panāk, samazinot ķermeņa svarīgumu. Mēs vēl neprotam dzīvot 200 gadus. Visbiežāk jāārstē nevis ķermenis, bet attieksme pret zaudējumu, pret pieķeršanos noteiktai dzīves formai. Bet ir vēl kāda interesanta parādība. Kad cilvēks aiziet pie speciālista, viņam uzreiz kļūst labāk un viņš atceras šo sajūtu. Arī, tiekot vaļā no kāda bloka vai piedodot, viņš ir kā spārnos. Ja cilvēks ir atrisinājis visu ar visiem, bet viņam joprojām gribas šo sajūtu, viņš sāk burtiski meklēt problēmas, ko varētu risināt. Tas viņu noved atbrīvošanās atkarībā, tāpēc arī daži tik ļoti staigā pa dziedniekiem.
–
– Neizskatu, bet, kā tas izskatās no bioenerģētikas viedokļa, pastāstīt varu. Noskaust cilvēks var tikai pats sevi. Tas nozīmē, ka tas, ko viņš dara, nav bijis apveltīts ar Dieva klātbūtni. Tas, kas ir apveltīts ar Dieva klātbūtni, no cilvēku puses nav ietekmējams! Visādas ļaunās acis... Cilvēkiem vajag ap kaut ko dzīvoties, un tad nu viņi ņemas. Ja iesi virzienā, kur ved tava būtībā, nekas tāds nav iespējams.
– No tava rakstītā esmu sapratusi, ka par saviem plāniem tomēr nav ieteicams stāstīt riņķī apkārt?
– Par plāniem nevajag bazūnēt tāpēc vien, ka tas liecina par nabadzību. Ja kāds visur par to runā, tātad tas viņam ir trūkumā. Piemēram, kāds sūdzas – laikam esmu noskausts, nekas nesokas. Paskatos, kas par lietu. un izrādās, ka viņš katru soli visur afišē! Viņš laikam nezina, ka dzīvo Latvijā. Vai tie, kas savu dzīvi izliek sociālajos tīklos, tiešām domā, ka visi, kas to viņa profilu skatās, par viņu briesmīgi priecājas? Otrs – ja es daru to, kas man patīk, ja dzīvei ir vadmotīvs un virzība, tad mani neinteresē nedz pašam kaut ko likt internetā, nedz skatīties, ko tur ielicis kāds cits.
– Iecirtība. Hitleram ļoti patika gleznot, bet viņa gleznas nepirka. Mākslas darbu uzpircēji bija ebreji, tāpēc Hitlers iecirtās, ka vainīgi ir ebreji (ja viņam to pateiktu, Hitlers to noliegtu). Atrast ārējo faktoru un nosaukt to vārdā ir ārkārtīgi viegli! Vainīgs ir Pēteris vai Rūdolfs, un man ir tiesības dusmoties uz Pēteri un Rūdolfu, nevis risināt sevī to, kā man tā bēda ir radusies. Šajā brīdī burtiski parādās dzīves jēga – uzvarēt Pēteri un Rūdolfu! Tāda iecirtība nīcina ārā pašu cilvēku, bet viņš netiek no tās vaļā, jo domā, ka tad nodos pats sevi, savus ideālus. Viņš pārtop samurajā.
– Tu zini daudzus, kas spēj uz sevi paskatīties ar skaidru galvu?
– Daudzus ne, bet zinu. Kad mēs ieraugām kaut ko ļoti skaistu, mums gribas tam līdzināties. Tad cilvēks ierauga mazu dzirksti, viņā kaut kas pamostas, nereti tādā brīdī cilvēks saprot, ka vaina nav ne Pēterī, Rūdolfā, ne arī viņā pašā, bet gan izglītības trūkumā un tumsonībā, kas netīšām izveidojusies. Iecirtība ir mīlestības daudzums, kas izskrējis ārā greizā veidā. Uz Zemi mēs nākam, lai trenētos, tāpēc automātiski sastapsimies ar nodevībām un visu pārējo, kas ietilpst mācību programmā. Katrā situācijā jāmācās tikai viens – nezaudēt mīlestību. Pat ne tad, kad mani nodod mīļotais cilvēks, un pat ne tad, ja es kādu brīdi neredzu, kurp man iet... Tad cilvēks vienmēr būs vesels, un es nerunāju tikai par ķermenisko veselību.
– Pieņemt un akceptēt nav sinonīmi. Pieņemšana nozīmē nezaudēt mīlestību arī tad, kad dara pāri. Ne jau uz to cilvēku! Nezaudēt mīlestību nozīmē saglabāt ticību, ka debesis nosaka noteiktu lietu kārtību, ka Dievs tajā brīdī nav aizgājis gulēt. Tā arī būs tā pieņemšana.
– Vardarbīgu vīru sievas teiks – tātad man jāļauj sevi sist ar apziņu, ka Dievs nav aizgājis gulēt?
– Tas ir paradoksāls stāvoklis – cilvēkam dara pāri, viņš dusmojas ļoti, bet neko nedara, lai tas neturpinātos. Pieņemt nozīmē pilnīgi pretējo – darīt visu, lai tas neturpinātos, bet neaizvainoties emocionāli. Tā ir mācību stunda. Bībelē ne velti ir par otra vaiga pagriešanu, un tikai cilvēks, kuram nav pietiekami daudz...
– ... nē, prāta, šo frāzi izprot tik ārkārtīgi vienkāršoti. Tas nenozīmē fiziski nebloķēties, ja tevi sit, tas nozīmē pavisam kaut ko citu! Tas ir stāsts par to, ka Jēzus neturēja ļaunu prātu uz Ponciju Pilātu. Protams, ja tev dara pāri, ir jāaizsargājas, un nav jāakceptē greizas, jau saknē kroplas izpausmes! Par to pat nav jēgas runāt...
– Tu brauc pats un ņem līdzi cilvēkus izdzīvošanas braucienos.
– Nesen laiciņu nodzīvoju Tanzānijā. Tur ir liela savvaļas teritorija, kurā dzīvnieki nav ielikti būros un divu metru attālumā no tavas telts var nostāties zilonis. Jebkurā brīdī var pienākt hiēna un teikt – labdien, man ir pusdienu laiks, un es izvēlos tevi! Tas dzīvnieks nevienā brīdī nav slikts, viņš ir tāds, kāds ir. Lūk, tur es noķēru kaifu – tik izteiktu atgriešanos pie dabas, kādu esam aizmirsuši. Tā ir īstā pasaule.
– Tā arī bija! Gan muku, gan staigāju pakaļ, kacinājos... Reiz naktī, iedams ar infrasarkano lampiņu, kura ļauj redzēt visas acis, kas mirgo riņķī, uzzināju, ka tādu acu ir desmitiem un visas uz mani skatās! Bet divas ļoti strauji nāk virsū... Vispirms nobijies skrēju prom, bet tad mani pārņēma ziņkāre. Nācu atpakaļ, kamēr ieraudzīju, ka acis pieder koklemuram. Viņa acis ir ļoti lielas, pa gabalu izskatās baisi! Pats dzīvnieciņš bija mazs, bet tas nemainīja manu pārdzīvojumu – biju pieņēmis, ka tas ir jaguārs... Ja nu kādam vēl atlikuši apgrūtinoši emocionālie pārdzīvojumi, tie pazūd, kad tu naktī mūc no tām acīm... Tajā brīdī nelaimīga mīlestība prātu nenodarbina! Es pat teiktu, ka tā varētu ārstēt suicīdu un depresiju. Tādus biedrus vajadzētu sadzīt tur iekšā, un pēc dažām dienām viņiem suicīda vēlme un depresija būtu kā ar roku atņemta!
– Vai grupā gadījušies tādi biedri, kas, apjautuši, ka viņiem ir par grūtu, pieprasa – gādā, lai tieku atpakaļ uz sava dīvāna?
– Ir, bet es procesa sākumā pielieku visas pūles, lai tos, kas tam neder, aizbiedētu. Uz jebkuru zvanu atbildu: nē, nevar, nav iespējams, kamēr paliek divi cilvēki, kas saka – esmu ar mieru pat tad, ja nevar un nav iespējams. Ar tiem arī braucu. Ko visi braukt gribētāji prasa jebkurā situācijā? Juridisko stabilitāti! Viņš, braukdams ekskursijā, grib gan risku, gan drošības izjūtu un garantijas. Grib, lai ir ekstrēmi, bet atbildība pārlikta uz kādu citu! Kad tā hiēna tevi būs izvēlējusies, tev neviens juridisks papīrs nepalīdzēs...
– Sievietes ir izturīgākas par vīriešiem, vai nu mums tas patīk vai ne. Vecuma limits... Tikai tad, ja saprotu, ka cilvēks tīri fiziski nespēs noiet attiecīgu kilometru skaitu dienā. Vairāk uzmanības pievēršu psiholoģiskajai saderībai. Cilvēks, kurš ir fiziski mazāk sagatavots, bet viņam piemīt prasme sadzīvot, būs krietni stiprāks dalībnieks nekā fiziski spēcīgs uz sevi orientēts solists kašķis. Tādam uzreiz saku – jums jādodas vienam...
– Kas tevi braucienu laikā pārsteidz cilvēka dabā?
– Braucienos ir ar darāmo un skatāmo pieblīvētas dienas, bet pienāk reize, kad saku – parīt būs brīva diena atpūtai pie jūras. Un tad nāk jautājums, kas mani pārsteidz pašā saknē – bet kāda mums parīt būs tā programma? Saku vēlreiz – nu, parīt mēs atpūtīsimies pie jūras, neko nedarīsim! Jā, bet vakarā kāda mums būs programma? Arī vakarā programmas nebūs – mēs... atpūtīsimies... pie jūras! Tulkojumā tas nozīmē – tikai neatstājiet mani vienu paskatīties spogulī, jo tas, ko es ieraudzīšu, mani tik ļoti biedē, ka es labāk skriešu vienalga kurp, būšu darbaholiķis, aizņemšu sevi no rīta līdz vakaram... To redzu katru dienu. Redzu firmu vadītājus, kuri strādā, lai nostrādātos, un tad varētu teikt – es strādāju 24 stundas diennaktī! Ko lai saka – slikti, ka tik daudz strādā. Savukārt, ja cilvēks ir pašpietiekams un labi jūtas viens, tas nozīmē, ka viņš labi jūtas kopā ar Radītāju.
– Jā, man nesen bija jauns interesants atklājums – man ļoti iepatikās čūskas. Pirmkārt, tā bija baiļu pārvarēšana, otrkārt, turot rokā vienu vai vairākas čūskas un uzliekot tās sev virsū, sajutu tādu mieru un harmoniju... Braukājot pa tropu valstīm, tāda iespēja tiek piedāvāta. Tās nav nopotētās čūskas, ko redzam tūrisma vietās. Tās ir īstas, sirdīgas un agresīvas, kādas jau dabā mēdz būt, bet vienlaikus apveltītas ar milzīgu mieru un nosvērtību. Mani ļoti pārsteidza, cik labi es šajā mijiedarbībā jutos.
– Esi teicis, ka sievietes Latvijā tik pārspīlēti ņemas ar ārieni, ka atgādina irokēzu pilnā kaujas bruņojumā, bet patiesi seksīga var būt arī nekrāsojusies sieviete džinsos...
– Pareizāk būtu teikt, ka skaistā pasaule, kura sievietei būtu jānes, bieži tiek izpildīta tikai ārējā izskatā. Kāds ir debesu virsuzdevums? Sievietes kā garīgas būtnes (tagad vienu no retajām reizēm lietoju vārdu garīgs bez ironijas) ir krietni augstāks nekā būt veiksmīgai, seksīgai vai realizēties attiecībās. Pirmām kārtām ar cieņu nest sievietes enerģētiku – būt spējīgai samīļot, risināt jautājumus sievišķīgi (nevis vīrišķīgi!), spējīgai vairāk turēt kāpnītes savam vīrietim, prast kādreiz palikt otrajā vietā, kas patiesībā nozīmē atrasties pašā, pašā pirmajā (tā tikai ir citāda metode, jo vīrieša enerģētika ir citāda). Tās ir īpašības, ko sievietē vērtēju visaugstāk. Tīrība, nenosodīšana, konfliktu nerisināšana ar karošanu, jo tas sievietes dabā nav ielikts no debesīm. Karošana ielikta vīrieša dabā, viņš ir karotājs un mednieks. Zinu, ka izklausīsies skaļi, bet katrs vīrietis pēc savas uzbūves ir Kristus, kurš par savu ideju izcieš ļoti daudz. Katra sieviete pēc būtības ir Marija, kura, redzot, cik grūti klājas viņas bērnam, spēj saglabāt mīlestību. Man gribētos dzīvot pasaulē, kur tā ir.
– Viens no zināmākajiem skolotājiem (viņš bija arī Ošo skolotājs) bija kurpnieks. Indijā tas ir viszemākās kastas darbs. Daudzi viņa skolnieki bija materiāli ļoti nodrošināti un teica – mēs tev dosim tik daudz naudas, ka tu varēsi braukt ar rolsroisu, met pie malas to kurpnieka darbu! Bet viņš atbildēja – tā ir mana izpausme, tā es demonstrēju savu prieku un pazemību, tādā veidā es pasaulei varu kaut ko dot. Es teiktu, ka viņam bija lielākas ambīcijas nekā bagātajiem skolniekiem.
– Vai ir cilvēki, kuriem nav lemts attīstīties?
– Tādu nav.
– Ja viņš atrodas uz Zemes, tas nozīmē, ka viņš jau iet skolā. Viņam nebūs iespējas izvairīties, augšana viņam tiks piedāvāta – vispirms maigāk, vēlāk jau tā, ka viņš nevarēs to nepamanīt. Zivs statusā nodzīvot mūžu nav iespējams.
– Vai ir kādi mācību posmi?
– Pirmais posms mācībās ir drosme, jo pieņemt daudzas transformācijas, kas man būs neērtas, nozīmē drosmi. Otrais posms ir kalpošana un savaldība, tālāk jau – paklausība. Nostāšanās zināmā vietā, kur tev liek, nevis – kur tev gribētos būt. Ja cilvēks ir sācis iet gara ceļu, viņš nonāks noteiktā hierarhijā. To, kā viņam virzīties uz priekšu, nenoteiks viņš, to risinās debesis. Tātad vispirms cilvēks sāk strādāt, pēc tam sāk strādāt ar viņu. Ja es piedalos šajā procesā, tad neizbīšos ne no viena pārbaudījuma. Sakot Visaugstākais, Debesu tēvs vai Dievs, cilvēks parasti iedomājas kaut ko amorfu – es tam ticu, bet vienalga nekad neuzzināšu, kā tas izskatās... Varu pateikt, ka izskatās gan! Tajā izskatās gan viens no pirmajiem dalības noteikumiem ir paklausība, spēja atstāt savu ego aiz muguras un teikt, ka nevis es te kaut ko veidoju, bet esmu priecīgs piedalīties tajā, kas top. Protams, tas attiecas arī uz mani. Es pasniedzu to, ko protu no bērnības, bet neesmu autors un neko nevaru noteikt.
– Izskatās, ka mēs izejam mācību dažādās vietās, ne tikai uz Zemes. Tagad bērni apziņas uzbūvē ļoti atšķiras no tā, kādi bijām mēs. Var saprast, ka viņiem nav šejienes vērtību, bet ir pavisam citas, ko viņi nav varējuši apgūt uz Zemes, jo šeit tādas vienkārši nav dzīvojušas. Tie ir jaunie cilvēki, kas neaizvainojas, kas nebīstas kļūdīties, kas visu laiku ir dzīvi emocijās. Darot kaut ko nepareizi, viņi paši nejūtas nepareizi, tātad pirms tam izgājuši attīstību tādā vietā, kur par to nav jākaunas. Būtībā jaunā paaudze nāk, lai mūs izglābtu no atkarībām un netīrības, kurā mēs tīši vai netīši esam ieslīguši. Viņiem tas izdodas, jo viņi atšķaida mūsu stīvumu, un mums nekas neatliks, kā tikai mainīties.
– Katru dienu kāds jaunietis saindējas ar spaisu...
– Pretmeti ir vajadzīgi, pasaulei jābūt dažādai. Ja cilvēki domā, ka konflikts ir karma vai sods, tad – ir izaugusi paaudze, kura, par laimi, jēdzienu karma nepazīst, jo viņi nav bijuši vietā, kur tāda eksistē. Viņi jebkuru konfliktu uztver kā mācību stundu, tātad – kā iespēju. Nevis kā sodu par veciem grēkiem.
– Domāšana par to, ka karma ir, jau ir zināma karma. Ja cilvēks to pārdzīvo, tātad bioenerģētiski viņā jau ir kāds bloks. Ja kāds grib tikt no tā vaļā, ilgi un gari ņemoties, varu pateikt – to var izdarīt īsi. Kā? Vienkārši pasakot: tas uz mani vairs neattiecas! No šodienas es būšu priecīgs un laimīgs! Apkārtējā realitāte nemainās, bet es esmu kļuvis priecīgs. Un karma beigusies. Austrumāzijas zemēs, kur jēdziens karma ir radies, viņi paši to piemin ļoti reti, kamēr mēs, kuri tajā neorientējamies, par to vien runājam. Un vēl radām visādus speciālistus, kuri it kā tur kaut ko var grozīt!
– Kādu domu palaižu, tādu rezonansi saņemu.
